Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijā šodien daudzi nav aizmirsuši Fainu Raņevsku. Lieliskā kinoaktrise mūža beigās mīlēja teikt: „Es esmu tik veca, ka atceros godīgus cilvēkus."

Ļoti asprātīgo sentenci uzdrošinos tematiski nedaudz pārveidot un, piedodiet, attiecināt uz sevi. Līdzīgi aktrisei varu teikt: „Es esmu tik vecs, ka atceros patiesi neviltotu un bijīgi cienīgu attieksmi pret garīgo kultūru ne tikai publiskajā telpā, bet arī cilvēku ikdienišķajās sarunās darbā, uz ielas un mājās.”

Tā tas bija. Es esmu tik vecs, ka atceros tos laikus, kad attieksmē pret garīgo kultūru neizpaudās lēts nihilisms un arhaiska mežonība. Neizpaudās vārdos un acīmredzot neizpaudās arī domās.

Pret garīgo kultūru visi izjuta lielu pietāti. Tāpēc faktiski nebija iespējami vīzdegunīgi vulgāri un mietpilsoniski primitīvi spriedumi. Pret garīgo kultūru visi izjuta godbijīgu cieņu. Visi saprata, ka garīgā kultūra ir cilvēku esamības augstākā vērtība. Ļaužu dziļākajā pārliecībā garīgā kultūra bija cilvēciskā prāta un dvēseles lielākais sasniegums.

Diemžēl mūsu zemē laiki ir mainījušies. Tagad gan publiskajā telpā (medijos), gan ikdienas norisēs regulāri nākas sastapties ar necienīgu attieksmi pret garīgo kultūru – mākslu, literatūru, zinātni. Turklāt neviens nekaunas par savu necienīgo izturēšanos. Neviens nekaunas par savu mežonību. Turklāt tā ir lepna mežonība. Tā ir mežonība, kuru atdarina un demagoģiski slavē kā prestižu stāju.

Necienīga izturēšanās pret garīgo kultūru ir kļuvusi norma. Pat sliktāk. Tā ir izvērtusies sava pārākuma demonstrācijā. Turklāt pārākumu nodrošina neglīti argumenti - augsta amata vai naudas klātbūtne. Pārākumu demonstrē lieli priekšnieki un bagāti cilvēki. Viņi nebaidās nevērīgi augstprātīgi izteikties par garīgo kultūru. No viņiem mācās un viņus atdarina jaunieši, kuri nedomā ar galvu un nav spējīgi patstāvīgi atšķirt mežonību no cilvēciski cienīgas rīcības.

Diemžēl pie mums jau gadus divdesmit mežonība nesastopas ne ar kādu pretestību. Kādreiz (90.gadu sākumā) publiski tika kritizētas valdošās kliķes valodas šausmīgās kroplības. Valodnieki kritiski analizēja deputātu runas parlamentā un valsts dokumentus. Taču valodas kultūras fani ātri nogura un apklusa. Iespējams, viņi apklusa tāpēc, ka lingvistiskās mežonības plūdiem neredzēja galu.

Tik tiešām gals nav joprojām redzams. Nesen saitā Pietiek publicētā tekstā autors citē valdošās kliķes pastāvīgā elementa un godīguma metra Andra Šķēles liecības digitālās TV krimināllietas prāvā 2012.gada 19.oktobrī. Pārsteidz ne tik daudz meli un visatļautā ņirgāšanās par tiesu. Visvairāk pārsteidz liecinieka mežonīgā valoda. Ja nezinātu, ka pašlaik uz planētas dzīvo tikai cilvēki, tad varētu domāt, ka tiesā uzstājās kāds kromaņonietis vai neandertālietis. Tā var runāt tikai mežonis, kura valoda nepazīst ne vārdu loģisko pakārtotību, ne frāzes iekšējo struktūru un jēdzienu semantisko nozīmību. Par laimi tik šaušalīgu valodu pat mūsdienu lingvistiskās brīvības laikmetā nākas reti sastapt.

