Medijpratība Latvijā – vainīgi nevis melīgi, nekrietni mediji, bet glupie, neizglītotie cilvēki
Agnese Dāvidsone, Vidzemes augstskolas rektore07.11.2024.
Komentāri (48)
Iesaki rakstu: 
Oktobra pēdējā nedēļā atzīmējām nu jau kārtējo, ceturto, UNESCO iedibināto Pasaules mediju un informācijas pratības nedēļu. Pateicoties 11 valstu, arī Latvijas, aktīvai rīcībai, šo nedēļu ar ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju izveidoja 2021. gadā, lai uzlabotu cilvēku prasmes informācijas, mediju un tehnoloģiju jautājumos. Šajā rakstā apkopoju dažas pārdomas, kas radās, aktīvi apmeklējot mediju un informācijas pratības nedēļā notiekošos pasākumus, kā arī mums pašiem Vidzemes Augstskolā izveidotajā mediju un informācijas pratības un zinātniskuma pratības UNESCO katedrā organizējot vairākas norises.
Draugi, nav labi – trūkst pamata zināšanu par medijiem!
Izmantoju šo nu jau bijušā politiķa frāzi, lai raksturotu savu centrālo atziņu, kas izvijās caur gandrīz visiem pasākumiem. Patiešām nav labi! Lai gan dažādie mediju un informācijas pratības veicinātāji valsts, nevalstiskajā, arī privātajā sektorā, dažādie ārvalstu finansētāji – visi mēs darām ļoti svarīgu darbu. Cītīgāk pasekojot, vai ik nedēļu kaut kur Latvijā varētu atrast vismaz vienu aktuāliem medijpratības jautājumiem veltītu semināru vai apmācību pasākumu.
Aktualitāšu mediju laukā netrūkst: aizvien rafinētākas dažādu vietēju ārvalstu finansētu dezinformatoru veidotas kampaņas, aizvien netīrākas politiskās manipulācijas iedzīvotāju ietekmēšanai, mākslīgā intelekta risinājumi, sociālo mediju platformu īpašnieku neētiskās biznesa prakses.
Šie un vēl daudzi citi aspekti summējas, un tā rezultātā strauji sarūk svarīgākais, kas satur kopā demokrātiskas sabiedrības – uzticēšanās dažādām institūcijām1. Lai kādai institūcijai uzticētos, tā ir jāpazīst, vismaz virspusēji jāsaprot tās mērķi, uzdevumi un loma sabiedrībā. Nu lūk, par medijiem, mūsu sabiedrībā zināšanu līmenis ir nepietiekams – to atklāja ne tikai dažādo aizvadītās nedēļas norišu dalībnieki, bet apstiprināja arī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) īstenotais un aizvadītajā nedēļā prezentētais medijpratības pētījums2.
Izveidojies tāds paradokss: gandrīz garantēti, ka daudzi būs dzirdējuši, kāpēc ir bīstami dziļviltojumi (angļu valodā -deep fakes), bet taujāti par to, kā atšķiras portāls Delfi no platformas Facebook, atbildi, iespējams, nezinās. Tāpat kā nezinās atšķirību starp profesionālu žurnālistu, kurš strādā atbilstoši nozarē aktuālajiem kvalitātes un atbildīguma principiem, ievēro žurnālistikas ētikas normas, un satura veidotāju - influenceri, kurš saņem atlīdzību par konkrētu produktu popularizēšanu.
Mediju un informācijas pratības nedēļu neražas – sabiedrībā trūkst intereses un trūkst arī iespēju mācīties
Aizņēmos vārdu "neraža" kā labu raksturojumu problēmai, kuru medijpratības nedēļas atklāšanas pasākumā Valsts kancelejā iezīmēja portāla Delfi galvenais redaktors Filips Lastovskis: esam palaiduši garām brīdi un iespēju sabiedrību izglītot par mediju vides pašiem pamatiem. Šobrīd šāds saturs nav populārs – tāds, kur mediji stāsta, iepazīstina ar mediju vidi, izglīto par dažādo satura radītāju mērķiem un nolūkiem, par satura dažādību, piemēram, atšķirībām starp viedokļu rakstiem (kā šis) un ziņu materiāliem.
