LGBT+ nekad nebūtu izveidota tādā veidā kā tagad, ja tā nebalstītos uz daudz plašāka pasaules pārveidošanas plāna, kurš ir dāsni finansēts un pārdomāti organizēts
Viesturs Rudzītis25.08.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Atkārtoti atsākta un veselu gadu turpināsies parakstīšanās par Latvijas Vīru biedrības, kuras viens no dibinātājiem es esmu, ierosinātā referenduma ierosināšanu izmaiņām Satversmes 110. pantā ar mērķi nostiprināt ģimenes un laulības jēdzienu tikai kā savienību starp vīrieti un sievieti un izslēdzot iespēju par ģimeni saukt un ģimenes likumdošanu attiecināt uz cita veida attiecībām.
Visiem redzams, ka dabiska ģimene – vīrietis, sieviete un viņu bērni – galvenos triecienus saņem no tās sabiedrības daļas, kas ir homoseksuāli orientēta un kurus politiski pārstāv LGBT+ kustība un tās straumē iekļāvušās organizācijas. Šeit es mēģināšu izteikt savas domas par to, kāda ir šo cilvēku motivācija uzbrukt kārtībai, kura pastāvējusi tūkstošiem gadu, un kādēļ viņi to dara tieši šajā laikā? Ne es, ne kāds cits šīs hipotēzes droši pierādīt vai noraidīt nevar, bet tāpēc tās nav mazāk svarīgi veidot.
1. LGBT+ nekad nebūtu izveidota tādā veidā kā tagad, ja tā nebalstītos uz daudz plašāka pasaules pārveidošanas plāna, kurš ir dāsni finansēts un pārdomāti organizēts. Šī plāna galvenais mērķis – samazināt cilvēku skaitu uz Zemes. To izvirzījušas starptautiskās korporācijas, kuras ir daudz varenākas par visbagātākajām pasaules valstīm, tajā skaitā ASV un Ķīnu - https://www.facebook.com/photo/?fbid=5733837773301697&set=a.320628864622642.
To pārvalde un vadošās personālijas nav publiski zināmas, par savu finanšu izlietošanu tām nav jāatskaitās saviem vēlētājiem, jo tādu nav. Sava mērķa sasniegšanai šī pasaules valdība dara visu, kas ir pretējs normālajam – kāds tas ticis uztverts līdz šim. Tās vājina nacionālās valstis, demokrātiskas institūcijas, ģimenes un indivīdus, grauj izglītību un veselības aizsardzību, veicina karus, ierobežo cilvēku brīvību, mēģinot tos padarīt par manipulējamiem biorobotiem. Piemēri šim norisēm ir neredzami tikai domāt nespējīgajiem.
Ar to gribu teikt, ka LGBT+ organizāciju interese ir ļoti primitīva – nauda. Lielie onkuļi par viņu sātanisko palīdzību dāsni maksā, ideoloģiski piesedz un koordinē, palīdzot cerēt, ka izteikts mazākums (ne vairāk kā 5% no sabiedrības) varēs diktēt noteikumus vairākumam, tādējādi spēlējot uz līderu varas ambīcijām.
2. Bet ne visi homoseksuāļi iekļaujas LGBT+ - daudzi no viņiem ir intelektuāli jaudīgi un nevar neredzēt sātanisko plānu, kuros tos mēģina iesaistīt. Kāpēc mēs praktiski tikpat kā neredzam publiskus geju un lesbiešu protestus pret LGBT+ vēlmēm politiski runāt visu seksuālo minoritāšu vārdā? Viena no atbildēm – ar homocilvēkiem ir tāpat kā “normālajiem” krieviem Putina Krievijā. Cik no viņiem uzdrošinās protestēt pret totalitāri impērisko kursu? Cik nav propagandas apdullināti un vispār pārdomā šādu iespēju? Cik nav iebaidīti?
