Iesaki rakstu: 
Beidzot labas vēstis! Žogs uz Baltkrievijas robežas būs, par spīti bezgala nopietniem ģeopolitiskiem kavēkļiem, klimata katastrofām un vēlēšanu rezultātiem!
Lasītājiem, kuri dzīvo naivās iedomās, ka Baltkrievijas robežas iekārtošana ir šī gada aktualitāte, atgādināšu: jautājums par austrumu robežas izbūves nepieciešamību ir skatīts valdības līmenī jau 2011. gadā, lēmums pieņemts 2014., un no 2015. līdz 2019. gadam budžeta naudiņa tika (pļekarēta) apgūta uz Krievijas robežas. Īsti pabeigts netika, jo izsprāga skandāli par daudzmiljonu nebūšanām. Tas arī apturēja darbu sākšanu uz Baltkrievijas robežas, par kuriem vispārēja vienošanās bija noslēgta jau 2018. gadā.
Tobrīd robežas josla esot lēsta 173 kilometrus gara, no tiem žogu vajagot 134 kilometriem. Tātad bez liekiem sīkumiem: lēmums principā pieņemts pirms desmit gadiem, “vispārīga vienošanās” – pirms trim, un vēl pēc trim gadiņiem no šī brīža viss būšot gatavs kā krāšņa līgava. Kopā trīspadsmit gadi no konceptuāla lēmuma, seši gadi – no darbošanās sākuma.
Nevaru izvairīties no salīdzināšanas ar citu robežbūvi – Apvienotās Karalistes izcilāko arhitektūras pieminekli Adriāna valni. Tas nosaukts Romas imperatora Adriāna vārdā (literatūrā atrodams kā Caesar Traianus Hadrianus), kurš palicis vēsturē kā impērijas robežu stiprinātājs. Vaļņa garums ir kādas 73 jūdzes jeb nepilni 118 kilometri.
Salīdzināsim ar mūsu gadījumu, un izrādīsies, ka, neraugoties uz gandrīz 2000 gadu attālumu, dažos parametros atšķirība nav liela. Adriāna valnis iecerēts ap 118. vai 119. gadu, celtniecība sākās 122. gadā, pamatā ar armijas spēkiem un tiem līdzi ceļojošiem speciālistiem, un darbi lielākoties pabeigti sešu gadu laikā. Ikurāt kā pie mums. Un mums tas gabals tak ir arī garāks, vai ne? Bet!
Adriāna valnis ir fundamentāla mūra būve, lielākoties trīsarpus metrus plata, nekur ne mazāk par divarpus, un vēl viduslaikos ir bijusi vismaz trīsarpus metrus augsta! Mūra būve uz pamatiem, ar fortiem un muitas punktiem, kas militāru nozīmi saglabājusi vairākus gadsimtus un stāv līdz šai dienai! Nākamgad varētu svinēt celtniecības uzsākšanas 1900. gadadienu.
Savukārt mūsu valdība, lepnumā izriestu krūti, ziņo par izpļautā krūmmalā (izmētātiem) standartiem atbilstoši izvietotiem pāris ruļļiem dzeloņdrāšu. Un šo te “fortifikāciju” kā līgot nolīgos termiņos, kuros romiešu leģioni ar mūra sienu šķērsoja visu Ziemeļangliju. Nāk prātā dzejas rindas par kretīnu dejošanu aiz loga, un vēl visādas citādas domas nāk prātā.
Tiem, kas šai vietā cer sākt lasīt mūsu robežatbildīgās ministres Marijas Golubevas kritiku, nāksies vilties. Nu kā var sunīt kādu par ministrijas vadīt nemācēšanu, ja šis cilvēks nekad, nekad dzīvē nav bijis kaut jele kāda kantorīša vadītājs! Itin nekāda!
Pašā krīzes karstumā – acīmredzot, lai ar savu nejēgšanu un neprašanu kaut ko nesačakarētu, – aizbrauc atpūsties kaut kur pie zilām jūrām. Un ieliek publiskai apskatei pa kādai bildītei pierādījumam. Nesen no amata izlidoja Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs, kurš Kabulas krīzes brīdī arī bijis kūrortā un nav gana žigli atbildējis uz telefona zvaniem.
Bet aiz Adriāna vaļņa viena kārtība, mums aiz pāris murskuļiem dzeloņdrāšu pavisam cita – droša un prognozējama. 30 miljonus izgrābt no budžeta nedrīkst bezatbildīgi un nervozi, tas jādara līgani un saskaņā ar iepirkuma procedūru. Citādi sabūvēs tur nezin ko, plēsīs bikses gan “bēgļiem”, gan vietējiem izpalīgiem.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