Nihilismam pret garīgo kultūru ir vairāki varianti. Vēsturiski senākais un populārākais variants ir merkantilistiskā attieksme pret garīgo kultūru. Šo variantu gribas nosaukt par veikalnieku nihilismu. Šajā variantā dominē savtīgi materiālistiska un sīkumaini veikalnieciska izturēšanās. Piemēram, pret mākslu un literatūru izturas tāpat kā pret jebkuru saimnieciskās darbības veidu, kad centrā ir komerciālais izdevīgums un peļņa. Tādā pieejā vērtība ir tikai tam, ko var izdevīgi pārdot un kas sniedz peļņu. Ja rakstnieks vai gleznotājs ar saviem darbiem neko nevar nopelnīt, tad viņam nav vērts nodarboties ar literatūru vai mākslu.

Merkantilistiskā attieksme principā ir ļoti vienkārša un it kā atbilst veselajam saprātam no cilvēciskās eksistences viedokļa. Tāpēc šis nihilisma variants ir sens un populārs zināmās sociuma aprindās.

Šo rindu autors savā mūžā ar to publiskajā telpā ir sastapies tikai aizvadītajos 20 gados. Padomju laikā presē, radio un TV neviens neprātuļoja par rakstnieku un mākslinieku peļņu. Tagad pēcpadomju laikā ir citādāk. Esmu ievērojis, ka par rakstnieku un mākslinieku finansiālajām perspektīvām visvairāk patīk muldēt mēnessērdzīgiem jauniešiem ar mērkaķīgi tetovētu ķermeni. Nolādētajos padomju laikos artistiski orientētie jaunieši par peļņu nesapņoja. Taču nekur nederīgajā padomju laikā tomēr nācās sastapties ar relatīvi merkantilistisku attieksmi pret tādu garīgās kultūras sfēru kā zinātne.

Zinātni mēdz iedalīt divās daļās. Pirmkārt, fundamentālajā zinātnē. Otrkārt, lietišķajā zinātnē. Kādreiz arī padomju Latvijas presē varēja lasīt kritiskus izteikumus par fundamentālās zinātnes finansēšanu.

Fundamentālie pētījumi ir dārgi un parasti tūlīt nedod „taustāmu” labumu. Fundamentālo pētījumu rezultātus nevar tūlīt izmantot jaunu tehnoloģiju izveidošanā un ieviest produkcijas ražošanā. Fundamentālie pētījumi operatīvi neatmaksājās, nesniedz peļņu u.tml. Padomju presē par to varēja kritiski izteikties kāds karstgalvis funkcionārs, ierosinot samazināt fundamentālo pētījumu budžetu. Tāds viedoklis varēja atspoguļoties ne tikai speciālajos, bet arī masu izdevumos.

Taču padomju laikā tāds viedoklis nekavējoties sastapās ar publisku pretestību. Presē tūlīt parādījās oponentu satraukti raksti. Tajos tika dzēlīgi kritizēta attiecīgā funkcionāra šaurā zinātnes izpratne. Dažkārt tas viss izskatījās pēc sava veida viltīgas provokācijas. Tā vien likās, ka ne visai gudrajam funkcionāram ļāva brīvi izteikties, lai sabiedrībai atklātu viņa nepievilcīgos uzskatus un nepieciešamību „ar lielu troksni” pārcelt citā darbā – tālāk prom no garīgās kultūras. Teiksim, uz rūpniecisko vai lauksaimniecisko ražošanu. Vai arī uz zvejniecību.

Runājot par pēcpadomju laiku, varbūt kāds mūsu zinātnes vēstures bibliogrāfs ir savācis apjomīgu kolekciju par valdošās kliķes funkcionāru izteikumiem zinātnes un tajā skaitā fundamentālās zinātnes finansēšanas jautājumā. Mēs tagad esam slaveni ar smieklīgo zinātnes finansējumu, veiksmīgi turpinot graut vienu no vislielākajiem zinātniskajiem placdarmiem Austrumeiropā pēc II Pasaules kara. Latvijas PSR pamatoti varēja lepoties ar savu grandiozo zinātnisko potenciālu.

Minētajā kolekcijā noteikti iederas intelektuāli smuidrs atgadījums ar mūsu „reakcijas stipro pili” (Rainis) – Latvijas Universitāti.

