Magoņa un Osinovska attaisnošana liek atcerēties prokuratūras paziņojumu pirms diviem gadiem - tieši Jurašs apgrūtinājis kukuļa epizodes izmeklēšanu
PIETIEK26.01.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Bijušā Latvijas Dzelzceļa prezidenta Uģa Magoņa un Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska attaisnošana kukuļošanas lietā liek atcerēties paziņojumu, ko pirms diviem gadiem sniedza Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Māris Urbāns, - ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieks Juris Jurašs ir apgrūtinājis šīs lietas izmeklēšanu. Publicējam šī divus gadus senā paziņojuma tekstu pilnībā:
„Juris Jurašs, būdams valsts amatpersona - KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs, 2015. gada 30. septembrī tikās ar divām personām, tajā skaitā ar Jāni Dambīti, un tikšanās laikā ieguva detalizētu informāciju par viņam piedāvāto kukuli 1 000 000 eiro apmērā saistībā ar kriminālprocesu, kas uzsākts par iespējamu Igaunijas uzņēmēja Oļega Osinovska veiktu valsts akciju sabiedrības Latvijas dzelzceļš (LDZ) valdes locekļa Uģa Magoņa kukuļošanu par to, lai Jurašs nodrošinātu krimināllietā izmeklējamā nodarījuma pārkvalifikāciju no kukuļdošanas uz tirgošanos ar ietekmi, par ko Krimināllikumā paredzēts mazāks sods.
Tikšanās laikā iegūto informāciju par viņa kukuļošanu un tajā iesaistītajām personām Jurašs iekļāva savā 2015. gada 1. oktobra ziņojumā toreizējam KNAB priekšniekam Jaroslavam Streļčenokam. Savu ziņojumu Jurašs klasificēja kā valsts noslēpumu.
Jurašs apzināti savā 2015. gada 1. oktobra ziņojumā nenorādīja un neinformēja KNAB vadību par tās personas identitāti, kura Jurašam sniedza informāciju par Osinovska iespējamo nodomu samaksāt viņam 1 000 000 eiro kukuli. Šādas informācijas noklusēšana ievērojami apgrūtināja iespējamās kukuļošanas pārbaudes iespējas.
Informāciju par viņa iespējamu kukuļošanu tā saucamajā Latvijas dzelzceļa lietā Jurašs ieguva arī no cita valsts noslēpumu saturoša ziņojuma, kas tika sastādīts 2015. gada 2. decembrī.
Juraša publiski paustā informācija, ka KNAB netika veikta 2015. gada 1. oktobrī sniegtajā ziņojumā norādītās informācijas pārbaude, neatbilst kriminālprocesā konstatētajiem faktiem.
2015. gada beigās un 2016. gada sākumā Jurašs personīgi un citi viņa vadītās KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas darbinieki iesaistījās Juraša 2015. gada 1. oktobrī sniegtajā ziņojumā ietvertās informācijas pārbaudē, turklāt Jurašs bija pilnībā informēts par šīs pārbaudes gaitu un rezultātiem.
2015. gada 1. oktobra ziņojuma un 2015. gada 2. decembra ziņojuma saturs tika iekļauts KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas galvenā speciālista 2016. gada 15. aprīļa ziņojumā par operatīvās izstrādes lietas ierosināšanu, un uz minēto ziņojumu pamata ar 2016. gada 15. aprīļa lēmumu tika uzsākta operatīvās izstrādes lieta Nr. 10616, ar mērķi pārbaudīt konkrētas personas saistību ar koruptīviem noziedzīgiem nodarījumiem (Krimināllikuma 24. nodaļa) un noziedzīgiem nodarījumiem pret jurisdikciju (Krimināllikuma 23 .nodaļa). 2015. gada 15. aprīļa ziņojums un lēmums par operatīvās izstrādes lietas ierosināšanu tika klasificēti kā valsts noslēpums. Jurašs, pildot savus darba pienākumus, bija pilnībā informēts par operatīvās izstrādes lietas gaitu un rezultātiem.
2015. gada jūlijā Jurašs žurnāla Ir žurnālistei Indrai Sprancei izpauda valsts noslēpumu saturošu informāciju par viņam piedāvātā kukuļa laiku, apmēru, kriminālprocesu, kurā kukulis piedāvāts un kukuļa piedāvājuma nosacījumiem. Minētā informācija tika publicēta žurnāla Ir 2016. gada 14. jūlija izdevumā Nr. 28 (325) rakstā "Knābis nost!?”.
Turklāt Jurašs valsts noslēpumu saturošu informāciju izpauda laikā, kad operatīvās izstrādes lietā Nr. 10616 joprojām tika turpinātas operatīvās darbības.
Ar savām darbībām, apzināti izpaužot valsts noslēpumu saturošu informāciju, Jurašs publiski darīja zināmu, ka KNAB rīcībā ir informācija par Juraša kukuļošanu 2015. gada 30. septembrī un tajā iesaistītajām personām, tādējādi būtiski apgrūtinot operatīvās darbības procesa mērķa sasniegšanu operatīvās izstrādes lietā Nr. 10616, un tieši noskaidrot noteiktās personas iespējamās noziedzīgās darbības un šīs personas līdzdalībniekus, pārbaudīt konkrētas personas saistību ar citām noziedzīgām darbībām. Juraša izpaustā informācija bija pamats operatīvās izstrādes lietas Nr. 10616 izbeigšanai.
Publiski ir izskanējis Juraša aizstāvja viedoklis, ka Prokuratūra nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 403. panta otrajā daļā neteikto 10 dienu termiņu, kādā prokuroram ir jāuzsāk kriminālvajāšana, saņemot krimināllietu no izmeklēšanas iestādes.
Šāds Juraša aizstāvja viedoklis ir kļūdains un neatbilst Kriminālprocesa likuma normām un vispārpieņemtai Kriminālprocesa likuma normu interpretācijai. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 120. panta sesto daļu, lai varētu saukt pie kriminālatbildības personu, kurai ir kriminālprocesuālā imunitāti, prokurors iesniedz kompetentajai institūcijai ierosinājumu piekrišanas saņemšanai. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 404. pantu prokurors saskatot pamatu saukt pie kriminālatbildības personu, kurai ar likumu noteikta kriminālprocesuālā imunitāte, vēršas kompetentajā institūcijā ar ierosinājumu atļaut šīs personas kriminālvajāšanu.
No minētajām likuma normām izriet prokurora pienākums pirms kriminālvajāšanas uzsākšanas vērsties kompetentajā iestādē piekrišanas saņemšanai. Tikai pēc kompetentās iestādes lēmuma prokurors var lemt par kriminālvajāšanas uzsākšanu. Kriminālprocesa likuma 120. panta sestajā daļā un 404. pantā paredzēta īpaša kārtība kriminālvajāšanas uzsākšanai pret personām, kas bauda kriminālprocesuālo imunitāte, un Kriminālprocesa likuma 403. panta otrajā daļā noteiktais 10 dienu termiņš uz to nav attiecināms.
Prokuratūra norāda, ka neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
