Iesaki rakstu: 
Pirms dažām dienām Valsts policija pieņema lēmumu par ceļu satiksmes negadījumu, kurā maija sākumā iekļuva Auto asociācijas prezidents Andris Kulbergs. Šis negadījums, ko pats A. Kulbergs sauc par traģisko autoavāriju, kļuvis par bieži apspriestu notikumu Latvijas informatīvajā telpā, lielā mērā tāpēc, ka pats A. Kulbergs no tā ir radījis interaktīvu šovu.
Noslēdzošais posms šim šovam bija viņa nevainīguma deklarācija sociālajos tīklos, kurā Andris turpina uzstāt, ka visu izdarījis pareizi, kā arī brīnās, kāpēc tik daudzi cilvēki ārkārtīgi negribīgi tic tam, ka negadījums nav noticis Andra vainas dēļ.
Sirsnīgi jūtu līdzi Andrim un viņa ģimenei saistībā ar to, kas viņiem bija jāpārdzīvo šī traģiskā incidenta rezultātā. Bet mana līdzjūtība nemaina faktu, ka Andris ir izlutināts mažors, kurš absolūti visu mūžu nodarbojies ar liekulīgu demagoģiju.
Labs piemērs tam ir viņa “patiesais pārsteigums”, ka cilvēki atsakās ticēt viņa nevainīgumam, neskatoties uz to, ka Andris ļoti labi atceras visus ceļu satiksmes pārkāpumus, kurus viņš ir pieļāvis pēdējos 20 gados.
Var sākt ar to, ka studenta gados Andra mašīnai tika uzstādīts antiradars, kas jau toreiz bija aizliegts ar likumu. Taču Andri to nemulsināja, un viņš turpināja braukt kā traks, zinot, ka ir imūns pret policijas ātruma mērīšanas iekārtam.
Andrim savulaik bija divi vadītāja tiesību pāri, ar ko viņš ļoti mīlēja lielīties saviem kursabiedriem - latvijas un amerikāņu. Latvijas dokumentu Andris lietoja Latvijā, bet amerikāņu - tajā skaitā arī Igaunijā, kur mācījās apmēram 4 gadus. Otrā dokumenta esamība, lai arī ne uz ilgu laiku, tomēr ļāva izvairīties no atbildības par izdarītajiem pārkāpumiem.
Jau 19 gadu vecumā Andrim bija tjūnēts Audi S2, kuru viņš izmantoja, lai uzstādītu ātruma rekordus uz Tallinas šosejas. Andris to darīja tieši tāpēc, ka viņam bija gan antiradars, gan otras tiesības, kas palīdzēja izbēgt no pelnītā soda.
Ar kādu atrunu Andris vadījis šo auto, var uzzināt vienā no forumiem, kur Kulbergs publiski lepojas arī ar augstumu, no kāda viņš urinēja gan uz likumu, gan uz satiksmes drošību:
„Rallijā braucu ar Audi A4 Quattro 1.8 turbo standarta automašīnu (150 hp). Sanāk tā, ka pa ielu braucu ar gandrīz 2x spēcīgāku mašīnu nekā rallijā - Maksimālais ātrums: 285 km/h (izprovēts), Ieskrējiens: 0-100 km/h 5,9 sec. Patēriņš: 12l (pie normālas braukšanas) 16l (pie sportiskas gonkošanas).”
Nobriedis Andris nedaudz nomierinājās, taču turpināja pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus, par ko liecina ne tas īsākais viņa pārkāpumu saraksts Ceļu policijas datubāzē. Un tas tikai oficiāli.
Visu šo pārkāpumu esamības fakts ir interesants jo, tiklīdz Andris atjēdzās pēc nesenas avārijas, viņš aktīvi sāka meklēt negadījuma aculieciniekus. Aculiecinieku medības tika uzsāktas absolūti visos sociālajos tīklos un medijos.
Kāpēc bija nepieciešams sarīkot šo rosību ar aculiecinieku meklēšanu? Internetā izskanēja pieņēmums, ka ceļu policiju varētu mulsināt tas, ka negadījumā bija iesaistīta rallija Mitsubishi EVO IV automašīna, ar kuru brauca Kulbergs, un šim apstāklim varētu būt galvenā loma neobjektīva lēmuma pieņemšanā.
Taču patiesībā Andris, zinot par savu pietiekami lielo pārkāpumu skaitu, lieliski saprata, ka ceļu policija papildus automašīnas markai daudz lielāku uzmanību pievērsīs viņa braukšanas reputācijai. Viņš ļoti labi apzinājās, ka bez acīmredzamiem un dzelzsbetona pierādījumiem izmeklētājam būs gandrīz neiespējami noticēt tam, ka negadījumu izraisījis nevis pastāvīgs pārkāpējs, rallija braucējs un neliela sporta automašīnu parka īpašnieks, bet gan sieviete faktiski bez pārkāpumu gadījumiem.
Proti, Andris, neskatoties uz to, ka viņš šajā negadījumā ir cietušais, staigāja pa ļoti plānu ledu. Ja nebūtu aculiecinieku, nav zināms, vai A. Kulbergs būtu spējis pierādīt savu nevainību bez cienījamo kungu iejaukšanās.
Interesanti, ka savā komentārā par policijas lēmumu Andris daudz uzrakstīja arī par satiksmes drošību. Tas ir tas pats Andris, kuram 1973. gada Dodžā nav neviena gaisa spilvena, un tas pats Andris, kura 25 gadus veco Evolution frontāla sadursme pārvērta par metāllūžņu kaudzi, bet viņu pašu par bez piecām minūtēm pastāvīgu ratiņkrēsla lietotāju.
Tajā pašā laikā abās automašīnās A. Kulbergs diezgan bieži pārvadā gan savus ģimenes locekļus, gan citus pasažierus, tostarp pa koplietošanas ceļiem.
Rezultātā sanāk, ka demagogs un liekulis Andris uzraksta kārtējo rindkopu par satiksmes drošības nozīmi, lai pēc 5 minūtēm paņemt visu ģimeni un dotos ceļojumā ar savu antīko šrota vāģi, kas drošības ziņā faktiski neatšķiras no cinka zārka.
Nobeigumā jāsaka, ka komentētāju un lasītāju vidū, protams, būs cilvēki, kuri šī teksta rakstīšanas motīvus attaisnos ar autora personīgo skaudību. Ņemot vērā, ka Latvija ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo reitingā ir līderpozīcijās, šādu cilvēku loģika ir saprotama un paredzama.
Cita daļa lasītāju noteikti pārmetīs autoram atsauci uz 20 gadus seniem notikumiem. Šiem cilvēkiem vēlētos teikt, ka, raugoties uz Andra pašreizējo liekulību auto drošības un ekoloģijas jautājumos, kā arī uz ceļu satiksmes notikumiem, kas viņu turpina vajāt joprojām, acīmredzami mažora, kas brauc pa Tallinas šosēju ar 285 km/h ātrumu, mentalitāte nav zudusi līdz pat šai dienai.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