2000.gada maijā kādā medijā pret humanitārajām zinātnēm naidīgi izteicās kāds Latvijas Universitātes vadonis. Viņš prātuļoja par humanitāro zinātņu nerentabilitāti un nespēju pelnīt naudu. Toreiz Filoloģijas fakultātes dekāne viņam presē skaisti atbildēja. Taču tolaik sabiedriskajā domā jau spoži spīdēja neoliberālisma vērtību skala, un dekānes prātīgie iebildumi vētrainus aplausus neizpelnījās. Ļoti daudzi uz visu lūkojās no naudas pelnīšanas viedokļa.

Kā jau paskaidroju, vēsturiski senākais un populārākais variants ir merkantilistiskā attieksme pret garīgo kultūru – veikalnieku nihilisms. Daudz jaunāks ir cits variants. Tas ir radies t.s. patērēšanas sabiedrības laikmetā no XX gs. 80.gadiem. Šo variantu var nosaukt par patērētāju nihilismu.

Šajā variantā dominē jauns skatījums uz dzīvi un jauna attieksme pret cilvēku vispār. Tā ir dzīve, kurā cilvēka esamības galvenā forma ir patērēšana. Turklāt tā ir dzīve, kurā cilvēka vērtību nosaka viņa līdzdalība patērēšanā. Cilvēkam ir kaut kāda vērtība (autoritāte, reputācija, prestižs) tikai tad, ja viņš aktīvi piedalās patērēšanas procesā. Patērēšana ir sociuma galvenais kults. Ja cilvēkam nav nekādas intereses par šo kultu, tad viņš ir atkritējs un nožēlojams margināls. Viņš ir maznozīmīga būtne.

Patērēšanas kults ir ļoti efektīva mentālā konstrukcija. Tā ir spējīga ideoloģiski aptumšot prātu gandrīz visai sabiedrībai. Arī pie mums ir paaudze, kura citu dzīvi nepazīst. Pazīst tikai patērēšanas sabiedrības eksistenciālos formātus, leksiskos apzīmējumus un vērtēšanas kritērijus.

Citu dzīvi atceras vecākā un vidējā paaudze. Abas tikko minētās paaudzes skumji atceras normālu attieksmi pret patērēšanu, cilvēkiem nekļūstot par patērēšanas maniakiem. Jau Ieva un Ādams kaut ko patērēja. Cilvēku dzīve bez patērēšanas nav iespējama.

Cita lieta ir attieksme pret patērēšanu. Mūsdienās tā ir uzkrītoši nenormāla – iracionāla, pašmērķīga un destruktīva. Ne reti arī amorāla. Piemēram, „labākajām aprindām” augstprātīgi izturoties pret „nabagiem”, kuri nevar piedalīties glamūrīgajā „šopingā”. Kā zināms, patērēšanas ārprāts „baltos” cilvēkus ir novedis līdz katastrofai. Novedis līdz tam, ko šodien sauc par globālo finansiālo un ekonomisko krīzi.

Interesanti ir tas, ka patērēšanas kults ir veicinājis jaunu attieksmi pret garīgo kultūru. To jau iepriekš nosaucu par patērētāju nihilismu. Jaunums ir tas, ka cilvēki arī uz garīgo kultūru ir sākuši nepārdomāti lūkoties kā uz patērēšanas procesu. Nepatīkami ir izmainījusies valoda. Patērētāju nihilismā garīgās kultūras fenomeni (daiļdarbi, mākslinieciskie pasākumi, zinātniskie pētījumi) tiek rupji pielīdzināti visiem tradicionālajiem eksistenciālās patērēšanas veidiem un produktiem. Saskaņā ar jauno pieeju cilvēks gleznu izstādi, teātra izrādi, romānu, monogrāfiju patērē tāpat kā patērē olas, desu, pienu, mēteli, cepuri, autobusu, vilcienu, pirti, veļas mazgātuvi utt. Radošais darbs ir kļuvis par patērēšanas produkcijas izgatavošanu.

Jaunajā skatījumā vairs neeksistē robeža starp cilvēka garīgo pasauli un fizioloģisko pasauli. Viss ir saplūdis vienā lielā veidojumā – patērēšanas anklāvā. Saprotams, no tā visvairāk cieš garīgā pasaule. Tā tiek degradēta, noniecināta un pārvērsta par cilvēka dzīves maznozīmīgu sastāvdaļu.

