Liela daļa sabiedrības ir vardes, kas nejūt, kā tiek vārītas

Kārtējā Indriķa Latvieša grāmata – “Nāve” - atkal ir starp pirktākajām grāmatām Latvijas grāmatnīcās. Jūs tagad esat tās izdevējs. Kur, jūsuprāt, slēpjas šīs grāmatu sērijas panākumu atslēga?

Ja precīzāk, jaunā romāna „Nāve” pirmā daļa, kuru šoreiz izdod uzņēmums „Baltic Screen”, ir vispieprasītākā grāmata Latvijas lielākajos grāmatnīcu tīklos. Patiesībā tā jau ir gadiem ilga tradīcija. Visas trīs pirmās sērijas grāmatas – „Bailes”, „Vara” un „Nauda” – ir ieņēmušas ļoti augstas vietas gada pirktāko grāmatu sarakstos.

Kāpēc tas tā notiek atkal un atkal? Kāpēc tieši Indriķa Latvieša „Baiļu” sērija ir kļuvusi par šādu fenomenu? Es teiktu tā – lai gan katrs no romāniem labi saprotamu iemeslu dēļ sākas ar norādi, ka viss tajā ir izdomāts no A līdz Z, cilvēki vienmēr ir augsti vērtējuši patiesību. Viņi to sajūt, viņi to atpazīst, viņi pēc tās tiecas.

Cilvēki skaidri redz un saprot, ka lielāko kaitējumu valstij, tās drošībai un pašiem Latvijas valsts pastāvēšanas pamatiem nodara ne jau kaut kādi nožēlojami ādamsonveidīgi „krievu spiegi” vai multiseksuāli gobzemtrollēni, bet gan pašreizējās valsts varas pārstāvji. Tie, kuri izšķiež miljardus, sagrauj tranzītu, palaiž garām vakcīnas un tad vaino stulbo tautu, nopērk uz 3D printera izgatavotus idiotiskus sejas aizsegus, iegādājas nevis pretgaisa aizsardzības ierīces, bet haubices, laiž Daugavā čuru aisbergus par desmitiem tūkstošu un pērk neefektīvus testus par desmitiem miljonu, uzspļauj valsts robežas drošībai un tā tālāk, un tā tālāk.

Indriķa Latvieša grāmatas cilvēkiem sniedz maksimāli nepatīkamu patiesību par Latvijas valsti un tajā notiekošo – tieši tā, kā tas aprakstīts Vizmas Belševicas „Indriķa Latvieša piezīmēs uz Livonijas hronikas malām”, no kurienes arī cēlies šis pseidonīms. Patiesību tādās devās un tādā tiešuma un autentiskuma pakāpē, kādu nenodrošina ne mediji, ne sociālie tīkli. Cilvēks vai cilvēki, kas izmanto šo pseidonīmu, neapšaubāmi ir ļoti informēti un izmanto šādu daudziem nepatīkamu, daudziem vienkārši šokējošu, tomēr neapšaubāmi valdzinošu formu, lai informāciju pasniegtu sabiedrībai. Ar vārdu sakot, „Baiļu” sērijas panākumi, manuprāt, ir pilnīgi likumsakarīgi, tos garantē pašreizējā valsts vara.

Kā jūs definētu šo grāmatu žanru – politiskā satīra, politiskā fantāzija, untiutopija, kriminālromāni?

Ja mēs paskatītos uz šodienas realitāti no, teiksim, divdesmit gadus senas pagātnes, mēs nešaubīgi atpazītu, ka antiutopija ir tas, kur mēs pašlaik dzīvojam un kurp ar katru gadu kā sabiedrība virzāmies aizvien dziļāk.

Kā zināms, varde ilgi nejūtot, ka to taisās izvārīt, ja temperatūru katlā paaugstina ļoti pakāpeniski – nu, tā vismaz raksta. Latvijas „parastie cilvēki” ir šī varde, jo valsts virzība personas brīvību ierobežošanas, beztiesiskuma, ideālu degradēšanās, principu izzušanas un līdz ar to likumsakarīgi arī pilsoniskas sabiedrības un valsts sabrukuma virzienā notiek ļoti pakāpeniski. Pakāpeniski, bet konsekventi.

Kā saukt grāmatas, kuru autors vai autori šos procesus detalizēti un krāšņi dokumentē, acīmredzami nebaidoties no romānu „varoņu” prototipu dusmām un atriebības… Nezinu, vai visam pasaulē var un vajag piekārt plāksnīti ar nosaukumu, bet mani kā izdevēja pārstāvi pilnībā apmierina apzīmējums – politiskie kriminālromāni.

Domāju, ka ikviens lasītājs, lasot “Nāvi”, ir uzdevis jautājumu – cik no tās sižetu līnijām, sulīgajiem personu aprakstiem un konkrētiem notikumiem ir patiesība, un cik – politiskā beletristika?

