
Lēmums, kas satracinās mangāna rūdas bučotājus. Arī pasīvos...
Armands Puče, la.lv02.04.2024.
Komentāri (68)
Mangāna rūdas pārvadājumi cauri Latvijas un Igaunijas teritorijai atgādina par mūsu vietu uz kartes, un ne mazāk svarīgs ir fakts, ka šis tika aktualizēts nevis ar politiķu vai drošības dienestu modrajām acīm un jūtīgo degunu, bet gan ar rokošo un izmeklējošo žurnālistu centību.
Protams, nevajag būt arī tik naiviem un domāt, ka prese pati tika kaut kam uz pēdām un tad nu paņēma rādāmkociņu, lai iebakstītu ar to kādam acī. Tā nenotiek. Kas notiek? Vai vēl precīzāk – kas notiks? Lūk, te ir vērts iespringt.
Nu jau bēdīgi slaveno mangāna rūdu dienas gaismā izcēla igauņu kolēģi*, kam šo informāciju piespēlēja tie, kas pieķēra bijušo Igaunijas premjeru Tītu Vehi un viņa aktivitātes Sillamē ostā. Tad arī sākās visa brēka – kā tas var būt? Un izrādījās, ka bijušais premjers iet pie saitītes krievu oligarhijai, jo ostā, kurā viņam pieder kaut kādi aktīvi, patiesā labuma guvēju sliedes aizved pie konkrētiem pižikiem un kāju autiem.
It kā jau neko sliktu Vehi nebija izdarījis, jo mangāna rūda nekādos sankciju sarakstos nebija iekļauta. Cita bilde, ja apjēdz – kur to materiālu Krievijā izmanto? Šī rūda ir vajadzīga Putina tankiem. Tas, ka no visa apjoma, ko viņiem vajag, deviņdesmit procentu tiek izrullēti caur Igaunijas un Latvijas ostām, kur latviešiem tiek lielākais treknums, parāda, ka krievam pašam šobrīd nemaz citu variantu nav. Un vēl tas parāda, ka, neskatoties uz mūsu dalību pasaules varenākajā militārajā aliansē, šādu kara materiālu ar mūsu rokām mierīgi nogādāja līdz adresātam – tikai svētku salūts vēl pietrūka.
Šāda uzņēmējdarbība skaidri atklāj, ka ne Igaunijā, ne Latvijā līdz noteiktajam laikam tā īpaši neviens neiespringa – ko tur īsti velk cauri mūsu sētai. Vēl tas parāda, ka šāda biznesa organizatori labi apzinās, ka šajā ceļa posmā viņus neviens netvarstīs, jo te ne tikai viss ir sakārtots, lai balstītu Krievijas intereses, – te Kremļa zīmuļiem ir teikšana. Jo izrādās, ka lācplēšiem un kalevipoegiem ir atdotas parlamentārās tribīnes, bet īstie politiskā un saimnieciskā procesa saimnieki ir pavisam citi.
Tāpat mēs varam apsmaidīt mūsu izlūkdienestu profesionalitāti, jo mangāns netika pārvadāts rokas somiņās vai iešūts kreklu vīlēs. Tie bija valsts uzņēmumi, kas šo visu kārtoja. Vai viņi nezināja? Protams, ka zināja! Tās iestādes ir pilnas ar krievu pasaules ietekmes aģentiem. Tagad prasītos, ka ripo galvas, jo to mazākā mērā var saukt par nolaidību, taču – ripo vagoni.
Tie turpina ripot ar visu rūdu Krievijas virzienā, bet Latvijas politiskā elite neko vairāk nav spējīga izdomāt, kā mēģināt šo jautājumu saskaņot visas Eiropas Savienības līmenī. Varētu uzreiz paši, bet nē – vilks garumā… To, ka šāda saskaņošana ir izdevīga Krievijas militārajai rūpniecībai, jums neviens nezin kāpēc skaļi nesaka.
Arī Eiropas birokrātijas modelis ir ļoti parocīgs Putinam un viņa galma bikšu gumijām, jo viņi ir daudz darījuši un joprojām dara, lai šī kontinenta lielākā savienība būtu ar koka smadzenēm un kājām. Var tikai apbrīnot, ka šo izliekas nesaprotam mūsu cirka klauni. Ja saprot, tad te atkal ir vietā vārds – nolaidība. Vai vēl stiprāks – nodevība.
Premjere tagad ir uzdevusi Satiksmes ministrijai un Ekonomikas ministrijai izstrādāt plānu “transporta un loģistikas sektora pārorientēšanai no Krievijas un Baltkrievijas”. Dārgā Evika – šāda mēroga tautsaimniecības izmaiņas nevienam neuzdod. Tās vada! Pašai tas ir jādara. Jo kurš cits, ja ne minētās ministrijas ir kārtojušas šos jautājumus līdz šim? Vai tad nav skaidrs, ka šie grupējumi – nejaukt ar partijām, kas tur pieslēdzas koalīcijas līgumu ietvaros, – nav un nebūs spējīgi šādas izmaiņas paveikt?
