Iesaki rakstu: 
"Krievija turpinās palielināt ietekmi Baltijas valstīs un īpaši Latvijā," - tā nule Saeimas deputātus paaudzināja un paizglītoja aizejošais, uz atvadām ar pieklājīgu kniksi apordeņotais Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš.
Tas pēc būtības ir vienīgais, kas lielā, vienmēr aizdomīgā kaimiņa sakarā uz atvadām ir sakāms pensionētajam Kažociņam, jo nabagam patiesībā nav nekā kaut jel cik konkrēta, ar ko palielīties.
Viņa izcilie profesionāļi nevienu pašu krievu spiegu nav noķēruši, nevienu krievu ar ķeskām nopirktu pašmāju politiķi nav atklājuši, nevienu Kremļa finanšu straumi vai kaut strautiņu nav atraduši un attiecīgi piegriezuši. Vienkārši - nav. Tikai muldējuši un saņēmuši algu.
Jau tradicionāli šajās neveiksmēs pamatoti varētu vainot to neapstrīdamo iemeslu, kas, bez aplinkiem runājot, ir - mūsu oficiālo, labi atalgoto un pašiem sev par laimi valsts noslēpuma sargāto Satversmes sargu tizlums. Bet vai tikai?
Protams, Kremļa vēlme ietekmēt un nopirkt visu Latviju vai vismaz tās zemiskākos dēlus plašo tautas masu apziņā ir tāda pati vispārzināma un neapgāžama patiesība kā tā, ka saule lec austrumos un ka Dombrovskim jāļauj strādāt.
Ar šādām vispārzināmām patiesībām es, protams, nestrīdēšos, taču visiem par to tik pārliecinātajiem pastāstīšu dažus vispārzināmus faktiņus un pēc tam palūgšu pašiem sev atbildēt uz vienu vienkāršu jautājumu.
Faktiņi tātad ir tādi: pēdējo pāris gadu laikā Latvijā par tiešām lētu (vismaz no globālā mediju tirgus viedokļa) naudu ir bijuši nopērkami tik nozīmīgi - vietējā tirgū - mediji, ka to apvienojums vienās rokās pāris gadu laikā varētu būtiski mainīt sabiedrisko domu jebkurā to īpašniekam vēlamā virzienā.
LNT un TV5 komplekts nebūtu izmaksājis dārgāk par 15, labi, 20 miljoniem latu, un īpašnieki būtu bijuši sajūsmā par tādu pircēju. Visu "Dienas" koncernu bez runas varēja nopirkt par pusi no šīs summas vai nedaudz dārgāk. Krievu avīžu izdevēji "Fenster" un "Petits" bija nopērkami būtiski lētāk. Tad vēl portāls TVNET un sīkākas vienības komplektam.
Kopā, lai kā skaitītu, pirkums neizmaksātu dārgāk par 50 miljoniem latu. Vēl tādu pašu summu varētu ielikt noēšanai tālāko trīs gadu laikā, ar noēšanu saprotot plašo tautas masu pieprasīta satura nopirkšanu un/vai saražošanu un tad nolikšanu publikas priekšā par pilnīgām dempinga cenām vai vienkārši par velti. Pietiktu atliektiem galiem.
Skatoties uz pēdējo gadu mediju īpašnieku maiņām, ir pilnīgi skaidrs, ka neviena iestāde vai kas cits Latvijā šādus darījumus nevarētu ne aizliegt, ne apturēt, - visi ar tādu troksni pieņemtie normatīvo aktu grozījumi par mediju īpašnieku atklāšanu utt. ir izrādījušies pilnīgs bleķis.
Un tā nu, vienreizēji ieguldot 100 miljonus latu - naudu, kādu ik pa brīdim brīvi var atļauties izķiņķelēt pat ne pārāk lielās un turīgās Latvijas valdība, kur nu vēl turīgāka un ar, teiksim, naftu bagātāka valsts -, pircējs tiktu pie iespaidīgas, mūsu valsts politiku, sabiedrisko domu un visu pārējo tieši un skarbi ietekmējošas mediju varas. Tik efektīvas, apjomīgas un visas citas balsis nomācošas mediju varas, kāda līdz šim Latvijā nav redzēta. Pat attāli ne.
Ar šādu mediju varu - divas televīzijas abās valodās, gandrīz visi lielākie krievvalodīgie mediji, lielākais latviešu mediju koncerns, viens no vislielākajiem portāliem - pāris gadu laikos iedzīvotāju vairākumu (ne visus, bet vairākumu gan) soli pa solim varētu pārliecināt par gandrīz visu, kas vien šīs varas īpašniekam ienāk prātā un ir vēlams. Bez variantiem.
Un tad nu jautājums - kāpēc tas nenotika? Kāpēc šis te Latviju maigi sagrābt tik ļoti gribošais Kremlis nesagrabināja nieka simt miljonus, lai bez liekām klapatām pāris gados soli pa solim pārņemtu būtisku reālās varas daļu Latvijā? Kāpēc tā vietā šis te Kremlis pat ļāva nosprāgt vienai no tā intereses it kā kaismīgi aizstāvošajām - ja atcerēties visu kažociņveidīgo klāstīto aizvadītajos gados - krievvalodīgajām avīzēm?
Atbilžu variantus izvēlieties paši.
Pirmais - tāpēc, ka Kremlim vienkārši nav tādas neiedomājami un pasakaini milzīgas naudas, par kādu nesanāk pat vienu kārtīgu britu futbola klubu nopirkt un uztjūnēt;
Otrais - tāpēc, ka Kremlis vienkārši ir dumjš, jo visi tie bijušie putinveidīgie čekisti patiesībā no cīņas par ietekmi un reālo varu nemaz neko nejēdz;
Trešais - tāpēc, ka Kremlis vienkārši neuzdrošinās šādi aizskart tradicionāli skarbās un nelokāmās Latvijas suverenitāti un baidās no Kažociņa kunga izaudzinātajiem profesionāļiem;
Ceturtais - atvainojiet, bet tāpēc, ka Kremlim to vienkārši nevajag.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
