Līdz ar darba zaudēšanu Vējoņa preses sekretāram Siksnim no nodokļu maksātāju kabatas ticis vairāk nekā 4300 eiro
PIETIEK21.02.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Līdz ar Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa preses padomnieka posteņa zaudēšanu kādreizējam Latvijas radio vadītājam Jānim Siksnim no valsts līdzekļiem izmaksāti vairāk nekā 4300 eiro – ne tikai atlīdzība par neizmantoto atvaļinājumu, bet arī 2333 eiro liels „atlaišanas pabalsts”.
Kā skaidro Vējoņa kanceleja, pamatojoties uz Darba likuma 149.panta piekto daļu, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, darba devējam ir pienākums izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Līdz ar to Siksnim izmaksāta atlīdzība par neizmantotajām ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām 2043,23 eiro apmērā.
Taču tas nav bijis vienīgais materiālais mierinājums: kanceleja skaidro, ka saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu, izbeidzot Valsts prezidenta padomnieka darba līgumu, darbiniekam izmaksā atlaišanas pabalstu vienas mēnešalgas apmērā, un tā nu Siksnim izmaksāts arī atlaišanas pabalsts 2333,12 eiro apmērā.
Kā zināms, 2. februārī Valsts prezidenta kanceleja negaidot paziņoja, ka jau tajā pašā dienā Siksnis atstāj Vējoņa preses padomnieka – faktiskā preses sekretāra posteni. Lai gan oficiāli tika apgalvots, ka šis esot Sikšņa „pārdomāts un personīgs” lēmums, Pietiek rīcībā esoša informācija liecināja, ka faktiski šādu lēmumu pieņēmis prezidents, pakļaujoties kancelejas vadītāja Arņa Salnāja un pērn darbā paslepus pieņemtā „stratēģiskās attīstības padomnieka” Zigurda Zaķa norādēm uz Siksni kā grēkāzi par prezidenta kancelejas katastrofālo komunikāciju ar sabiedrību.
Siksnis apgalvoja, ka lēmums pieņemts jau pagājušā gada nogalē, - un tieši pagājušā gada 29. decembrī Valsts prezidenta Vējoņa kanceleja cieta jau sesto sakāvi administratīvajā tiesā, - tā atzina par prettiesisku kancelejas rīcību, mēģinot slēpt ziņas par kādreizējā „sabiedrības sargsuņa” Sikšņa darba pienākumiem un viņa veikuma izvērtēšanu.
Tiesa atzina par prettiesisku Vējoņa kancelejas faktisko rīcību, nesniedzot 2017. gada 12. februārī pieprasīto informāciju par Siksnim amata aprakstā noteiktajiem būtiskākajiem pienākumiem un amata apraksta noraksta pievienošanu.
Tāpat tiesa arī atzina par prettiesisku Vējoņa kancelejas faktisko rīcību daļā, nesniedzot pieprasīto informāciju par to, kas un kad veica Sikšņa darba izpildes novērtēšanu par 2016. gadu un vai Valsts prezidents izteica savu viedokli par Sikšņa darba izpildes novērtēšanu un tās rezultātiem.
Pietiek jau ir aprakstījis Sikšņa „principiālo uzskatu” brīnumainās pārvērtības. Savulaik kā Latvijas radio vadītājs viņš bieži pieminēja mediju „sabiedrības sargsuņa” funkciju, apliecinot savu tābrīža pārliecību, ka medija galvenais uzdevums esot „veicināt atklātas diskusijas par sabiedrībā aktuāliem jautājumiem un izplatīt informāciju par sabiedrību interesējošiem jautājumiem, ko saņemt ir tās tiesības”.
Saskaņā ar Sikšņa toreizējo pārliecību „informācijas izplatīšana par sabiedrību interesējošiem jautājumiem” esot ārkārtīgi būtiska, jo citādi „masu informācijas līdzeklis nevarētu efektīvi izpildīt savu tik svarīgo „sabiedrības sargsuņa” lomu”.
Taču, kļuvis par Vējoņa preses sekretāru, Siksnis nāca klajā ar virkni skaidrojumu, kāpēc interese par nodokļu maksātāju līdzekļu izlietojumu Vējoņa kancelejā esot nepamatota un neatbilstoša. Šis izlietojums attiecās arī uz viņu – Siksnis ilgstoši bija viens no lielāko regulāro piemaksu saņēmējiem Vējoņa kancelejā.
Kā jau tas notiek ar negaidītu darba zaudēšanu, par Sikšņa turpmākajām darba gaitām nekas nav zināms. Pēc Latvijas radio vadītāja posteņa zaudēšanas viņš bija izmēģinājis spēkus privātuzņēmumā sabiedrisko attiecību jomā, taču nebija izrādījies piemērots arī tur.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
