Leonarda Inkina pēdējais vārds tiesā 2015. gada 3. septembrī*

Tad, ka prokurore saka, ka publikācija tribunals.eu sakrīt ar publikāciju draugiem.lv, viņa ļoti labi zina, ka tā nav taisnība. Pirms vēl visām tiesām, kad mēs pie viņas sēdējām kabinetā, viņa teica: es nezinu, kurš tur pirmais, kurš tur otrais, lai tiesa izlemj. Kā tiesa lems, tā būs. Tiesa izlēma, un mēs esam jau piektajā tiesā.

Man daudzi saka, ka tiesa un prokurore var apvainoties, ka arī viņi ir cilvēki un ka man ir jārēķinās ar cilvēcisko faktoru. Es ne vienmēr drīkstu teikt, ko domāju, jo jārēķinās, ka manis teikto var izmantot pret mani, citiem vārdiem sakot, nopietni jāpiedomā, ko saku.

Jocīgi sanāk, man ir ar visiem jārēķinās, un es nedrīkstu nevienu sadusmot, bet vai es neesmu cilvēks, un vai man nav emociju? Vai es nedrīkstu paust savas emocijas?

Vajag pastaigāt pāris gadus, un nu jau vairāk, apsūdzētā statusā, un mana uzvedība, kā arī manis teiktais kļūs saprotamāks.

Bet varbūt, ja nedomāšu, kam manis paustais patīk un kam nepatīk, tiesa sapratīs manis teikto un izdarīs pareizus secinājumus un pieņems godīgu lēmumu.

Cilvēku tiesa ir barga, bet Dieva tiesa bargāka. Cilvēkus var piekrāpt, tiem var izpatikt, tos var maldināt, sakot tiem to, ko viņi grib dzirdēt, bet Dievu maldināt nav iespējams. Dievs zina manus patiesos nolūkus, tāpēc es paļaujos uz Dievu un rēķinos ar to, ka cilvēku lēmumi mēdz būt arī netaisnīgi, bet Dieva nekad, un arī šai pēdējā vārdā teikšu to, ko domāju, kaut arī kādam tas var būt nepatīkams.

Nav tik grūti saprast, kāpēc es šeit stāvu un kāpēc man neļauj dzīvot normālu dzīvi. Tiesai ir visi nepieciešamie dokumenti, kurus izlasot ir skaidrs, kā mana apsūdzība radās un nonāca tiesā.

2012. gada 29. martā Izraēlas vēstniece uzrakstīja vēstuli Aināram Dimantam ar lūgumu slēgt manis vadīto raidījumu. Tā paša gada 4. aprīlī 11:21 es publicēju draugiem.lv Izraēlas vēstnieces vēstuli un citātu no «Padomju Savienības žīdu katķisma», tad 5. aprīlī lapā tautastribunals.eu kāds pārpublicēja no manas publikācijas «draugiem.lv» tikai fragmentu no «Padomju Savienības žīdu katķisma» un par šo publikāciju informēja Izraēlas vēstnieci.

Un 10. aprīlī Izraēlas vēstniece uzraksta iesniegumu Ārlietu ministrijai, un Ārlietu ministrija nedrīkst nerīkoties, ja saņem iesniegumu no Izraēlas vēstnieces.

Ārlietu ministrija skubina Drošības policiju aizbāzt man muti, un Drošības policija tai pašā dienā sāk kriminālprocesu Nr. 11840002212. Un pēc tā kāds kaut ko pieaicināja, kāds kaut ko it kā darīja, bet reāli nekas nenotika.

Pēc gada, 2013. gada 4. martā es biedrības «Latvietis» vārdā iesniedzu iesniegumu Drošības Policijai ar lūgumu uzsākt kriminālprocesu par internetvietnē  www.latsocpartija.lv ievietoto Ingara Burlaka filmu «Vēsture liecina», kurā tiek noliegts un attaisnots PSRS noziegums: Latvijas okupācija. Es iesniegumā lūdzu noskaidrot vainīgās personas un saukt tās pie kriminālatbildības.

Un jau pēc dažām dienām 12. martā Drošības policijas izmeklētājs Māris Aukstikalnis saņem savā lietvedībā manu kriminālprocesu Nr. 11840002612 un pēc divām dienām jau mani pratina. Vēl pēc divām dienām, 14. martā esmu jau persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, un tikai 15. martā top Drošības policijas izmeklētāja Māra Aukstikaļņa lapas tautastribunals.eu apskates protokols (pēc gada!).

Apsūdzībā 1. un 82. lpp. izmeklētājs, atsaucoties uz pratināšanas protokoliem (12-21. lpp.), maldina, sakot, ka es uzskatu, ka «Padomju Savienības žīdu katķismā» ir pilnīgi pareizi atspoguļota attieksme pret ebrejiem. Tā es neesmu teicis un pat ar roku uzrakstījis, kā es patiesībā domāju. Bet tas netraucē viņam turpmāk atsaukties it kā uz manis pausto un maldināt prokuratūru un tiesu.

