Iesaki rakstu: 
“Jaunās Vienotības” aploksnes ir viena no skaistākajām pieturzīmēm, ja runājam par politisko procesu un atbildību. Esot pie varas piecpadsmit garus gadus un faktiski veidojot visu, kas Latvijas valsti šobrīd raksturo kā tautsaimniecības brālīti/trusīti – salīdzinājums, piemēram, ar tīģeri vai lauvu te nevietā –, jebkurš šāda lieluma nesmukums var satricināt partijas klavieres ar tālejošām sekām. Un tomēr pārvaicāsim – vai tiešām var?
Deva vai nedeva naudu aploksnē, maksāja vai nemaksāja nodokļus – tam nav nekādas nozīmes. Svarīgs ir apstāklis, ka par to runā “Jaunās Vienotības” ilggadējs partijas biedrs. Kāpēc viņš neko neteica agrāk? Vai viņam ir kādi pierādījumi? Iespējams, cilvēks vienkārši gaidīja, ka arī uz viņa galda tiks nolikta kotlete, un, kad tas tomēr nenotika – cēlās kājās…
Sašutums no partijas elites, ka tā tiek grauta partijas reputācija, ir godīgs, jo patiešām – šādas apsūdzības neizskatās pēc sniegpulkstenīšiem no sirds. Tajā pašā laikā – ja viens no partijas tik nesmuki stāsta un visi pārējie saka, ka tā nav taisnība, tad – kāds taču melo, vai ne? Ja melo vecbiedrs, tad viņš ir jāved uz tiesu vai jāliek pie kauna staba. Ja melo partija, tad “Jaunajai vienotībai” ir jāpazūd no sabiedriski politiskās dienas kārtības.
Vēstulē, ko pagājušā gada decembrī no trauksmes cēlāja saņēma Valsts ieņēmumu dienests, neesot bijusi “norādīta konkrēta pārkāpuma informācija”. Tad jāvaicā – ko tagad mēģinās izmeklēt KNAB, kas it kā svaigi pieslēdzies? To pašu nekonkrētību? Un, ja KNAB tagad šo izmeklēs un atklās – ko tas stāstīs par VID izmeklējumiem? Bet, ja KNAB pateiks to pašu, ko pateica VID – ko tas vēstīs par tiesību sargājošo institūtiem kopumā? Koordināciju taču neviens nav atcēlis. Tāpat kā nav atcelta nesakarīga valsts līdzekļu šķērdēšana.
Bet pēc prāta tagad tā sanāk – ka KNAB pieslēdzas, lai kaut ko nesakarīgi skenētu. Jūs, ko – neticat VID atzinumiem? Vai tomēr – tieši tā arī izskatās “Jaunās Vienotības” ieviestais valsts pārvaldes modelis. Visos līmeņos! Atbildības imitācija iet kopā ar uzdoto darbu pantomīmu. Ķermeņa kustības ir nosacītas – vairojot iztēli.
Nu, labi – pieņemsim, ka “Jaunā Vienotība” ir sašutusi par šo publisko, viņuprāt, apmelošanu. Bet – kāpēc viņi nav sašutuši par finanšu nozares kapitālo remontu, par ko atklāti smejas un nopūšas ASV vēstnieks Latvijā? Viņš arī kādu apmelo? Kāpēc partija nav sašutusi par to, ka cilvēks, kas šos kapitālos mēslus savārīja, tagad ir iekārtojies ļoti labā apmaksātā darbā valsts kapitālsabiedrībā? Kāpēc “Jaunās vienotības” ministri nav sašutuši par to, ka ar premjeres svētību tiek dibināta tematiskā komiteja par “Rail Baltica” projekta jautājumiem, lai gan šāda komiteja jau bija izveidota agrāk? Un kas no tās pirmās reizes sanāca – Kariņa vadībā?
Vai “Jaunajai vienotībai” nav kauna, ka 2024. gada janvārī valdība apstiprina Valsts civilās aizsardzības plāna atjaunoto redakciju, bet 2024. gada 6. martā Valsts kontrole uzraksta ziņojumu, ka – Civilās aizsardzības sistēma būs jāpārbūvē? Paliekot tupat pie Valsts kontroles – ja viņi veido ziņojumu par bēdīgi slavenajiem lidojumiem, bet Valsts kanceleja tagad šo ziņojumu apstrīd, tad kāpēc nav vadošās partijas sašutuma par birokrātijas bumbulēšanu?
