Iesaki rakstu: 
Premjerpartijas ierindas biedri un jo īpaši tās "otrais ešelons" tagad uzzina, ko patiesībā viņi ir/nav vērti savu dižmaņu acīs. Vēriens, ar kādu Vienotība, piesolot vietas 12. Saeimas vēlēšanu sarakstos, "piepērk" sev papildspēkus no reģionālo politveidojumu vidus, ir licis daudziem pašu ļaudīm saprast, ka vairs nav ko sapņot par iespēju kandidēt. Jo īpaši tāpēc, ka līdzīgs solījums tika dots arī Reformu partijai.
Tāpēc Vienotības emociju katls vārās uz nebēdu, un ik pa brīdim bezspēcīgo dusmu tvaiks izlaužas arī publiskajā telpā – piemēram, "noplūdušas" vai drīzāk pat apzināti "nopludinātas" iekšpartejiskās e-sarakstes veidā, sagādājot līksmes mirkļus visvaldošākās partijas konkurentiem un tās kritiķiem (šo rindu autoru ieskaitot).
Partijnieki ir saniknoti, apjēdzot, ka viņu vadība pavisam nopietni kooperējas ar kādreizējiem politiskajiem pretiniekiem, oranži šleseriskā vēlēšanu projekta Par labu Latviju veidotājiem – Jēkabpils un Ogres "ķeizariņiem" Leonīdu Salceviču un Edvīnu Bartkeviču. Vēl vairāk, pati Vienotība ir gatava neslēpti kļūt par PLL-2.
Trešdien Vienotības valde un frakcija lielā vienprātībā atbalstīja sadarbības līgumu slēgšanu ar sešām municipālpartijām. Tātad tās spices cilvēki ir pārliecināti, ka pašiem noteikti atradīsies vietas – un pietiekami labas! – listēs, bet reģionālie jaunpienācēji viņiem būs stūmēji, nevis sāncenši. Partijas domē, kurai sestdien ir jāapstiprina valdes piedāvājums, droši vien varētu būt pārstāvēti arī citādi noskaņojumi. Taču Vienotības spice šķiet pārliecināta, ka kontrolē situāciju un spēj noklusināt jebkādu iespējamu skandālu.
Katrā ziņā ikviens nu var ieraudzīt, ka savu biedru un nodaļu viedoklis tai ir ļoti mazsvarīgs. Pieļauju, ka, raugoties uz "pelēko masu" no saviem Olimpa augstumiem parlamentā un valdībā, dižmaņi uzskata, ka tai vispār nav nekādu tiesību uz savu viedokli. Ja ļautiņi nepacentās pašvaldību vēlēšanās nodrošināt Vienotībai jūtami lielākus vietējās varas resursus, lai zina savu vietu!
Domājot par politiskā spēka ilgmūžību, šāda taktika ir acīmredzami absurda. Kāda gan vairs cilvēkiem ir motivācija kaut ko darīt partijas labā, ja viņiem ne tikai nav izaugsmes iespējas, bet pat ilūziju par to? Tieši tāpat arī jaunie sportisti, neraugoties uz pusaudzības gadu naivumu un treniņu slodzi, ļoti ātri apjēdz, ka tādam klubam, kas savā attīstībā klaji balstās tikai uz jau gatavu ārzemju viesspēlētāju jeb "leģionāru" iegādi, viņi ir nevis topošā maiņa, bet gan tikai ķeksītis atskaitē.
Tomēr Vienotības vadību patlaban vismazāk satrauc tas, kas ar partiju notiks pēc gada vai diviem. Galvenais ir pašiem pārvēlēties, izmantojot politisko barteru: apžilbinot provinciāļus ar savas tagadējās valsts varas vēl nenoplukušo spozmi, pacensties izmānīt no viņiem kādu daļu to reālās ietekmes novados un pilsētās apmaiņā pret saldo cerību pievienoties smalko Rīgas kungu pulkam.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
