Likās, ka Golubeva ar Voiku ir pret korupciju, likās, ka Viņķelei neinteresē brutālas shēmas, bet nekā
Māris Mičerevskis01.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tagad smieklīgi, ka Attīstībai PAR visās nelaimēs vaino Kariņu, politisko pasūtījumu, JKP vai Staķi. Bet bez Staķa un manis šī apvienība, iespējams, nemaz nebūtu notikusi. Protams, tagad varbūt žēl un drusku kauns par naivumu, bet nu ir tāds latviešu teiciens - kā ir, tā ir.
Toreiz biju ievēlēts Rīgas Domē, bijām opozīcijā. Neko daudz ietekmēt nevarējām, bet nu parādījās jau pirmie trauksmes zvani. Pirmkārt, tie naudas ziedojumi ar skaidro naudu zem galda, otrkārt, drudžainie aicinājumi no augšas pacīnīties par azartspēlēm.
Tuvojoties 2018. gada Saeimas vēlēšanām, bija divi galvenie varianti – iet Vienotības sarakstā ar atsevišķiem cilvēkiem vai arī kopā ar Kustību PAR. Pūce un Edgars [Jaunups] toreiz sāka slieties Vienotības virzienā, jo PARs likās vājš, no tā aizejot toreizējiem deputātiem.
Es savā naivumā biju iedomājies, ka Kustība PAR būs tie, kas slāpēs LA [Latvijas attīstībai] korupcijas vēlmes un kopā varēs tad iestāties par tiem deklarētajiem ideāliem. Toreiz Mārtiņu Staķi īsti nezināju, bet caur draugiem sarunājām satikties, un tur es Mārtiņam izstāstīju galvenās LA bažas un, kā tās mierināt. Nezinu, vai tas nostrādāja vai kas cits, bet apvienība izveidojās.
Diemžēl Kustība PAR nekļuva par LA koruptīvo vēlmju atšķaidītāju, bet par stingru atbalstu priekos un bēdās. Likās, ka Daniels Pavļuts tak zinās, kā ar Juri [Pūci] cīnīties, likās, ka Golubeva ar Voiku ir pret korupciju, likās, ka Ilzei Viņķelei neinteresē brutālas shēmas. Bet nekā.
Nu rezultātā ne manis, ne Mārtiņa Staķa nav vairs partiju apvienībā Attīstībai PAR. Savukārt apvienība katru dienu cīnās pret iedomātiem pretiniekiem un arvien atklātāk cīnās PAR iepirkumiem, amatiem un privātām interesēm.
Prieks, ka Rīgas domē vairs šo kungu ietekmes tikpat kā vairs nav un, cerams, nākotnē arī Saeima būs tīrāka. Jā, man žēl, ka arī es esmu palīdzējis šai organizācijai. Noteikti šobrīd es darbotos savādāk, bet ceru un ticu, ka arī šis ceļš galā novedīs pie pozitīva iznākuma.
Pārpublicēts no Twitter
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
