Iesaki rakstu: 
Pirms Saeimas vēlēšanām neviens neticēja, ka Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) cietīs tik lielus zaudējumus. Visi zināja, ka ZZS ir valdošā partija, tās pārstāvis Māris Kučinskis bija premjerministrs, un daudzus vadošus amatus valsts struktūrās ieņēma ZZS biedri.
Šķiet, Saeimas vēlēšanu rezultāti bija nopietns šoks ne tikai nosacīti mazajam skaitam ZZS atbalstītāju, bet arī daudziem politikas vērotājiem – ZZS ir lielākais vēlēšanu zaudētājs, kas 6.oktobrī piedzīvoja lielāko izgāšanos savā politiskajā vēsturē. Šajā Saeimā ZZS tika izslēgta no valdošās koalīcijas un zaudēja visus amatus valdībā, principā tika kārtīgi pazemota.
Izteikti dažādi viedokļi par iemesliem, kāpēc ZZS cieta tik lielus zaudējumus vēlēšanās. Ir skaidrs, ka sava nozīme bija ZZS īstenotajai politikai, piemēram, veselības jomā un nodokļu reformas īstenošanā. Ciniskā veidā savu attieksmi pret vēlētājiem demonstrēja arī ZZS pašvaldību vadītāji, piemēram, Ventspils mērs Aivars Lembergs un Jūrmalas mērs Gatis Truksnis.
Tomēr liekas ticamāk, ka vēlētājiem vienkārši ir apnikuši tie standarti, ko gadiem ilgi uzspieda ZZS. Par to liecina tas, ka ievērojama daļa bijušo ZZS vēlētāju šajās vēlēšanās nobalsoja par populistisko Kaimiņa partiju.
Šie cilvēki arī agrāk bija pieraduši klausīties dažādos populistiskos paziņojumos, ko izteica, piemēram, ZZS pašvaldību vadītāji, bet ikdienā iedzīvotāji redzēja ZZS pārstāvju liekulīgo rīcību un “savējo” atbalstīšanu. Iespējams, tas izskaidro, kāpēc šie cilvēki tik viegli pievērsās citiem populistiem, šajā gadījumā Kaimiņa partijai.
Daudziem bija apnikusi ZZS kultivētā kolhozu priekšsēdētāju stila domāšana, par kuras simboliem var nosaukt, piemēram, bijušo zemkopības ministru Jāni Dūklavu un Jelgavas mēru Andri Rāviņu. Kaut arī Dūklavs dalīja ievērojamus ES līdzekļus, tie nonāca galvenokārt lielzemnieku rīcībā, par ko bija neapmierināti daudzi bioloģiskie zemnieki un mazie un vidējie zemnieki. Daudzi no viņiem ir izteikušies, ka ir pēdējais laiks pievērst uzmanību arī šīm saimniecībām.
Noteiktu zīmogu ZZS uzliek Lemberga atrašanās šajā partiju apvienībā. Kā zināms, ZSS veido četras partijas – Latvijas Zemnieku savienība un Latvijas Zaļā partija, kā arī reģionālās partijas “Latvijai un Ventspilij” un Liepājas partija. Kaut arī formāli Lembergs vada Ventspils partiju, neviens nešaubās par viņa lielo ietekmi ZZS.
Ne velti Ventspils mērs Lembergs, kurš tiek saukts par smagos noziegumos apsūdzēto un kuram ir piemērots drošības līdzeklis, liedzot pienākumu pildīšanu, regulāri piedalījās valdošās koalīcijas apspriedēs pagājušās Saeimas laikā. Leģendāri ir arī stāsti par Ventspilij atvēlēta kabineta atrašanos Zemkopības ministrijā netālu no Dūklava kabineta, tā netieši liecinot par patieso Lemberga ietekmi ES naudas dalīšanā Latvijā.
Šobrīd ZZS darbojas Saeimas opozīcijā. Pirms vēlēšanām tika apspriesta versija par valdošās koalīcijas veidošanu, kurā bez “Saskaņas” un Kaimiņa partijas iesaistītos arī ZZS. Domājams, vairākiem ZZS biedriem šāds variants liktos pieņemams, tomēr ZZS neriskēja tik krasi mainīt savu tēlu vēlētāju acīs un no latviešu zemnieku aizstāvjiem kļūt par “Saskaņas” mazo brāli.
Ir tikai loģiski pieņemt, ka ZZS varētu būt konstruktīva opozīcijas partija. Tāpēc diezgan pārsteidzoši ir redzēt, ka vairākos gadījumos ZZS cenšas līdzināties populismā ne tikai “Saskaņai”, bet arī Kaimiņa partijas atkritējam Aldim Gobzemam. Ir jocīgi skatīties, kā, piemēram, Armands Krauze, kurš agrāk izskatījās racionāli domājošs, pēkšņi no Saeimas tribīnes stāsta pilnīgas muļķības un izkliedz dažādus saukļus, prasot Krišjāņa Kariņa demisiju, ātru OIK atcelšanu un citas neizpildāmas prasības.
Nav šaubu, ka ZZS centīsies izgāzt VARAM ministra Jura Pūces pieteikto administratīvi teritoriālo reformu. Liela daļa pašvaldību vadītāju ir ZZS biedri, kuri nevēlēsies atteikties no saviem amatiem un iespējām tērēt pašvaldību līdzekļus pēc saviem ieskatiem. Šī reforma nav izdevīga ZZS, kas zaudēs ietekmi reģionos.
Dzirdēts viedoklis, ka ZZS, jo īpaši tās lielākajai partijai – Latvijas Zemnieku savienībai ir jāmaina imidžs, atsakoties no kolhozu priekšsēdētāju domāšanas veida un “savējo” piebarošanas reģionos. Ir skaidrs arī, ka tas būs grūts uzdevums, jo nozīmē to, ka Latvijas Zemnieku savienība ir jāveido faktiski no jauna, atbrīvojoties no vecbiedru uzspiestajiem standartiem.
Tas nebūs viegli, par ko liecina, piemēram, šīs partijas ilgstošā vadītāja Augusta Brigmaņa atkārtota kandidēšana partijas priekšsēdētāja amatam. Būtu tikai loģiski, ka Brigmanis atteiktos no šī amata pēc smagā ZZS zaudējuma Saeimas vēlēšanās. Tomēr Brigmanis uzskata, ka jāturpina rullēt pa vecam, saglabājot iepriekšējās privilēģijas lielzemniekiem un pašvaldību vadītājiem. Brigmanis jau ir paziņojis, ka jārīko pašvaldību referendumi pirms plānotās reformas, kas paredz daudzu pašvaldību apvienošanu. Brigmanis uzskata, ka reforma ir tikai mēģinājums kaitēt ZZS pozīcijām laukos.
Sestdien notikušajā Latvijas Zemnieku savienības kongresā par priekšsēdētāju tika ievēlēts Armands Krauze. Būs interesanti skatīties, vai viņš spēs mainīt Latvijas Zemnieku savienības un līdz ar to arī visas ZZS darbību, kas ļautu atjaunot vēlētāju uzticību un nodrošināt panākumus nākamajās pašvaldību un Saeimas vēlēšanās.
Pirms tam gan Krauzem būtu ieteicams pārstāt trenēties populismā un pārtraukt runāt muļķības no Saeimas tribīnes, mēģinot pārspēt “Saskaņu” un Gobzemu. Līdzīgi arī citiem ZZS biedriem vajadzētu mainīt savu gadu desmitiem lietoto retoriku un atteikties no kolhozu priekšsēdētāju tēvišķīgā pamācību stila, kā arī atbrīvoties no Lemberga ēnas savā darbībā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