Saprotams, tāds skatījums sastopas ar pretestību. Patērētāju nihilisms tiek uzskatīts par jauna veida mežonību. Ne velti globālo procesu analītikā speciālisti izsakās par sabiedrības arhaizāciju. Iracionālās patērēšanas dievinātāju vulgāri primitīvā izturēšanās pret garīgo kultūru tiek pielīdzināta pirmatnējai mežonībai. Savukārt pirmatnējā mežonība ir postcilvēku organiska iezīme. Postcilvēku ģenēze ir patērēšanas sabiedrības ģenētiskais „sasniegums”. Arī par to atklāti izsakās analītiķi.

2013.gada 23.maijā internetā varēja lasīt šādu patērētāju nihilisma paraugu: „Latvieši ir kultūras tauta, kultūra mums ir patiešām svarīga. Saskaņā ar kultūras patēriņa pētījumiem, kultūra Latvijā interesē vidēji 60% līdz 70% cilvēku (pētījuma "Kultūras patēriņš Latvijā" dati). Mēs redzam, ka Dziesmu un deju svētki, Latvijas Nacionālā opera, Rundāles pils, Muzeju nakts, Jaunais Rīgas teātris - tās ir institūcijas un notikumi, kas piesaista lielu cilvēku uzmanību, spēj aizraut un ieinteresēt, un diez vai kāds tiem pārmetīs zemu kvalitāti. Protams, ir arī jomas - dzeja, laikmetīgā akadēmiskā mūzika, arheoloģija u.c. -, kas interesē pavisam mazu cilvēku skaitu. Tomēr kopumā Latvijā kultūras raidījumiem televīzijā (tāpat arī radio un internetā) ir nopietnas auditorijas potenciāls un, piedāvājot patiešām aizraujošu produktu, mūsuprāt, ir iespējams piesaistīt vairāk nekā, teiksim, 20 vai 30 tūkstošus cilvēku, kas ir bijusi vidējā "100 g kultūras" auditorija." Citāta autori ir Ivars Belte, Sergejs Ņesterovs, Māris Skujiņš. Viņi ir Latvijas Televīzijas (LTV) valdes locekļi.

Tie, kuri atceras citus laikus, noteikti citātu lasīja ar neslēptu riebumu un to pieskaita izteiktai mežonībai. Nekādā ziņā nav pieņemama autoru ciniski prastā attieksme pret garīgo kultūru. Stulbi un patiesībā pazemojoši ir vārdi „kultūra mums ir patiešām svarīga”, „saskaņā ar kultūras patēriņa pētījumiem”, „piedāvājot patiešām aizraujošu produktu”.

Interesanti, kā LTV valdes locekļu ieskatā dzīvo 30-40% iedzīvotāji, kuri neietilpst iedaļā „kultūra Latvijā interesē”? Lieta ir tā, ka šajā ziņā uzskatāmi izpaužas valdes locekļu analfabētisms. Pie mums tagad katram vidusskolēnam priekšmetā „Kulturoloģija” iemāca, ka bez kultūras neeksistē neviens cilvēks. Katrs cilvēks ir vitāli vienots ar kultūru. Mūsu vidusskolēni zina arī to, ka saskaņā ar jaunākajām teorētiskajām atziņām jēdziens „kultūra” aptver ne tikai garīgo, bet arī materiālo pasauli.

Lasītāji saprata, ka citētajā tekstā runa ir par neseno kaismīgo tēmu mūsu publiskajā telpā. Tauta metās aizstāvēt iemīļoto TV raidījumu „100 g kultūras” tikpat dedzīgi, cik dedzīgi aizstāvētu tiesības izdzert iemīļotos 100 gramus un vairāk, ja kāds pēkšņi gribētu to aizliegt.