Viņi darīs visu, lai tas nenotiktu, vai – notiktu tā, lai būtu izdevīgi Krievijai. Latvijas banka jau pirms diviem gadiem ir izstrādājusi ekonomisko pamatojumu šādām pārmaiņām, un neviens ierēdnītis nav teicis, ka vajadzētu ar šiem pētījumiem tagad kvalificēties nākamajam posmam – darbiem. Viņi to neteiks, jo tas nav viņu interesēs – kaut ko mainīt. Bet darba grupu vai tematisko komiteju – to gan viņi izveidos uz karstām oglēm un vēl šašliku uz iesmiem saspraudīs. Ja premjere šo gadījumu nesavāks – nekas tur galā nesanāks!
Kam ir jāsanāk? Latvijas dzelzceļš ir vienkārši jāizmēž, jo tā, kā tas izskatās un darbojas tagad, – tas nav nopietni. Perspektīva ar tranzītu ir jāizmirst uz visiem laikiem, jo Krievijai šī infrastruktūra ir nevis bizness, bet ļoti praktisks veids, kā viņi mūs vēl vienu reizi okupēs un izvaros… Ja mēs netaisāmies ar viņiem tirgoties – un mēs netaisāmies! –, tad šie sliežu ceļi Austrumu virzienā ir vienkārši jānojauc.
Tāpat kā pilnībā ir jāizmaina ostu vide, kas ir šo dzelzceļa līniju atbalsta tramplīni. Mēs tagad kaut ko runājam par mangānu un tā ceļu, bet nebrīnīšos, ka tie graudu vagoni no Krievijas, pilnīgi iespējams, cauri Latvijai pārvadāja ne tikai graudus. Un tās esošās Krievijas platuma sliedes ir vajadzīgas tikai krieviem. Mēs no tā kā valsts neesam neko ieguvuši, jo dzelzceļš strādā ar zaudējumiem. Tad kāpēc tas būtu jāuztur? Ā, pareizi – tāpēc, ka ir uzņēmēji, kam to vajag. Tur ir darbinieki… Patiešām? Kam īsti to vajag?
Gandrīz lielākā daļa no ostām, kas atrodas Latvijā, ir bijušais PSRS mantojums. Vēl skaidrāk – šo ostu īpašnieki ar piestātnēm un visiem krāniem, kas tur kustas, pārsvarā ir saistīti ar Krievijas ietekmi vai kapitālu. Privatizētas par šo uzņēmumu pelņu vai privatizācijas sertifikātiem, kas nozīmē – nozagtas likumā noteiktajā kārtībā.
Tur ir pilns ar bijušajiem čekistiem un komunistiskās partijas nomenklatūru, kas tagad tēlo biznesmeņus, bet patiesībā kalpo Krievijas fašismam vai nekalpo Latvijas interesēm. Daudzi šajos uzņēmumos strādā par latviešiem, lai piesegtos ar kaut kādām nacionālajām interesēm un tautas dejām. Tā kā ostās ir nauda, tad šīs aprindas ļoti precīzi ietekmē Latvijas praktisko politiku – ar visādām asociācijām, arodbiedrībām un tamlīdzīgiem murgiem kā mūsu tautsaimniecības slaucēji, kaitēkļi.
Protams, tagad atradīsies bļauri, kas kaut ko stāstīs par cilvēku tūkstošiem, kas strādā uz dzelzceļa un ostās, un – ka nedrīkst tik vieglprātīgi izturēties pret šādu nozari. Precizēsim vēlreiz – mēs runājam par izmirstošu nozari… Tas ir tas pats, kas deviņdesmitajos par jebkuru cenu saglabāt stacionāros telefona centrāļu montierus kā nākotnes profesiju… Kur šie telefoni ar visiem montieriem ir tagad?
Latvijas dzelzceļš un ostas nekad nav kalpojušas Latvijai, lai gan ir ministrijas, kurās zīmē kaut kādu tarifus, un ir izdomātas ostu padomes, lai pielīmētu pie zemes politiķus.
Latvijas dzelzceļš un ostas tā pašreizējā pielietojumā ir tīra Krievija – tīrāka nemēdz būt. Tai raksturīgs – korupcija, krāpšana, valsts līdzekļu izpļekarēšana, bezatbildība, slinkums, pamatšķiras vienaldzība. Mūsu Austrumu kaimiņš nekad nav bijis un nebūs adekvāts partneris, sabiedrotais – diemžēl ar to ir jārēķinās. Tāpat kā jāsaprot, ka ir bariem cilvēku Rietumos, kas ir ļoti ieinteresēti, lai pie Krievijas robežas būtu tāda zona, ko sauc par Latviju. Tieši zona, nevis valsts. Zonas vai teritorijas viņi ātri iemainīs, ar valstīm būs grūtāk – ar stiprām valstīm, vēl grūtāk.
Tāpēc, ja Evika Siliņa grib, lai kaut kas mainās šajā nozarē – un tās ir valstiska mēroga izmaiņas, liels pavērsiens –, tad nu ir tā reize, ka valsts interesēm ir jānonāk priekšplānā. Pie reizes uzzināsim, kādi Krievijas pakalpiņi vēl te visus šos gadus slēpti ir tēlojuši munterus, pliekšānus, smiļģus un tatjanas…
* Patiesībā „Latvijas Avīzes” žurnālists Raivis Šveicars jau daudz senāk (red.piez.)





2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.