„Nāvi” no iepriekšējiem „Baiļu” sērijas romāniem atšķir tas, ka šeit ir ārkārtīgi daudz „caurcaurēm izdomātu” dokumentu – no „krievu spiega” Oļega Burlaka atklāsmēm par Valsts drošuma dienesta safabricēto spiegošanas lietu līdz pretrunām nelaiķa deputātes Jutas Sviķes vārda maiņas dokumentos, kas sastādīti Maskavā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās. Ar vārdu sakot, es teiktu, ka patiesības daļa jaunajā romānā ir vēl krietni lielāka nekā iepriekšējos, - kā izdevējs es to lēstu uz septiņdesmit vai pat astoņdesmit procentiem.

Divarpus nedēļas pēc grāmatas iznākšanas daudziem negaidīti aizsaulē aizgāja Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Maizītis, un „Nāves” lasītāji noteikti nevar neiedomāties par to, ka viens no grāmatas galvenajiem varoņiem – turklāt, šķiet, gandrīz vienīgais kaut cik pozitīvais – ir „izdomāts” Satversmes apsardzības biroja direktors Jānis Mīzītis. Vai nejaušība?

Dienā, kad kļuva zināms par Maizīša kunga aiziešanu, daudzi „Nāves” lasītāji man uzdeva jautājumu – vai tiešām šim bēdīgajam notikumam varētu būt kāda saistība ar grāmatā aprakstītajiem notikumiem un tās varoņa „neveselīgo” interesi par vairākām potenciāli letālām tēmām. Nu, ko es tur varu teikt, - iepriekšējās „Baiļu” sērijas grāmatas reizēm ir izrādījušās biedējoši pravietiskas, un es nebrīnītos, ja tāpat būtu arī ar jauno romānu.

Vai grāmatā citētie dokumenti, dažādas vēstules konkrētām personām un institūcijām ir patiesi?

Es kā izdevēja pārstāvis esmu veicis zināmu izpētes darbu tieši par šo jautājumu. Ja pieņem, ka es pareizi esmu atšifrējis „pilnīgi izdomāto” romāna varoņu prototipus, varu teikt, ka, piemēram, es savām acīm esmu skatījis, piemēram, Jutas Strīķes dokumentus, kuros atrodamās kļūdas un pretrunas, manuprāt, skaidri norāda, ka viņas biogrāfija kādos kabinetos Maskavā ir tikusi sacerēta speciāli nākotnes karjerai Latvijā.

Esmu arī lasījis „krievu spiega” Oļega Buraka trīsdesmit lappušu vēstuli no cietuma, kurā minētie fakti neatstāj ne mazāko vietu šaubām – šis „spiegošanas” kriminālprocess Valsts drošības dienestā ir safabricēts ar visprimitīvākajām metodēm.

Savukārt, kas attiecas uz vienu no romāna centrālajām līnijām – „izdomātā” advokāta Pāvela Rebanoka slepkavību -, es tāpat pats savām acīm esmu skatījis daudzus desmitus fotogrāfiju no Pāvela Rebenoka slepkavības vietas, un tās demonstrē tik kliedzošu nolaidību no policijas puses, ka es lāga nevaru pieļaut iespēju, ka šī nolaidība varētu nebūt tīša.

Ar vārdu sakot, kā jau minēju, - manuprāt, aptuveni astoņdesmit procentu no jaunās „caurcaurēm izdomātās” grāmatas varētu būt patiesība.

Kādēļ tieši grāmata “Nāve” kļuva par iemeslu kratīšanai pie Jurģa Liepnieka un Lato Lapsas, kā tas ir apgalvots uz grāmatas vāka?

Mēs visi labi atceramies histēriju pēc grāmatas „Viltvārdis” iznākšanas un valsts visaugstākās amatpersonas daiļrunīgo paziņojumu, ka tā negatavojoties savu taisnību pierādīt ar tiesiskām metodēm.

Es nevaru atklāt visu manā rīcībā esošo informāciju – kaut vai tāpēc vien, ka mani „draugi” prokuratūrā un citos „pasūtījumu galdos” to vien gaida, lai es pavērtu muti un pret mani varētu ierosināt vēl pārīti kriminālprocesu par izmeklēšanas noslēpuma izpaušanu vai pretdarbību izmeklēšanai.

Taču to gan es varu atklāt, ka jau kopš pagājušā gada sākuma man no dažādiem avotiem ir ticis ziņots par augstu – un pat visaugstāko – valsts amatpersonu neveselīgu interesi par manām radošajām iecerēm, kā arī man ir tikuši nodoti pietiekami skaidri brīdinājumi. Tā kā neņēmu tos vērā, tika izmantotas visas nekrietnās, negodprātīgās metodes, ko var likt lietā tie, kam ir iespēja savās interesēs izmantot represīvo valsts iestāžu resursus. Tieši tāpat, kā tas bieži notiek uz austrumiem no mums.