Ļoti virspusēji pārskatot vēlreiz man zināmos interneta resursus, noformulēju, ka Latvijā par medijiem pietiekamā daudzumā un aktuāli izglītojoši materiāli pieejami pārsvarā skolu vecuma bērniem un jauniešiem. Tādus piedāvā, piemēram, Drošāka interneta centrs3.
Neliela materiālu kopa izstrādāta Baltijas mediju izcilības centrā4. Drošāka interneta centrs, starp citu, veido arī materiālus vecākiem, kuriem rūp tas, kā viņu bērni patērē internetā pieejamo informāciju, kā veidojas bērnu mediju lietošanas paradumi, Visplašāko medijpratībai veltīto brīvi pieejamo materiālu klāstu var iepazīt NEPLP uzturētajā datu bāzē5.
Bet vai es kā pieaugušais izvēlēšos apgūt sev nezināmas lietas, verot vaļā 4.līdz 6.klasei paredzētus mācību resursus un stundu plānus? Droši vien, ka nē. Līdz ar to viena no atziņām, kuru es paņemu no UNESCO Globālās mediju un informācijas pratības nedēļu nedēļas – ir brīva niša satura veidošanai pieaugušajiem.
Vien jāatrisina problēma – kā panākt, ka šādam saturam veidojas pieprasījums, ka pieaugušie papildus daudz kam citam savā piesātinātajā ikdienā atrod laiku, lai kaut ko iemācītos par medijiem. Bet bez tā mēs patiesi labus medijpratības rezultātus nesasniegsim – ja nebūs pamata zināšanu, tad aktualitāšu apguve notiks pagalam nestrukturēti, jo iztrūks zināšanu "lielākais rāmis" – kas vispār ir mediji, ko tie dara un cik daudzveidīga, sarežģīta un demokrātiskai sabiedrībai svarīga ir mediju vide.
Bez šādām zināšanām iztikt nevarēs, jo kā viens no galvenajiem izaicinājumiem arī nākotnē demokrātisku sabiedrību pastāvēšanai saglabāsies cīņa ar dezinformāciju un informācijas manipulācijām. Mums vēl krietns darbs jāpaveic, lai informācija kļūtu ne tikai par mūsu ieroci, bet arī vairogu drošākai sabiedrībai.No 2022. gada Vidzemes Augstskolā darbojas UNESCO katedra Mediju un informācijas pratības un zinātnes pratības jautājumos, tādējādi studējošajiem un mācībspēkiem paplašinot iespējas šo tēmu izzināšanā un pētniecībā. Lai gan katedra augstskolā darbojas salīdzinoši nesen, augstskolas aktivitātes medijpratības jomā sniedzas jau krietni ilgāk. Mēs esam viens no vadošajiem šo kompetenču sniedzējiem un sava veida "sargsuņiem", lai medijpratība un informācijas pratība sasniegtu arvien jaunas un dzirdīgas auditorijas.
Tiesa – kaut arī Latvijā šī joma sāk attīstīties aktīvāk, Eiropā ir vērojama lielāka sistēmiska pieeja – vairāku valstu izglītības sistēmās tiek ieviesti mācību priekšmeti vai kursi, kas paredz medijpratības un informācijas pratības prasmes integrāciju skolu mācību programmās. Noslēdzot dalos ar vienu noderīgu avotu – bezmaksas tiešsaistes kursu, kas radīts mediju patērētājiem Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, lai palīdzētu izvērtēt informāciju un apbruņotu tevi ar spēju identificēt dezinformāciju: https://veryverified.eu/lv/home-latviesu-valoda/
1 https://lvportals.lv/skaidrojumi/366607-uzticesanas-petijums-cilvekus-uzruna-saprotami-pieradijumos-balstiti-lemumi-un-cienpilna-komunikacija-2024
2 https://www.neplp.lv/lv/jaunums/publiskots-petijums-par-latvijas-iedzivotaju-medijpratibu
3 https://drossinternets.lv/lv/info/medijpratiba
4https://bcme.eu/lv/darbi/medijpratiba/medijpratibas-macibu-materiali
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