Tad ir jāsit kāds Valsts kontrolē vai – kāds, kas strādā Valsts kancelejā. Jo nevar taču tā būt, ka Valsts kontrole strādā savā nodabā, atslābuši. Var? Tad kāpēc tas tiek pieļauts? Un, ja šo lidojumu pārskata audits aizņem tik garus mēnešus – no pirmajām salnām novembrī līdz pirmajiem atkušņiem martā, jums neliekas, ka kāds te vienkārši nodarbojas ar sabotāžu?
Ja tieslietu ministre no “Jaunās vienotības” par kaut ko ir sašutusi aplokšņu algu gadījumā, kāpēc viņa nav sašutusi par gadījumiem, kad valsts amatpersonas var mierīgi nenodeklarēt 300 000 eiro, ko iemet kādā darījumā starp privātajiem uzņēmējiem? Kāpēc nedzird sašutumu par VID bijušo darbinieku, kas dažus gadus pēc atvaļināšanās no dienesta deklarācijā uzrādītos piecus stabus pārvērtis lielā citronkokā – kas vairs nav jādeklarē… Kāpēc tieslietu ministre nav sašutusi, ka zvērinātie revidenti netiek galā ar uzdevumu, lai atklātu negodīgos uzņēmējus, kas sadarbojas ar Krievijas fašistiem? Šo kārtību speciāli ieviesa tādu, lai revidentus varētu izmantot, uzpirkt, piekukuļot, vai – tā gadījās… Kur sašutums?
Un, ja valsts no baznīcas mums ir šķirtas, tad kāpēc nav šķirts no katoļu baznīcas valsts budžets? No tā ik gadus nezin kāpēc debesīs braucējiem nodod simtiem tūkstošus eiro, lai notiktu vienas reliģiskas grupas rituālais pasākums. Vai tas nozīmē, ka man neatteiks no budžeta, ja es iekopšu savu svētvietu – uz pāris laukakmeņiem? Kur aspteidzošais JV sašutums par gaidāmo “Indexo” banku, kur viens no akcionāriem ir gadiem pildījis krievu oligarhu lūgumus – pat atradies ar viņiem kopā vienās kompānijās? Kur sašutums par “Latvijas gāzes” padomi, kas pilna ar Krievijas noziedzīgā režīma sulaiņiem, bet – kas joprojām var brīvi strādāt kapitālismā un šeit iegūto naudu izmantot nogalināšanas operācijās Ukrainā?
Kur “Jaunās vienotības” vadošā sastāva sašutums par viņu pašu iedibinātajām padomēm – vai tās slimnīcas, augstskolas vai valsts zaru būdas? Vai tad joprojām nepielec, ka visas šīs izdomātās institūcijas ir gluži vienkārši liekēži – bez tām var iztikt! Kur JV sašutums par darba spēka nodokļu nekonkurētspēju, ja salīdzinām ar Lietuvu un Igauniju? Kur sašutums par tiesu procesiem, kas velkas gadiem, kur sašutums par Finanšu ministrijas attiecīgo departamentu nespēju uzraudzīt pašvaldību finanses – jo ir tādi darbinieki, kam tas ir jādara pēc amata apraksta. Tas ir “Jaunās vienotības” ieviestais cinisms, ka “viņi dejoja vienu vasaru”, a – kas pēc tam, kas pēc tam… Nekas. Dejo citu vasaru. Un tā uz priekšu.
Ja nekas nenotiks ar aplokšņu skandālu – tādā ziņā, ka partijai neko nepiešūs –, sabiedrībai jau arī būs vienalga. Tāpat kā tai būs vienalga, ja atklāsies, ka tomēr noziegums ir noticis. Nu, un?
“Jaunās vienotības” gadījumā pat neder teiciens – nāks lielāki s...di, šitie aizmirsīsies… Jo s...du lielums viņu gadījumā ir tikai skaitlis, ko vienmēr segs nevis ar kādu atbildīgo, kas nav padarījis darbu, bet – ar valsts budžetu, kas partijai pieejams neierobežoti. Jau gadiem…
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
