Iesaki rakstu: 
LR Ģenerālprokuratūra vakar paziņoja, ka sākusi pārbaudi sakarā ar tās saņemto Saeimas Nacionālās drošības komisijas vēstuli, kurā tika lūgts izvērtēt situāciju Satversmes aizsardzības birojā.
Vai nu ir pamats gavilēm un līksmībai, ka nu tik principiālie un skarbie prokurori izpurinās šo naudas atmazgātāju draugu un pusbandītu aizstāvju perēkli, kura spilgtākās aktivitātes ir nevis spiegu ķeršana, bet ar viltotiem numuriem apkarinātu automašīnu novietošana invalīdu stāvvietās?
Nē, ne mazākā. Un iemesli tam ir precīzi divi.
Pirmkārt, Satversmes aizsardzības birojs, neraugoties uz regulāriem skandāliem, ar kuriem būtu pietiekami jau pieckārtējai kādas citas drošības iestādes reorganizācijai un vadības nomaiņai, acīmredzami ir spējīgs ar droši nezināmām, bet gluži labi nojaušamām metodēm turēt pie vārīgām vietām lielu daļu no tiem, kuriem par šo iestādi būtu jāpieņem principiāli un skaidri lēmumi.
Šīs metodes acīmredzami ir pietiekami iedarbīgas, lai Bandītu aizsardzības biroja priekšnieks Jānis Kažociņš varētu bez kompleksiem laist muļķi, televīzijas tiešraidē aizvadītajā nedēļā plikšķinot acis, stāstot, ka viņam vispār neesot nekādu ziņu par kādām birojā notiekošām nelikumībām, un sirdsšķīsti aicinot Ģenerālprokuratūru „rūpīgi izvērtēt” situāciju viņa vadītajā iestādē.
Otrkārt, pat tad, ja prokuratūrā ir daži ļaudis bez SABistu noskaidrotām vārīgām vietām, viņiem nav nekāda pamata īpaši saspringt, pārbaudot informāciju par biroja darbinieku saistību ar naudas atmazgāšanu, kriminālo aprindu pārstāvjiem un citiem „sīkumiem”.
Lieta tā, ka visi šie pārbaudes materiāli pēc tā paša SAB uzstājīga „lūguma” tāpat nekavējoties tiks noslepenoti – un neviens „neiesvētītais” nekad neuzzinās, vai patiešām veikta nopietna pārbaude, vai arī cienījamie pārbaudītāji vienkārši laiduši muļķi.
Neticat? Domājat - vai tad tiesiskā valstī var būt tā, ka, ja reiz tu esi Bandītu aizsardzības biroja paspārnē, „parasto cilvēku” likumi uz tevi neattiecas? Te būs visu paskaidrojošs LR Ģenerālprokuratūras atzinums par iepriekšējo pārbaudi sakarā ar to pašu „sasmērējušos” SAB darbinieku Aigaru Boru:
„Minētās pārbaudes materiāli ir klasificēti kā sevišķi slepens valsts noslēpuma objekts un saskaņā ar likuma „Par valsts noslēpumu” 9. panta pirmo daļu pieeja valsts noslēpumam ir atļauta tikai tām personām, kurām saskaņā ar amata (dienesta) pienākumiem vai konkrētu darba (dienesta) uzdevumu ir nepieciešams veikt darbu, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību.”
Ko, jūs nekvalificējaties? Tad kāpēc jūs iedomājaties, ka jums kas būtu kas jāzina par bandītiem un pusbandītiem Satversmes aizsardzības biroja paspārnē vai „zem uzplečiem”? Staigājiet tālāk, pilsoņi.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