Otra atbilde – homoseksuāļu iekšējā pasaule ir ļoti atšķirīga no meinstrīma, to mēs uzkrītoši skaidri redzam praidos, kuri notiek visā pasaulē un ir estētiski kardināli atšķirīgi no heteroseksuāļu protestiem savu interešu aizstāvībai. Kāpēc praidi izpaužas nevis kā tradicionālas cilvēku akcijas ar plakātiem, karogiem utt., bet ietver sevī arī ķermeņu publisku atkailināšanu, izmantojot palīglīdzekļus ar tādu estētiku, kas laikam patīk tikai gejiem un lesbietēm, bet ko nekad neizmanto heteroseksuālu cilvēku grupas un kas hetereksuāļiem nešķiet estētiski pievilcīgi, maigi sakot?
Trešā atbilde – tā kā pastāv uzkrītoša līdzība praidistu un ekshibicionistu uzvedībā, jādomā par līdzīgiem psiholoģiskajiem motīviem. Vai vēlme piedalīties praidā un publiski atkailināt dzimumorgānus abiem nav identiska – gūt seksuālu baudu, vērojot nejaušu skatītāju reakcijas – šoku, riebumu, dusmas? Un izmantojot šīs saprotamās un bioloģiski determinētās reakcijas kā ieganstu savas propagandas mugurkaulam – nozagtajai Upura lomai, kurai tādai esot jābūt, jo visi tak viņiem uzbrūkot. Bet viss tak ir otrādi – LGBT+ uzbrūk, sabiedrība aizsargājas!
Ceturtā atbilde – balstoties uz pirmajām trim, ir tikai loģiski apsvērt, vai tā tomēr nebija kļūda – izņemt homoseksualitāti no Starptautiskās slimību klasifikācijas. Varbūt pret viņiem tāpat kā ekshibicionistiem vajadzētu izturēties iecietīgi tikmēr, kamēr tie netraucē sabiedrisko kārtību? No šī viedokļa raugoties, nebūtisks ir jautājums, vai homoseksualitāti var ārstēt – ja nevar, tad tā nav slimība. Nu nevar jau, bet tā tas ir ar vairumu diagnožu, kas iekļauti minētajā klasifikatorā. Bet homoseksualitātes kā slimības vai patoloģiska stāvokļa simptomātika nav grūti aprakstāma, sevišķi tās psihiskās izpausmes, kuras man šķiet svarīgākās.
3. Pie homoseksualitātes kā slimības simptomiem būtu jāpieskaita arī tas, ko Alvis Hermanis intervijā Novaja Gazeta - https://novayagazeta.eu/.../alvis-khermanis-obshchikh... – nosauca par Doždj morālo degradāciju – apstākļos, kad krievu karaspēks veic neskaitāmus noziegumus Ukrainā, vaidēt par to, ka citus krievus pasaule atsakās redzēt savās valstīs. Paralēle ir tajā, ka LGBT+ vaid, ka viņus nemīl laikā, kad viņu propagandas rezultātā, piemēram, tūkstošiem bērnu pierunāti sevi izkropļot, kļūstot par transpersonām un neļaujot viņu vecākiem bērnus aizsargāt. Attiecībā uz karojošajiem homoseksuāļiem termini “morālā degradācija” vai dekadence visādos veidos tikusi locīta jau no Oskara Vailda laikiem, ja vēl ne agrāk.
Ikviens pilngadīgais Latvijas pilsonis var parakstīties par grozījumu Satversmes 110. pantā, lai tajā nostiprinātu ģimenes jēdzienu, paredzot, ka ģimene balstās laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā.
Parakstīties var elektroniski vietnē https://latvija.lv/pv un jebkurā pašvaldībā neatkarīgi no deklarētās dzīvesvietas: https://www.cvk.lv/pv/apliecinataji
Vairāk informācijas: https://pargimeni.lv
Tālr. 26559304
E-pasts: [email protected]
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