Starp citu, tāds nosaukums televīzijas raidījumam bija iespējams tikai brīvvalstī. Vārdu „100 g” alkoholiskās asociācijas nav jāpaskaidro. Tāds kariķējošs nosaukums izvēlēts raidījumam par garīgo kultūru. Tātad tā ir kaut kāda lumpeniski frivola attieksme pret garīgo kultūru vispār. Savā laikā šo vieglprātīgi nepieklājīgo pārraides nosaukumu akceptēja TV atbildīgie ierēdņi, pieļāva mūsu radošā inteliģence, un pacieta visa sabiedrība. Tas nevar neliecināt par dziļām morālajām izmaiņām mūsu sabiedrībā aizvadītajos dažos gadu desmitos.

Patērēšanas kults ir aptumšojis prātu arī dažiem mūsu zinātniekiem. Frāzi „saskaņā ar kultūras patēriņa pētījumiem” LTV godātie gaišie valdes locekļi ir aizguvuši no pētniekiem. No tiem jēdzienu „kultūras patēriņš” iecienījis slavenais stratēģiskais analītiķis Roberts Ķīlis. Aizvadītajos gados viņa vadībā ir organizētas vairākas iedzīvotāju aptaujas ar nosaukumu „Kultūras patēriņš”. Vienu no tiem savā tekstā izmanto LTV valdes locekļi.

Neapšaubāmi, ka garīgās kultūras lomu sabiedrībā analizē daudzu valstu sociologi, filosofi, psihologi, kulturologi, politologi u.c. Viņus interesē, piemēram, tas, ko cilvēki lasa, kādas filmas skatās, kādu mūziku klausās, kādas TV pārraides skatās u.tml. Taču viņu darbībā dominē korekta terminoloģija, labi apzinoties nepieciešamību stingri ievērot terminoloģiskās pieklājības normas.

Internets paver iespēju jebkuram iepazīties ar ārzemnieku terminoloģiju. Ārzemniekiem ir skaidrs, ka nedrīkst, teiksim, runāt par Gētes vai Šekspīra darbu „patērēšanu” tāpat kā par cīsiņu vai alus patērēšanu. Pie mums diemžēl par Raimonda Paula vai kāda cita autora muzikālo skaņdarbu klausīšanos drīkst runāt tāpat kā par piena un gaļas patērēšanu. Pie mums mākslinieks vai zinātnieks rada „produktu”. Pie mums Dziesmu un deju svētki, muzejs, opera ir „patērēšanas produkts”. Pie mums, kā jau žēlojos, mežonīgā attieksme pret garīgo kultūru vairs nesastop nekādu pretestību.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

21

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

FotoPēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav māsu, kuras varētu dot ķīmijterapiju, te Daugavpilī aptrūkušies anesteziologi, un apstājusies plānveida palīdzība, joprojām nesarūk rindas valsts apmaksātiem izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām, un problēmu virkne šķiet nebeidzama.
Lasīt visu...

21

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

FotoRīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē Oļegs Burovs no “Gods kalpot Rīgai” un “Latvijas attīstībai” frakcijas priekšsēdētājs Viesturs Zeps. Nedēļas beigās pēkšņi sarosījās vairāki Rīgas domē strādājošie politiķi.
Lasīt visu...

21

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

FotoPēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri ar stekiem sit un brutāli aiztur vienkāršus, miermīlīgus iedzīvotājus, kuri devušies uz kādu no publiskajām demonstrācijām.
Lasīt visu...

21

Apspriežamie jautājumi

FotoBiju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu uz Latviju. Tāpēc gribētu dalīties pārdomās un uzdot dažus jautājumus, kas šajā sakarā rodas.
Lasīt visu...

21

Preventīvais uzbrukums

FotoPēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras var izmantot ieroču izgatavošanai, un aizliedza konsultēt un jebkā palīdzēt Krievijas uzņēmumiem, kuri darbojas bruņošanās nozarē.
Lasīt visu...

21

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

FotoKriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir loģiski. Nesodamības apstākļos visatļautība nevar stāvēt uz vietas. Pēc 2018.gada 6.oktobra 13.Saeimas vēlēšanām pie varas nāca latviešu tautas vēsturē visnevērtīgākā paaudze (manis dēvētā “6.oktobra paaudze”). Tās valdīšanas laikā visatļautības paplašināšanās un intensificēšanās (eskalācija) ir acīmredzams fakts.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...