Iesaki rakstu: 
Šodien, 10.aprīlī dzimis Liepājas mērs Ēvalds Rimbenieks (1888-1943). Zināms arī kā tautā mīlēts sabiedriskais darbinieks, pedagogs un baptistu mācītājs. 1922.gadā Ēvalds Rimbenieks pārņēma Liepājas pilsētas vadību un 12 gados prata sakārtot pēckara sagrauto tautsaimniecību, piedzīvojot ekonomisku izrāvienu, par ko vēlāk izpelnījās finanšu ministra amatu Kārļa Ulmaņa valdībā.
Ē. Rimbenieka vadības laikā liels uzsvars veltīts Liepājas kultūras dzīves uzlabošanai. Tieši Ē. Rimbenieka vadības gados pilsētā tika nodibināta Mākslas un amatniecības skola, Tautas konservatorija, atklāta Liepājas Filharmonija un opera, kā arī atvērts pilsētas muzejs un vairākas kultūras un sporta biedrības.
Ē. Rimbenieka saimniekošanas laikā daudz darīts arī infrastruktūras attīstīšanā. Tika atklāta kuģu satiksme uz Pēterburgu un Tallinu, atklāta dzelzceļa satiksme uz Berlīni, atvērti regulāri sabiedriskie lidojumi uz Rīgu, kā arī izbūvēta šoseja līdz Grobiņai un veikta vairāku pilsētas ielu izbūve un pārbruģēšana.
Ienākot PSRS armijai, Ē. Rimbenieku arestēja un lopu vagonā deportēja uz Vjatlaga soda nometni. Ē. Rimbenieka noziegums – viņa sabiedriski politiskā dzīve kā mācītājam, bet galvenais, ka viņš bijis pašvaldības vadītājs. 1944. gada 15. janvārī komunisti viņam izpildīja nāvessodu.
2008. gadā, pateicoties Ēvalda Rimbenieka radinieku iniciatīvai un pašvaldības atbalstam, tika atklāts Ēvalda Rimbenieka piemineklis. Diemžēl 12 gadu laikā piemineklis ir atstāts novārtā – apgaismojuma vairs nav, pieminekļa apkope nav veikta, un pašvaldības vadība savu priekšteci ar klātbūtni nepagodina.
Garāmgājējus mulsina projektētāja Raimonda Gabaliņa pieminekļa apkārtnes risinājums, paredzot betona sienu, kas aizsedz skatu uz pašu pieminekli. Kāds varbūt teiks, ka tā ir vērtīga arhitektūra un māksla, kuru man nav tiesību vērtēt, vai minēs politiskus motīvus. Ziniet, dižgara piemineklim piemūrēt priekšā sienu un saukt to par mākslu ir gluži tāpat kā okupācijas laikā, kad J.Čakstes piemineklim Mežaparkā sastādīja priekšā kokus, lai to aizsegtu, bet sauca to par zaļo iniciatīvu.
Neizprotami ir arī otrpus sienas novietotie soliņi, kas, kā novērojams, kļuvuši par iemīļotu vietu pļēguriem un bezpajumtniekiem, kas nereti malko lielizmēra dzērienus, sēžot tieši pretī Rimbenieka portretam. Jāmin arī fakts, ka pie pieminekļa nav pielikta informatīva plāksne, kas varētu kalpot kā labs informācijas avots pilsētas vēstures izpratnes veidošanā kā vietējai jaunatnei, tā pilsētas viesiem.
Ticu, ka liepājnieki novērtētu, ja Liepājas domes vadība ar savu rīcību tomēr turētu godā savus priekštečus, kuri Liepājas vēsturē palikuši kā latviešu tautas, kultūras un kristīgo vērtību aizstāvji.
Tāpēc vēršos pie Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja Jāņa Vilnīša ar lūgumu rast iespēju:
- Vienoties ar pieminekļa autoru/tēlnieku un noslēgt līgumu par pieminekļa atjaunošanu, kā arī ciklisku tā apkopi.
- Sadarbībā ar skvēra projektētāju vienoties par citu risinājumu, esošās betona sienas vietā, kas aizsedz skatu uz pieminekli.
- Sadarbībā ar Liepājas muzeju un Tūrisma informācijas biroju izstrādāt informatīvu plāksni un iekļaut to tūrisma objektā un sakrālā mantojuma sarakstā.
- Izgaismot pieminekli un teritorijā novietot stacionāru karogu mastu ar Latvijas Republikas karogu.
- Par notiekošo informēt ASV dzīvojošos Ēvalda Rimbenieka radiniekus.
Noslēgumā, domājot par pieminekļu tēmu Liepājas pilsētā, nāk prātā 2012. gads, kad Liepājas pilsēta dāvinājumā no Brāļu kapiem saņēma Kārļa Ulmaņa pieminekli, taču pilsētas vadība vēlāk no tā atteicās, un piemineklis aizceļoja uz Valku. Reiz kādam Liepājas domes deputātam vaicāju, kā tas nākas, ka Liepāja atsakās no valsts dibinātāja pieminekļa, zinot viņa lielo klātbūtni Liepājā valsts dibināšanas brīdī, un vai maz ir pieklājīgi no dāvinājumiem atteikties.
Toreiz saņēmu atbildi, ka pret Kārli Ulmani jau iebildumu neesot, bet man esot jāsaprot, ka konkrētais piemineklis ir pagalam neizdevies un neiederētos pilsētvidē. Vai varbūt Ulmaņa piemineklis skaitītos izdevies, ja tam priekšā būtu betona siena līdzīgi kā Rimbeniekam? Savādi, ka pilsētvidē iepretim ledus hallei toties iederas tas sarkanarmietis ar granātu rokā.
Autora foto
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
