Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šis teksts ir veltīts latviešu tautas mentalitātes vienotībai ar politiku. Mentalitāte, demogrāfija un kultūra ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās burtiski viss cilvēku gaitās. Arī tautas politika nevar izvairīties no šo pīlāru determinisma; proti, latviešu politikas likumsakarīgo saistību un cēlonisko nosacītību ar minētajiem trim pīlāriem. Dotās esejas centrā ir tautas mentalitātes ietekme uz politiku. Bet vispirms tiek pastāstīts par etnopolitoloģiju – jaunu zinātnisko disciplīnu. Tā Latvijā pagaidām ir sveša.

Tautas politikas un tautas mentalitātes vienotība ir vienmēr pastāvējusi. Taču ne vienmēr šī vienotība tika fiksēta, akcentēta un novērtēta, lai mācītos un saprātīgi koriģētu turpmāko darbību. Latviešu tautas mentalitātes vienotība ar latviešu tautas politisko dzīvi līdz šim nav bijusi analītiskās domas priekšmets. Tagad pievērsties šai vienotībai rosina ne tikai jaunākie notikumi Latvijas Republikā, bet arī jaunā zinātniskā disciplīna – etnopolitoloģija. Tās pirmie panākumi var lieliski palīdzēt apgūt latviešu tautas mentalitātes ietekmi uz latviešu tautas politisko praksi.

Etnopolitoloģija ir jauna zinātniskā disciplīna. Par tās sākumu uzskata publikācijas par etnopolitiku. Tiek nosauktas divas amerikāņu zinātnieku publikācijas XX gadsimta otrajā pusē. Vēsturiski pirmā publikācija bija Rietumos slavenā kapitālisma kritiķa Maikla Parenti (Michael Parenti, 1933) 1967.gadā kādā periodiskajā izdevumā ievietotais raksts „Etnopolitika un etniskās identifikācijas dzīvotspēja”. Otrā publikācija bija vēsturnieka Džozefa Rotšilda (Joseph Rothschild, 1931-2000) monogrāfija „Ethnopolitics: A Conceptual Framework”. Grāmatu 1981.gadā Ņujorkā izdeva Kolumbijas universitātes apgāds. Dž.Rotšilds bija minētās universitātes profesors.

Etnopolitoloģijā atzīst Maikla Parenti viedokli par jaunās zinātniskās disciplīnas priekšmetu. Viņa ieskatā etnopolitoloģija pēta etnosa mentalitātes un etnosa kultūras, etnosa sociālās struktūras un tajā ietilpstošo etnisko grupu statusa un specifikas ietekmi uz politiku, kā arī šīs politikas atbalsošanos attiecīgā etnosa (tautas) dzīvē. Tādējādi pret etnopolitoloģijas priekšmetu izturas kā pret tipisku kultūras elementu, ņemot vērā bumeranga principu; proti, cilvēki izdomā jaunu kultūras elementu un pēc tam jaunais kultūras elements kā bumerangs atgriežas pie saviem „metējiem” un sāk viņus izmainīt. Šajā gadījumā jaunais kultūras elements ir etnopolitika. Vispirms etnosa mentalitāte nosaka etnopolitiku. Pēc tam praktiski realizētā etnopolitika sāk koriģēt etnosa mentalitāti.

Etnopolitoloģijas empīriskā bāze ir pasaules valstu etnopolitika – politisko parādību un procesu etniskā determinētība un etniskais ietērps. Citiem vārdiem sakot, etniski psiholoģiskā faktora funkcionēšana tautu politiskajā dzīvē. Etnopolitoloģijas misija ir zinātniski analizēt doto empīrisko bāzi un par to izstrādāt teorētiskās zināšanas dažādu likumsakarību, teoriju, koncepciju, hipotēžu formā.

Kā liecina jaunās zinātniskās disciplīnas nosaukums, runa ir par diviem komponentiem – etnosu un politiku, un to pārstāvniecību zinātnē. No vienas puses zinātniskās uzmanības centrā ir etnoss (tauta), bet no otras puses zinātniskās uzmanības centrā ir politika. Respektīvi, politisko fenomenu (valsts institūtu, politiskās varas, politiskās elites, politiskās ideoloģijas) ģeneratīvā saistība ar etnosu – tā politiskās mobilizācijas spējām, politikas nacionālo specifiku, pilsoniskās sabiedrības darbību, sociuma politisko apziņu un politisko uzvedību, ļaužu iespēju iesaistīties politiskajos procesos. Etnosu pārstāv etnoloģija. Politiku pārstāv politoloģija.