Ja patiešām kādam vai kādiem ir vēlme uzzināt, ko es domāju, daru un uz ko aicinu, tad ir jālasa manas grāmatas, jāskatās manas filmas, jāklausās mana mūzika, jālasa dzeja un jāklausās manas dziesmas, nevis jāpaļaujas uz Ilonas Kronbergas nez kur gūtām atziņām par manu personu, domām un nolūkiem.

Ja prokurore būtu lasījusi vismaz vienu manu grāmatu, viņai nebūt tiesā jārunā par darbības vārdiem un jācenšas man piedēvēt piedēvēšanu. Bet Drošības policija ir dzirdējuši manus radioraidījumus, ir bijusi klāt visās manu filmu pirmizrādēs un grāmatu atvēršanās. Viņi zina, ko es domāju, kas man rūp un uz ko aicinu, ka nekam neko nepiedēvēju.

Vietnē draugiem.lv ievietotais raksts ir atbilde Izraēlas vēstniecei. Šeit nav neviena aicinājuma uz masu nekārtībām vai kādu citu vardarbīgu akciju. Pat ne tuvu tam, blakus vēstulei ir ievietots citāts no sen publicēta raksta, kurā nav aicinājuma uz darbību, kas būtu vērsta pret žīdiem kā tautu.

Ir nesaprotama arī Drošības policijas rīcība saistībā ar pret mani ierosināto krimināllietu.

It kā saskatot krimināli sodāmu darbību, veicot ekspertīzes, Drošības policija neko nedarīja, lai pārtrauktu vai novērstu manu publikāciju, par kuru esmu apsūdzēts.

Es pats izdzēsu šo interneta publikāciju un komentārus.

Neesmu saņēmis nevienu norādījumu vai mudinājumu ne no Drošības policijas, ne prokuratūras dzēst publikāciju.

Kāpēc man un arī draugiem.lv netika ieteikts vai pieprasīts dzēst manis publicēto Izraēlas vēstnieces vēstuli, citātu no «Padomju Savienības žīdu katķisma» un komentārus, ja jau tie pēc Drošības policijas domām musina cilvēkus?

Secinu – reāla apdraudējuma un bīstamības acīmredzot tajos nav.

Dažādos karos latvieši bēga no uzbrucējiem, bet šobrīd latvieši bēg no latviešiem. Mums neviens neuzbrūk, un neviens mūs neapspiež. Mēs paši apspiežam savējos, lai izpatiktu svešajiem. Tas ir briesmīgi, ka latvietim jābēg no latvieša, bērniem no vecākiem. Tas ir īstais mūsu nelaimju un posta iemesls. Apustulis Pāvuls par to saka: tāpēc jūs slimojat un mirstat.

Nav tik svarīgi, kur iepriekš pārteicos un kur iekritu viltīgi virknētu jautājumu lamatās. Mana sirdsapziņa ir tīra šai jautājumā. Pirmās instances tiesā pēdējā vārdā teicu:

«Es neesmu kurinājis naidu. Neesmu nedz gribējis, nedz vēlējies vērsties pret kādu tautu. Tas bija manis, kā mākslinieka – komponista, dzejnieka un publicista protests pret netaisnību, kas bija notikusi pret mani un manu valsti. Manām darbībām nav arī nekādu seku, izņemot šo tiesu un raidījuma «Tēvijas laikmets» slēgšanu.»

Reiz dzīvoja divi mūki vientuļnieki, katrs savā alā. Pie viena nāca ļoti daudz cilvēku pēc padoma, kliedēt šaubas, garīgās palīdzības un citu iemeslu vadīti. Cilvēki viņu dēvēja par gudro, taisnīgo un gaišreģi. Viņš visus uzklausīja, uzmundrināja un apdāvināja ar dāvanām, kuras cilvēki viņam nesa, bet sevi viņš sauca par grēcinieku.

Blakus alā dzīvoja cits mūks, kas bija maldīgs savās domās, iedomīgs, lepns un apskauda gudro mūku. Pie skaudīgā neviens pēc padoma un palīdzības nenāca. Viņam neko nejautāja un nelūdza.

Skaudīgais nolēma izjokot un paņirgāties par kaimiņu. Viņš noķēra taureni un, to rokās turēdams, devās pie otra mūka. Viņš teica: «Runā, ka esi gaišreģis, saki, vai tauriņš, kas man rokās, ir dzīvs vai miris?»

Viņa aprēķins un plāns bija tāds – ja gaišredzīgais teiks, ka dzīvs, tad viņš tauriņu nospiedīs un gaišreģim nebūs taisnība, bet, ja tas teiks, ka nedzīvs, tad viņš pavērs rokas un tauriņš aizlidos. Atbildi, kā gribi, vienalga, kļūdīsies. Un cilvēki, to uzzinājuši, nāks arī pie viņa pēc padoma.

Bet notika citādi. Gaišredzīgais mūks, pielūdzis Dievu, atbildēja: «Viss ir tavās rokās. Kā darīsi, tā būs.»

Mans liktenis ir tiesas rokās, un, kā tiesa lems, tā arī būs.

Es paļaujos, ka tiesa pieņems taisnīgu spriedumu, jo neesmu vainīgs tais darbībās, par kurām mani apsūdz.

* Tiesa Leonardu Inkinu attaisnoja.

Novērtē šo rakstu: