Liecības Ukrainas tiesā liek vēl nopietnāk apšaubīt uzņēmēja Skudras versiju „Gulami viesnīcu lietā”

Par šo lietu Pietiek informējis jau vairākkārt, tostarp aprakstot arī mēģinājumus šo strīdu risināt ar krimināltiesiskām metodēm un prokurores Līgas Ozoliņas neveiksmīgos, tagad arī otrās instances tiesas noraidītos centienus strīdīgo Vecrīgas viesnīcu vienkārši tāpat, bez tiesas sprieduma atdot strīdīgo Vecrīgas viesnīcu vienai no strīdā iesaistītajām pusēm, kas turklāt saistīta ar viņas bijušā vīra kompanjonu klientu interesēm.

Savukārt pirms gada – 2016. gada janvāra beigās Pietiek publicēja kāda labi informēta lasītāja aprakstu par to, kā Uldis Skudra sākotnēji strādājis par ierindas darbinieku Hansabankā, tad iekārtojies darbā pie Gulami, kopā ar viņu devies arī braucienos uz Uzbekistānu, pēcāk saņēmis Gulami rekomendāciju Abdullajevam, kurš aizvien biežāk sācis izmantot Skudras pakalpojumus.

„Kamēr Akbars A. nebija Latvijā, U.Skudra lietoja visu Akbara A. kustamo un nekustamo īpašumu kā savējo. Turklāt lietoja ne tikai U.Skudra, bet arī viņa sieva. Pat rīkoja lielas ballītes citiem saviem paziņām lielajā mājā Kāpu ielā, Jūrmalā. Tāpat arī izmantoja automašīnu Mercedes Benz un Bentley, kā arī dzīvokli Rīgā, Kuģu ielā. (..)

2012.gadā Akbaram A. sākās politiskas problēmas, par ko informācija nonāca arī līdz U.Skudram. U.Skudra nolēma, ka tā ir viņa zvaigžņu stunda, un sāka pret G.Gulami lielu kampaņu caur tiesībsargājošām iestādēm un tiesu instancēm Latvijas teritorijā attiecībā uz objektiem, kas piederēja G.Gulami un Akbaram A., uzrādot pilnvaras, kuras jau no paša sākuma tika sagatavotas uz U.Skudram pazīstamu cilvēku vārdiem, kā arī uz viņa advokātu vārdiem,” – šādi labi informētais Pietiek lasītājs aprakstīja notikušo.

Pirms gada tie bija tikai apgalvojumi, savukārt nu publiskotās Abdullajeva liecības Kijevas tiesā netieši apliecina šo versiju, - kā izrādās, laikā, kad uzbeku uzņēmējs it kā pilnvarojis Skudru rīkoties ar savām īpašuma daļām, viņš patiesībā atradies pilnīgā izolācijā un ticis spīdzināts, lai piespiestu nodot īpašumus Uzbekistānas valstij.

Iespēja, ka šādos apstākļos Uzbekistānas specdienestu pagrabā būtu ieradies kāds uzņēmējs no Latvijas, lai saņemtu Skudras pilnvarojumus attiecībā uz īpašumiem, ko ir vēlējušies iegūt Uzbekistānas dienestu pārstāvji, šķiet faktiski neiespējama.

Pietiek šodien publicē nedaudz saīsinātu Abdullajeva Kijevas tiesā sniegto liecību atreferējumu:

„2012.gadā es aizbraucu no valsts, jo mani brīdināja, ka pret mani ir valsts pasūtījums. Man piederošajās fabrikās visus vadītājus un grāmatvežus vienā dienā iesēdināja. Es aizbraucu no valsts, jo pret mani bija valsts pasūtījums. Es aizbraucu, un trīs mēnešus biju ārzemēs. Manus cilvēkus spīdzināja.

Pēc trim mēnešiem es atgriezos. Un man pateica – vai nu tu strādāsi ar mums, vai arī turpināsim tevi iesēdināt un spīdzināt. Es teicu, ka darīšu visu, ko vajag darīt. Man pateica, lai nododu visas lietas, kas man ir. Tās ir viesnīcas, kuras cēlām, mājas, man bija īpašumi ārzemēs, tas viss bija redzams dokumentos. To visu man gribēja atņemt.

Es sāku visu atdot. Man sāka pieprasīt 400 miljonus dolāru. Es jautāju – no kurienes tāda summa. Viņi teica – tavi direktori sniedza tādas liecības. Pēc kāda laika sāka jau prasīt 800 miljonus. Es prasīju – no kurienes tagad tā summa? Es neko nevarēju pierādīt.

Mani pratināja prezidenta administrācijā pagrabā, fiziski un morāli ietekmēja. Es teicu – es varu visu atdot, man neko nevajag. No augšas pasūtījums. Es teicu – viss, es visu atdodu. Man visu konfiscēja, piespieda visu atdot. Es parakstīju dokumentu, ka visu atdodu valstij – rūpnīcu akcijas, viesnīcas, firmas ārzemēs, viss tika atdots valstij.

Tā nauda, kas bija legāla Uzbekistānā, viņi nevarēja to paņemt. Viņi mani aizveda uz banku, lika visu izņemt skaidrā naudā un atdot drošības dienestam. Es izņēmu naudu un atdevu tiem cilvēkiem. Tas viss vilkās pusotru gadu.