Starp etnoloģiju un politoloģiju etnopolitoloģijā ir noteikta hierarhija. Primārā ir politoloģija. Etnopolitoloģijā tā nav „tīra” politoloģija, bet etniski tonēta politoloģija. Tātad etnopolitoloģijā tiekamies ar etniskuma caurvītu politoloģiju, uz kuru jaunajā zinātniskajā disciplīnā gulstas vislielākā slodze. Etnopolitoloģijā etniskais figurē kā politiskais resurss un atspoguļojas kā etniskuma politizācijas rezultāts.

Rietumos jaunā zinātniskā disciplīna nesastapās ar pretestību. XX gadsimta nogalē universitātēs sāka lasīt lekciju kursus etnopolitoloģijā, publicēja rakstus, grāmatas. Pēc PSRS sabrukuma etnopolitoloģija strauji nostiprinājās arī Krievijas augstākajā izglītībā. Izdotas vairākas mācību grāmatas. To autori ir pazīstami speciālisti etnoloģijā, etnosocioloģijā, etnopsiholoģijā. Visu zinošajā „Google” ievadot latviešu valodā vārdu „etnopolitoloģija”, tiek norādīta tikai viena publikācija portālā „Pietiek” 2014.gada 17.janvārī. Tā ir eseja „Mentalitātes valsts eksāmens”. Tajā etnopolitoloģija tiek nosaukta kopā ar citām zinātnes disciplīnām, kuras pievēršas tautu mentalitātei.

Etnopolitoloģijas kognitīvo saturu nosaka tik tikko minētie divi komponenti – etnoss un politika. Zinātniskajā pētniecībā analītiski ir jāapskata gan etnoss (tauta), gan politika.

Piemēram, etnosa analītikā ir jāņem vērā materiāls, kas koncentrējas tautas kolektīvajā apziņā - prātā, jūtās, gribā, raksturā, temperamentā, kā arī tautas sociālās dzīves notikumos, jo tas viss ir konkrētas formas tautas mentalitātes emanācijai (izstarošanai) etnopolitikā, kad tautas talantīgums pārvēršas savdabīgā ģenialitātē, nodrošinot psiholoģisko komfortu saskarsmē ar citiem etnosiem. Diemžēl mēdz būt arī nelabs tautas talantīgums, vēloties pakļaut citus etnosus.

Etnoss un etniskais ir galvenās kategorijas etnoloģijā, kuras zinātniskā pieredze ir jāizmanto etnopolitoloģijā. Par etnosu dēvē tautu, cilšu apvienību, etnisko grupu, kurai piemīt kopība. Jēdzieni „etnoss” un „tauta” ir sinonīmi. Tāpēc šajā tekstā pēc vārda „etnoss” iekavās tiek norādīts vārds „tauta”.

Par etnisko sauc etnosa kultūras atšķirību komplektu. Tajā ietilpst gan paša etnosa fiksētās un akceptētās atšķirības, gan citu etnosu fiksētās atšķirības. Paša etnosa akceptētās atšķirības ir etnosa pašapziņas pamatā. Uz etnosa pašapziņu var atsaukties arī citu etnosu fiksētās atšķirības, kuru objektīvo pamatotību atzīst attiecīgais etnoss.

Etnosa atšķirības mēdz būt visdažādākās. Zinātne nav definējusi etnosa atšķirību kanonisko komplektu. Tradicionāli tajā iekļauj tādas atšķirības kā izcelsme, vēsturiskā atmiņa, ģeogrāfiskā teritorija, valoda, antropoloģiskais tips, reliģiskie uzskati, materiālās kultūras elementi. Tradicionāli iekļauj arī mentalitātes iezīmes – etnopolitoloģijai aktuālu materiālu.

Vienlīdzības zīmi var likt starp etnisko atšķirību komplektu un to, ko mūsdienās pieņemts dēvēt par etnisko identitāti vai kultūras identitāti. Abos gadījumos runa ir par vienu un to pašu; proti, etnosa sevišķumu, savdabīgumu un īpatnību kopumu, ar ko konkrētā tauta atšķiras no pārējām tautām.

