Iesaki rakstu: 
Privātiem medijiem var būt savi ideoloģiski, politiski, personiski mērķi. Tas ir normāli. Kāds dibina, pērk un uztur savu mediju vai medijus ar mērķi ietekmēt sabiedrisko domu, sabiedriskos procesus un politiku valstī kādā noteiktā virzienā, kas viņam šķiet vienīgais pareizais. Tajā skaitā, lai atbalstītu noteiktas partijas vai politiķus un vienlaikus lai attiecīgi kritizētu vai ļoti bieži arī nomelnotu un vispār iznīcinātu citus politiķus, partijas un viedokļu līderus. Tādi privāti mediji ir ne tikai Latvijā, bet arī daudzās citās demokrātiskās valstīs, sākot jau, protams, no ASV.
Savukārt sabiedrisko mediju ideja attiecīgi ir tāda, ka no nodokļu maksātāju naudas mūsu kopīgajam labumam tiek finansēti mediji, kuriem nepiemīt nekā no iepriekšminētā. Kuri nepārstāv nekādu vienu ideoloģiju, kuri nevadās no personiskām simpātijām un antipātijām, bet izkopj objeķtīvas un kvalitatīvas žurnālistikas standartus, veicina dažādību un viedokļu plurālismu. Vai Latvijā sabiedriskie mediji ir šādi? Manuprāt, nē, bet šoreiz pavisam ne par to. Šoreiz par Mediju namu un tajā ietilpstošajiem medijiem.
Jā, mums varētu būt savs viedoklis, simpātijas, antipātijas (arī man cilvēciski, tāpat kā visiem, protams, tādas ir), taču Mediju nama izdevumiem, redakcijām, portāliem tādu nebūs.
Nekāda redakcijas viedokļa, nekādu politisku mērķu (ja neskaita pašsaprotamo - to, ka mūsu mērķis ir stipra, labklājīga Latvijas valsts, tās neatkarības un drošības stiprināšana), nekādu favorītu, nekādu aizliegto vai nicināmo personu sarakstu, nekādu aizliegto tēmu vai tieši pretēji - īpaši interesējošo tēmu vai atbalstāmu personu, partiju, politiķu.
Mana dziļākā pārliecība ir tāda, ka sabiedrības dzīves kvalitāti nosaka publisko debašu kvalitāte, tieši tā ir Latvijas vājā vieta, un tā gandrīz pilnībā ir mediju atbildība. Galvenokārt, protams, sabiedrisko mediju, kuru rīcībā ir milzu budžeti un resursi, salīdzinājumā ar kuriem jebkura privātā medija iespējas ir ārkārtīgi ierobežotas, un tomēr atbildības daļa gulstas arī uz privātajiem medijiem, tajā skaitā tiem, kurus nu esmu uzņēmies vadīt.
Kvalitatīvām debatēm ir nepieciešama visu argumentēto viedokļu klātbūtne, pilna informācija un skaidrība par to, kas ir fakti. Es esmu, gandrīz trīsdesmit gadus teju bez pārtraukuma darbojoties ar politiku, politiskās komunikācijas teorijas un jo īpaši prakses dažādiem aspektiem, vadījis deviņas vēlēšanu kampaņas un vēl vairākas konsultējis vai vadījis individuālās kampaņas kādam politiķim, es esmu vadījis Ministru prezidenta biroju, strādājis ar vairākiem ministriem un Ministru prezidentiem.
Es centos darīt šos darbus, cik labi spēju, katru dienu izglītoties un pilnveidoties savā profesijā visos iespējamajos veidos. Pēc visas šīs pieredzes, daudziem desmitiem izlasītu grāmatu, apmācībām un konsultācijām dažādās partnervalstīs, daudzām kļūdām un daudziem panākumiem man ir izveidojies skaidrs priekšstats par to, kāda ir mediju loma politiskajā procesā, nācijas dzīvē vispār. Es par to esmu detalizēti rakstījis, daudz tvītojis un izteicies jau iepriekš, piemēram, šeit.
Pilnīga informētība un pieeja visiem argumentētajiem un/vai potenciāli ietekmīgajiem un pēc iespējas dažādiem viedokļiem ir vienīgais veids, kā medijs var palīdzēt sabiedrībai pieņemt gudrākos iespējamos lēmumus. Nevis smadzeņu skalošana, manipulēšana, personu "kancelēšana" vai reklamēšana, nevis propaganda, bet gan vispusīga informētība un viedokļu dažādība. Tāds ir plāns, tāda ir stratēģija.
Mediju nams nav un manā vadībā nebūs kādas partijas vai ideoloģijas nesējs, aizstāvis vai noliedzējs. Es esmu pārliecināts, ka sabiedrība, tauta, nācija, spēj pieņemt gudrākus lēmumus par jebkuru ekspertu (tajā skaitā mani vai kādu citu, kurš sadomājies, ka visiem vajadzētu sekot viņa gudrajam viedoklim), ja vien tiek izpildīti augstākminētie priekšnoteikumi, proti, maksimāla informētība un pieeja visiem viedokļiem.
Attiecīgi, ja kāds medijs vēlas strādāt kopīgajam labumam, tad ir tikai viens veids kā to darīt. Attiecīgi mums būs viedokļi, katram komentētājam savs, viņa viedoklis. Un mums būs ziņas, kas netiek ierāmētas vai atlasītas, balstoties kādā politiskā vai ideoloģiskā dienaskārtībā. Ja kāds vēlas izteikt savu viedokli Mediju nama medijos, es laipni aicinu to darīt, mēs publicēsim katru viedokli, kurš ir argumentēts, balstīts zināšanās, izpētē vai pieredzē, vai arī jebkuru viedokli, kura paudējs sava amata vai citu resursu dēļ faktiski vai potenciāli ietekmē sabiedrības dzīvi, sabiedrisko domu vai kādus citus būtiskus procesus, attiecīgi sabiedrībai var būt svarīgi spriest par viņa domāšanas kvalitāti, zināt viņa viedokli.
Kas attiecas uz žurnālistiku un ziņām, es tāpat būtu ļoti priecīgs redzēt komandā cilvēkus, kas izprot, kas ir žurnālistika, spēj un vēlas tajā strādāt, demonstrējot savā darbā tikai visaugstākos žurnālistikas standartus. Laipni aicināti.
Tāds ir mans viedoklis. Tāds ir mans plāns.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
