Linkaita mantojums – daži izniekoti un izšķērdēti miljardi
Aivars Strakšas20.06.2023.
Komentāri (27)
Iesaki rakstu: 
Tā nu tas pie mums ir sanācis, ka politiķi par saviem lēmumiem nekādu atbildību nenes. Ja nu vienīgi kā Tāļa Linkaita gadījumā tauta izbalso un jāiet kādu laiciņu pastāvēt malā. Bet radītie zaudējumi paliek, un tā jau ir esošāsSatiksmes ministra problēma. Un ko darīt Jānim Vitenbergam?
Saprotams, ka visi līgumi ir laužami un līgumos parasti ir atrunāta līguma laušanas kārtībai katrai no pusēm. Iespējams, ka līgumu laušanas gadījumā "Autotransporta direkcijas" valde nav izrādījusi pietiekošu profesionalitāti vai nav rīkojusies kā rūpīgs un gādīgs saimnieks, - tas jau jāpārbauda Valsts kontrolei. Lauzt varētu, taču visdrīzāk tas kaut ko maksās. Bez maksas visdrīzāk nesanāks, tātad premjers un finanšu ministrs nepiekritīs.
Turklāt:
- Tautai gribas redzēt, kā ministrs nodrošina taisnīgumu un soda nogrēkojušos pārvadātājus, un lauž līgumu, kā arī piemēro bargus sodus.
- Premjeram gribas, lai daži uzņēmumi pazustu no pārvadātāju saraksta.
- Pašam un Parādniekam visdrīzāk gribas, lai liek mierā un prasa no Linkaita izstrebt savārīto putru, bet nesanāk.
Šis gadījums labi parāda, kādas sekas ir skaistiem politiskiem saukļiem bez reālas sapratnes un ekonomiska pamatojuma. Linkaita doma: konkurss uz 10 gadiem ļaušot ietaupīt valsts līdzekļus un nodrošināšot pasažieriem lielākas ērtības. Ne velti 60% no konkursa kritērijiem bija par kvalitāti un tikai 40% par cenu. Nu un ko? Jāstaigā kājām un vēl jāpārmaksā.
Rezultātā valsts ir uzņēmusies saistības par 440 miljoniem par neadekvātu pakalpojumu, kurā grūti ko mainīt līdz 2030. gadam. Linkaits kopā ar Konservatīvajiem ir savu darbu padarījuši. Izpildījuši sponsoru vēlmi par ilgtermiņa kontraktu, jo grūti iedomāties, ka tik stulbas idejas ienāk prātā bez pačukstēšanas no malas.
Kariņš bija premjers līguma noslēgšanas laikā un kā valdības vadītājs bija atbildīgs par ministru darbu. Tāpēc sašutumu tagad tēlot nevajadzētu. Bija iespēja uzsist pa pirkstiem, neizmantoja.
No kurienes Latvijā rasties ekonomiskajai attīstībai un labklājībai, ja viens pats bijušais satiksmes ministrs Linkaits ir savārījis miljardos mērāmas problēmas, kas ir jau segtas vai vēl būs jāfinansē no valsts budžeta?
Atceramies: AirBaltic - 340 miljoni, Rail Baltica projekta izmaksas no 2 miljardiem pirms Linkaita ir pieaugušas jau līdz 6 - 7 miljardiem, noraka Latvijas dzelzceļa elektrifikācijas projektu, kuram bija paredzēts līdzfinansējums 340 miljonu eiro apmērā, taču tagad jau runā par nepieciešamību elektrificēt par budžeta līdzekļiem, Satiksmes ministrija degradējusi līdz līmenim, kad vairs nespēj saņemties un laikus iesniegt 100 miljonu eiro pieprasījumu Rail Baltica līdzfinansējumam. Un vēl daudzi sīkumi. Sabiedriskie pasažieru pārvadājumi tāds nieks uz šī fona.
Risinājums šīm kļūdām ir viens - apmaksāt no valsts budžeta. Transporta ekspertam Linkaitim gan viss kārtībā.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