Tad mani ieslodzīja pagrabā. Uzvilka man masku, uzlika roku dzelžus un iemeta pagrabā, trīs kvadrātmetrus lielā telpā. Es tur biju 95 dienas. Es neko nevarēju nedz saņemt, nedz nodot. Atnāca drošības dienests un mani fiziski sita. Septiņas dienas nedeva ēst. Tas viss ir dokumentos, mēs to visu rakstījām.

Es jautāju – ko jums no manis vajag? Viņi teica, ka vēl to mantu, kas ir maniem radiniekiem. Es teicu, labi, es viņiem pateikšu. Man iedeva telefonu, es zvanu meitai, es saku – atdodiet visas tās mantas, es šeit nevaru. Man veica kaut kādas injekcijas. Es piezvanīju radiniekiem, viņi teica, ka visu atdeva valstij, valsts visu pārrakstīja.

2014.gadā mani izlaida. Uz piecām dienām. Es iznācu ārā, nevarēju nostāvēt uz kājām, es atrados krēslā, es nevarēju nostāvēt kājās. Mani aizveda mājās un vienkārši atlaida. Pēc kāda laika mani atkal izsauc. Es prasu – kas man tālāk jādara? Viņi saka – tev ir ārzemju firmas, kuras no tevis kādreiz nopirka. Es saku – es nevaru atdot, tie ir sveši cilvēki, Krievijas iedzīvotāji. 2014.gadā drošības dienests savāca to grupējumu. Un mani spīdzināja un pratināja.

Es šeit nevaru izstāstīt, par ko mani pratināja, jo šeit ir videokameras, bet to es izstāstīšu imigrācijas dienestam. Kad es biju pagrabā, mani pratināja par šiem cilvēkiem. To grupu savāca.

Pēc kāda laika atkal mani izsauc, drošības dienests atkal mani iesēdina. Es saku – es taču visu atdevu. Viņi saka – nē, ir pavēle no augšas tevi iesēdināt. Es sēžu mēnešus ar vēl vienu cilvēku, kas bija drošības dienesta cilvēks, viņš radīja psiholoģisku spiedienu, lai es tur nevarētu uzturēties. Es ar viņu sēdēju deviņus mēnešus.

Tajā laikā notika tiesa, man atveda dokumentus un liek parakstīt. Es jautāju – vai drīkst izlasīt? Viņi jautā – vai tu aizmirsi, kas bija pirms trim mēnešiem? Es saku – viss skaidrs, parakstu. Es parakstīju kaut kādus dokumentus, bet pats neko nezināju. Pilsētas tiesa izskata. Advokātu pie mani neielaida. Man saka – tā ir pavēle no augšas, tevi vienalga iesēdinās.

Sākās tiesas process. To visu vilcināja. Mani visu laiku sēdināja pagrabos, norobežoja no citiem cilvēkiem. Lai nekāda informācija neizietu. Es visu laiku biju izolētos pagrabos. Tiesnesis saka – tā, tev šodien jāizvirza apsūdzība. 15 gadi. No augšas pavēle. Es nesaprotu, kā tā var būt, viņi saka, viss, pavēle no augšas, 15 gadi. Tā arī izdarīja.

Saka – ekonomiskais pants, laupīšana. Man inkriminēja nodokļu nemaksāšanu, laupīšanu, tas viss tika apmaksāts. Tiesnesis saka, ka man jāsamaksā sods 400 minimālie nodokļi. Ieslodzījuma nav. Bet pēc panta 13 gadi. Es prasu – kā, tas ir par kukuļņemšanu amatpersonai. Viņi saka – pavēle no augšas. Man vēl inkriminēja nelikumīgu valūtas glabāšanu. Valūta ir visiem cilvēkiem, tad jau visi jāiesēdina.

Kopā man iedeva 15 gadus. Mani nogādāja zonā. Es tur sēdēju savu termiņu. Pēc deviņiem mēnešiem atkal atnāk un atkal saka to pašu. Pēc diviem gadiem viņi saka – viss, mēs tevi izlaižam. Bez manis, bez advokāta notika kasācijas tiesa. Tiesnesis saka, es sajaucu 210.pantu, viņam ir 168.pants. tā ir krāpšana. Pēc 168.panta var dot sešus gadus. Viņiem nav tiesību man dot sešus gadus. Ja tu atmaksā naudu, ko esi ieguvis krāpniecības ceļā, viņi nevar iesēdināt. Tā rakstīts kriminālkodeksā. Es nosēdēju liekus gadus, man neviens neticēja.

Un tad mani vienkārši atlaiž ar dokumentiem. Es izeju un ar to vilka biļeti saņemu pasi. Legālu pasi, kuru jūs tagad redzat. Man ir viena pase, nevis divas. Ja jūs uzmanīgi paskatīsieties, tā ir viena un tā pati pase.

Ja es tagad aizbraukušu uz Uzbekistānu, es nomiršu. Mani vispirms spīdzinās un pēc tam nogalinās. Tādēļ es vēlos jūs lūgt, godājamais tiesnesi, lai jūs pret šo lietu izturaties ar izpratni…”

Novērtē šo rakstu: