Manus pelnus varētu izkaisīt meža vidū apslēptā nogāzītē, kur pavasarī zied zilās vizbulītes
Vaira Vīķe-Freiberga17.01.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Jau piekto dienu smagi strādāju pie raksta Beļģijas Akadēmijai par noziegumu, sodu un amnestiju, par latviešu masu deportācijām, slepkavībām, represijām. Drūms temats.
Šodien ir 16. janvāris, diena, kad 1938. gadā mana tēva līķi ietina Latvijas karogā un ielaida Atlantijas okeāna dzelmē. Mani, jaundzimušo, viņš vēl nebija paspējis redzēt. Māte nepiedzīvoja ne bēres, ne kapa vietu, kur kādu ziedu nolikt.
Manas mātes vecāko brāli Andreju, līdz ar svaini un četriem kaimiņiem, atrada sašautus un saplosītus no lidmašīnas 1941. gada vasarā. Andrejs nebija miris tūliņ, bet vēl rāpojis kādu gabalu uz priekšu, tikai viņa iekšas nebija tikušas līdz. Vecā māte raudādama centās savu dēlu kaut cik vēl salikt kopā, lai visu apglabātu. Viņa vēl ilgi rāpojusi pa sūnām, izmisīgi meklēdama sava dēla acis.
Tēva brālis Vilis ticis nāvīgi ievainots vēderā vācu armijai 1944.gadā atkāpjoties caur Baltkrieviju. Bijis jāpeld pāri kādam Volhovas purvu ezeram, ko viņš, protams nespēja. Vēl dzīvs būdams ticis nosēdināts pret balta bērza stumbru, līdzi paņemta puse no ripiņas ar numuru, kas katram karavīram bija ap kaklu un tā viņš tur palicis viens.
Tikai dažas nedēļas pēc mūsu došanās bēgļu gaitās, 1945.gada 24.janvārī, Meklenburgas pilsētā Parhimā, nomira mana māsiņa Mārīte, tieši sava tēva dzimšanas dienā. Mēs ar māti sagadīšanās pēc pie nometnes vārtiem pārtvērām pārkrautos līķratus, kas katru dienu veda zārkus, ko apglabāt kopējā bedrē. Panācām, ka vismazāko zārciņu izcēla un izkārtojām Mārītei atsevišķu kapa vietu vietējā kapsētā. Viņas bēres bija 27. janvāri, mūsu mammas dzimšanas dienā. Paps samaksāja par kapa kopšanu uz 25 gadiem. Taču drīz vien pilsētu ieņēma sarkanarmija un krievu zaldāti kapsētu apgānīja un nolīdzināja. Tagad tur ir pilsētas parks.
Kādā Monreālas skaistās Mount Royal kapsētas nogāzītē ir vientuļš mazs kapiņš, ko neviens gadiem ilgi neapciemo. Tur guļ mūsu dēliņš, kurš piedzima un nomira 1966.gadā. Mēs bijām jau nokārtojuši dokumentus, lai viņa urnu pārvestu uz Latviju, jo arī paši ar vīru bijām cerējuši, ka mūsu pēdējā atdusas vieta būs dzimtajā zemē. Tamdēļ jau laicīgi tika sākta ģimenes kapu iekārtošana. Ja viss būtu gājis labi, varbūt, ka dēliņa pārapbedīšana būtu varējusi notikt viņa nākamajā dzimšanas vai nāves dienā - 28. vai 29. aprīlī.
Kā tagad mums savu bērnu guldīt kapa vietā, kas ir tikusi apgānīta ar naidu, dusmām un skaudību no savas tautas puses un pat ar apvainojumiem par noziedzīgu rīcību? Un kā ar mums pašiem? Vai varbūt mums drīzāk atgriezties pie viņa, svešā zemē, kur nevienam pat sapņos nerādītos doma, ka kādam cilvēkam var apskaust viņa mūža māju?
Ir jau arī vēl citi risinājumi. Mūsu lauku īpašumā ir tāda klusa, meža vidū apslēpta nogāzīte, kur pavasarī zied zilās vizbulītes. Tur būtu Dieva miers un klusums. Tur varētu, kad pienāks laiks, ar mirušajiem pienācīgo cieņu un bez skauģu lāstiem izkaisīt manus pelnus. Un katru pavasari es tad varētu atkal uzziedēt ar zilām vizbulītēm.
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
