Iesaki rakstu: 
Piektdien pēcpusdienā, pēc tam kad portāls Pietiek no rīta bija ziņojis, ka bijušajam Satversmes aizsardzības biroja (SAB) šefam un no Latvijas kuģniecības drošības dienesta direktora amata aizgājušajam Lainim Kamaldiņam, tiek gādāta silta vietiņa satiksmes ministra Ulda Auguļa (ZZS) pārraudzībā esošajā valsts a/s Latvijas dzelzceļš (LDz), uzņēmums šo informāciju apstiprināja. Pēc LDz sabiedrisko attiecību daļas vadītājas Antras Birzules medijiem teiktā, Kamaldiņš no nākamās nedēļas vadīs LDz Iekšējās drošības direkciju un viņa pienākumos ietilps Iekšējās drošības dienesta un IT drošības daļu vadība. Kamaldiņš, kurš tiek dēvēts par ZZS „diriģenta” Ventspils mēra Aivara Lemberga neformālo drošības struktūru vadītāju, amatu LK zaudēja pēc tam, kad Kuģniecība decembra beigās izslīdēja no Lemberga kontroles.
Neoficiāli izskan, ka „konsultācijas drošības jomā” Kamaldiņš patlaban sniedzot arī lidostai Rīga, kuras vadībā iecelts ZZS pietuvinātais Arnis Luhse. Tomēr, lai Kamaldiņam sagādātu „siltu un prestižu amatu”, viņš jau drīzumā sākšot strādāt LDz, liecina vairāku zinošu avotu sniegtā informācija. Ar Lembergu saistītā „drošības dienestu profesionāļa” karjerai LDz tiekot pat veidots īpašs amats.
Pietiek ceturtdien neizdevās sazināties ar LDz šefu Uģi Magoni, lai noskaidrotu, tieši kādā amatā uzņēmumā drīzumā varētu sākt strādāt Kamaldiņš. Arī pats bijušais SAB šefs uz Pietiek zvaniem neatbildēja.
Ar Lembergu saistītajās aprindās Kamaldiņš tiek raksturots kā „ļoti labi informēta” persona, kas atrodas ļoti tuvu Lembergam. Bijušo SAB priekšnieku, kurš pēc darba SAB tika iekārtots Lemberga kontrolētās LK drošības dienestā, dēvē par Lemberga drošībnieku, kurš, izmantojot savus sakarus, iespējams, dažam izlīdzējis arī privāto kolekciju papildināšanā ar noklausīšanās iekārtām.
Kamaldiņš saukts arī par instrumentu, bīstamu ieroci, kas nonācis Lemberga rokās.
Līdz šim medijos Kamaldiņš nav apstiprinājis, ka ar mutisku Lemberga rīkojumu 2003.gada oktobrī, četrus mēnešus pēc aiziešanas no astoņos gados iesildītā SAB šefa krēsla, nokļuva LK drošības dienestā un ka, tur strādādams, rūpējies ne tikai par LK informācijas apriti.
Runas par savu ļoti tuvo saikni ar Lembergu Kamaldiņš dēvējis par „galīgiem murgiem, baumām, nomelnošanas kampaņu, meliem, nav neviena fakta”. Ar šādām frāzēm bijušais SAB šefs atspēkojis pret sevi vai paša izveidoto SAB vērstās aizdomas par noziegumu piesegšanu. Šādi viņa atspēkoto aizdomu kontā ir bijušas arī bažas par deviņdesmito gadu beigu lielākajā korupcijas skandāla Latvenergo trīs miljonu lietas piesegšana un naudas saņemšana no Lihtenšteinā reģistrētas ārzonas savā kredītkartē.
Ar frāzēm par tukšiem meliem Kamaldiņš atspēkojis arī aizdomas par viņa savulaik vadītā SAB rokas pielikšanu Valsts ieņēmumu dienesta darbinieka, degvielas kontrabandas shēmas atklājēja Vjačeslava Liscova nošaušanu, jo pistole, ar kuru muitnieks tika nogalināts, bija "piešauta" tolaik Kamaldiņa vadītajā SAB.
Uz izdomājumu un baumu rēķina, kas izplatīti atriebības un nomelnošanas vēlmes dēļ, Kamaldiņš savulaik arī norakstīja runas par viņu kā personu, ar kuras sakariem varas partijām lojālajām firmām nodrošināts tā sauktais zaļais koridors - legāls kontrabandas ceļš.
2007.gada sākumā, kad ekspremjera Aigara Kalvīša (Tautas partija) laikā Saeimā tika virzīti asi kritizētie grozījumi drošības iestāžu likumos, Kamaldiņš parādījies publiskajā apritē kā Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) konsultants. Tomēr šo amatu viņš neieguva.
Tagad ar Kamaldiņa rokrakstu tiek saistītas KNAB šefa Normunda Vilnīša ieceres par KNAB reformu un citas Vilnīša aktivitātes, arī daudzie iesniegumi prokuratūrai iebilstot premjera rezolūcijām par KNAB reformas apturēšanu.
Vilnītis nav noliedzis, ka pazīst Kamaldiņu, taču noraidījis, ka no bijušā SAB šefa un ar Lemberga ietekmi saistītā Kamaldiņa saņēmis vērtīgus padomus.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
