Likās, ka Golubeva ar Voiku ir pret korupciju, likās, ka Viņķelei neinteresē brutālas shēmas, bet nekā
Māris Mičerevskis01.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tagad smieklīgi, ka Attīstībai PAR visās nelaimēs vaino Kariņu, politisko pasūtījumu, JKP vai Staķi. Bet bez Staķa un manis šī apvienība, iespējams, nemaz nebūtu notikusi. Protams, tagad varbūt žēl un drusku kauns par naivumu, bet nu ir tāds latviešu teiciens - kā ir, tā ir.
Toreiz biju ievēlēts Rīgas Domē, bijām opozīcijā. Neko daudz ietekmēt nevarējām, bet nu parādījās jau pirmie trauksmes zvani. Pirmkārt, tie naudas ziedojumi ar skaidro naudu zem galda, otrkārt, drudžainie aicinājumi no augšas pacīnīties par azartspēlēm.
Tuvojoties 2018. gada Saeimas vēlēšanām, bija divi galvenie varianti – iet Vienotības sarakstā ar atsevišķiem cilvēkiem vai arī kopā ar Kustību PAR. Pūce un Edgars [Jaunups] toreiz sāka slieties Vienotības virzienā, jo PARs likās vājš, no tā aizejot toreizējiem deputātiem.
Es savā naivumā biju iedomājies, ka Kustība PAR būs tie, kas slāpēs LA [Latvijas attīstībai] korupcijas vēlmes un kopā varēs tad iestāties par tiem deklarētajiem ideāliem. Toreiz Mārtiņu Staķi īsti nezināju, bet caur draugiem sarunājām satikties, un tur es Mārtiņam izstāstīju galvenās LA bažas un, kā tās mierināt. Nezinu, vai tas nostrādāja vai kas cits, bet apvienība izveidojās.
Diemžēl Kustība PAR nekļuva par LA koruptīvo vēlmju atšķaidītāju, bet par stingru atbalstu priekos un bēdās. Likās, ka Daniels Pavļuts tak zinās, kā ar Juri [Pūci] cīnīties, likās, ka Golubeva ar Voiku ir pret korupciju, likās, ka Ilzei Viņķelei neinteresē brutālas shēmas. Bet nekā.
Nu rezultātā ne manis, ne Mārtiņa Staķa nav vairs partiju apvienībā Attīstībai PAR. Savukārt apvienība katru dienu cīnās pret iedomātiem pretiniekiem un arvien atklātāk cīnās PAR iepirkumiem, amatiem un privātām interesēm.
Prieks, ka Rīgas domē vairs šo kungu ietekmes tikpat kā vairs nav un, cerams, nākotnē arī Saeima būs tīrāka. Jā, man žēl, ka arī es esmu palīdzējis šai organizācijai. Noteikti šobrīd es darbotos savādāk, bet ceru un ticu, ka arī šis ceļš galā novedīs pie pozitīva iznākuma.
Pārpublicēts no Twitter
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