Kā zināms, pastāv versija, ka tieši Jurģis Liepnieks un mana necilā persona esot kolektīvais „Indriķis Latvietis”, un šā gada vasaras beigās notikušo kratīšanu gaita pilnībā apstiprināja manis iepriekš saņemtos brīdinājumus.

Kratītāji gan izlikās, ka par visu vairāk viņus interesējot skaidra nauda, bet, kad es pats viņus pievedu pie savas lādes ar viena un divu eiro monētām, kas tur krātas kopš eiro ieviešanas Latvijā, izrādījās, ka nekāda nauda viņus neinteresē. Fakts ir tāds, ka viņus interesēja tikai un vienīgi mana datora saturs, un, to ieguvuši, viņi visu pārējo „aizmirsa” kā uz burvju mājienu.

Kad es tagad, daudzas nedēļas pēc kratīšanām rakstu izmeklēšanas iestādei iesniegumu ar jautājumu – nu, mīļie, kad tad jūs beidzot mani sauksiet liecināt par visu to, ko jūs man it kā inkriminējat, atbilde skan – liecieties mierā, nemēģiniet ietekmēt izmeklēšanas gaitu! Kādi vēl te jautājumi.

Viena no centrālajām “Nāves” tēmām ir smaga valsts drošības dienestu un izmeklēšanas iestāžu kritika, kas tiek tēlotas ne tikai kā nespējīgas un neefektīvas attiecībā pret visu līmeņu Latvijas valsts un tiesiskuma ienaidniekiem, bet faktiski noziedzīgas. Kāds tam pamats?

Pamats ir tas, ko mēs redzam sev visapkārt. Ikvienam veselīgi domājošam cilvēkam, raugoties uz pašreizējās valsts varas pārstāvju darbībām, automātiski rodas jautājums – kādas mums naidīgas valsts ietekmes aģenti to visu izpilda? Tikmēr izmeklēšanas un drošības iestādes… eh…

Satversmes aizsardzības birojā, kā izrādās, gadiem darbojusies vesela izspiegotāju ģimenīte, kas pieķerta pilnīgi nejauši, KNAB ir kļuvis par nevarīgu butaforiju, kuru simbolizē čuru aisbergs, prokuratūrā, VID un policijā darbojas „pasūtījumu galdi”, kurus izmanto gan padomju kolaboranti, gan organizētā noziedzība, bet skaļo slepkavību lietas demonstrē to totālo nespēju, Valsts drošības dienests spēj tikai fabricēt kriminālprocesus un iztēlot lokomotīvju skaitītājus par krievu spiegiem.

Papildus tam mēs redzam, kā šīs iestādes, netiekot galā ar savu darbu, sev pieprasa aizvien jaunas un jaunas pilnvaras. Pēc analoģijas – ar makšķeri mēs zivis noķert nemākam, ar tīklu arī ne, tāpēc dodiet mums dinamītu, varbūt ar to mums kaut kas sanāks!

Gan no “Nāves”, gan jūsu grāmatas “Viltvārdis” vērojams, ka jums ir īpaši “siltas” jūtas pret Valsts prezidentu Egilu Levitu. Kādēļ? Kad varētu nākt klajā jūsu solītās nākamās viņam veltītās grāmatas – “Viltvārdis 2” un “Valstgribis”?

Nav runas par manām personiskajām domām. Sevi par „visas tautas prezidentu” uzdevušais Egils Levits patiesībā ir visu laiku visnepopulārākais Latvijas valsts vadītājs, - ar to viss ir izteikts. Nekompetence, nolaidība, amata pienākumus pildot, totāla arogance, augstprātība, negodprātība, - savā ziņā šī cilvēka īpašību komplekts personificē visu Latvijas valsts izkurtējušo varu, un ir tikai likumsakarīgi, ka es pievēršos šai tēmai.

Bet, kas attiecas uz grāmatām, ja viss ies, kā iecerēts, tad nākamā gada pavasarī pie lasītājiem nonāks Indriķa Latvieša romāna „Nāve” otrā daļa, kas būs vēl daudz ņiprāka, baisāka un skarbāka nekā pirmā. Pēc tam, uz Egila Levita amatā stāšanās gadadienu grāmatnīcās nonāks „Viltvārža” otrā, būtiski papildinātā daļa. Savukārt „Valstsgribis” vai varbūt „Valstsgrābslis” – nosaukums vēl var mainīties – klajā nāks neilgi pirms kunga pārvēlēšanas vai nepārvēlēšanas 2023. gadā.

Ak, jā, un galīgi nav izslēgts, ka ar kaut ko pilnīgi negaidītu Indriķis Latvietis lasītājus varētu iepriecēt un aizraut vēl šajā gadā, tātad jau vistuvākajās nedēļās. Dzīvosim – redzēsim, nav jau ilgi jāgaida.

Novērtē šo rakstu: