Iesaki rakstu: 
Mediķu lokā jau ilgāku laiku tiek pārrunātas ziņas par Latvijas Universitātē (LU) notikušām darbībām, kas saistītas ar LU vēlmi iedzīvoties Eiropas Savienības finansējumā. Tieši pašlaik, kad LU rektors Mārcis Auziņš pats sevi virza par Latvijas prezidentu, visnepareizāk būtu noklusēt par ievērojama skaita studentu pievilšanu un Eiropas naudas apšaubāmu izlietošanu.
M.Auziņš vienmēr izrādījis sevi kā augstākās izglītības ekspertu, tomēr par to rodas lielas bažas, redzot, ko LU ir izdarījusi ar spēcīgo Latvijas medicīnas izglītību. Kamēr medicīnas izglītību nodrošināja tikai Rīgas Stradiņa universitāte (RSU), bijušais Rīgas Medicīnas institūts, tā bija uzticama un ar labu reputāciju gan Latvijā, gan ārvalstīs.
Vēlme pelnīt naudu un par katru cenu apgūt Eiropas fondus rada riskus ne vien LU, bet visai Latvijai kopumā. Piemēram, vairāki simti apšaubāmie medicīnas māsām izsniegtie diplomi.
2009. gada vasarā Eiropas Sociālā fonda projekta „Veselības aprūpes un veselības veicināšanas procesā iesaistīto institūciju personāla tālākizglītības nozares ilgtspējīgai attīstībai” ietvaros arī LU tika uzsākta apmācību programmu īstenošana māsu tālākizglītībai - pamatspecialitāšu ieguvei. Mērķis bija pārkvalificēt padomju laikā izglītotās māsas, lai tās iegūtu bakalaura diplomus un iegūtu kādu no māsu pamatspecialitātēm, piemēram, bērnu aprūpes māsa u.c. Īsti nebija skaidrs, vai attiecīgā studiju programma ir akreditēta.
Cerētās bakalaura studiju programmas vietā studenti tika apmācīti tālākizglītības kursos, solot vēlāk piešķirt bakalaura diplomu. Pēc māsu saceltā skandāla, jo viņas saprata, ka ir pieviltas, īsi pirms izlaiduma tika ieskaitītas LU koledžas līmeņa programmā. Par nepilnu 3 mēnešu studijām māsām piešķīra augstskolas diplomus, kas ir pretrunā ar visiem attiecīgajiem likumiem. Un šādi tika apgūta Eiropas Sociālā fonda nauda. Ārstu pārkvalifikācija notika līdzīgā veidā. Tas viss neraisītu lielas bažas, ja tas neattiektos uz ārstiem un māsām, kam jāārstē cilvēki.
Par medicīnas izglītības kvalitātes pazemināšanos var runāt arī nesen atvērtās LU zobārstniecības programmas ietvaros. Laikā, kad ierobežoja studiju programmu dublēšanos, LU par katru cenu tika virzīta zobārstniecības programma. Kā pamats tika minēts it kā no ārzemēm saņemtais finansējums programmas izveidošanai. Pašlaik iedzīvotāji nezina, kas viņiem urbs vai raus zobus – vai labi izglītoti zobārsti un zobu ķirurgi, kas izglītojušies labi aprīkotās RSU klīnikās, vai arī, kas šo izglītību apguvuši dažu gadu laikā vienā no LU auditorijām? Labi zināms, ka zobārstniecībā nepieciešama ievērojama materiālā bāze ar mācību klīnikām un iekārtām. Tieši tāpēc šīs programmas akreditācija nebija iespējama vairāku gadu garumā. Vai tiešām tas bija valstiski domāts, ka LU M.Auziņa vadībā nodublēja visdārgāko studiju programmu valstī, sākot visu no nulles, lai apgūtu finansējumu un orientēties uz peļņu?
Pārņem bažas, ja iedomājas, ka šādā veidā Mārcis Auziņš turpinātu strādāt kā prezidents.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