Pēcpadomju gados latviešu etniskās identitātes noskaidrošana kļuva akadēmiskā mode. Uz jautājumiem „Kas ir latviešiem centrālais identitātes elements? Kas ir tā lieta vai doma, par kuru mēs stāvam un krītam? Un vai ir vispār kaut kas, kas latviešiem kā tautai ir svarīgi?” centās atbildēt daudzi augstskolu pasniedzēji un zinātnisko iestāžu līdzstrādnieki. Tas ir noderīgs materiāls etnopolitoloģijai.

Tiesa, latviešu etniskās identitātes noskaidrošanu nākas turpināt. Turklāt nākas turpināt stingri zinātniskā veidā. Daudzās līdzšinējās publikācijās par latviešu etnisko identitāti prevalē atklāts šarlatānisms. Piemēram, smieklīgi ir akcentēt tādas latviskuma identitātes pazīmes kā  „latvieši kā dziedātājtauta”, „latvieši kā zemnieku tauta”, „latvieši kā intelektuāla nācija”. Pats par sevi ir saprotams, ka šajās identitātēs nekā oriģināla nav uz cilvēces fona. Identitāte „latvieši kā intelektuāla nācija” ir ne tikai ļoti smieklīga, bet apliecina arī neprasmi pareizi lietot jēdzienu „nācija”. Sanāk, ka latvieši no citām tautām atšķiras ar intelekta (prāta) esamību!?

Etnopolitoloģiju pamatā interesē etnisko atšķirību atspoguļošanās politikā. Tas var notikt visdažādākajos aspektos. Piemēram, etniskais un politiskā apziņa, etniskais un nacionālā neatkarība, etniskais un valstiskums, etniskais un vara, etniskais un demokrātija, etniskais un politiskā brīvība, etniskais un etniskās minoritātes,  etniskais un etnopolitiskie koncepti (asimilācija, integrācija, multikulturālisms, genocīds), etniskais un globalizācija.

Latviešu tautas mentalitāte (etnopolitoloģiski intriģējošākais segments) ļoti uzskatāmi un ar daudziem konkrētiem piemēriem atsedzās aizvadītajos 30 gados. Tam bija dedzīgs iegansts. Pēc PSRS sabrukuma latviešu tauta vaigu vaigā saskārās ar nopietnu eksāmenu. Tāds eksāmens bija tautas pārbaudījums ar brīvību, varu un naudu. PSRS sabrukuma rezultātā latviešu tautai atkal (tāpat kā pēc I Pasaules kara) tika dota iespēja dibināt nacionāli suverēnu valsti. Latviešiem radās izdevība valdīt pašiem un savu dzīvi iekārtot saskaņā ar savu attieksmi pret brīvību, varu un naudu.

Dotais pārbaudījuma formāts ir plaši sastopams cilvēces vēsturē. Tādu pārbaudījumu faktiski ir izturējusi ikviena tauta, dibinot savu valsti. Rezultāti ir bijuši atšķirīgi, sākot ar tautas valstiskās nekompetences pierādījumiem vai „Failed state” apkaunojošās reputācijas iegūšanu un beidzot ar cilvēkiem cienīgu dzīvi savā valstī gadsimtiem ilgi. Tautai valsts izveide un pārvaldīšana kļūst savdabīgs politiskais, morālais, intelektuālais, psiholoģiskais, profesionālais izaicinājums un rūdījums, gribasspēka, enerģijas un pasionaritātes eksāmens. Ja tauta iztur eksāmenu, tad tauta ir sasniegusi vēsturiskās attīstības mērķi. Tautai tāds mērķis ir savas valsts izveidošana un pašlepna dzīve savā valstī. Nacionāli suverēnas valsts izveidošana ir vienīgais un galvenais tautas vēsturiskās attīstības mērķis. Tāda ir transcendentālā, varētu teikt – Dieva novēlētā, tautas pastāvēšanas metafiziskā jēga. Saprotams, nekur nav teikts, kurai tautai ir jābūt sava valsts. Tāpat nekur nav teikts, kurai tautai var nebūt sava valsts, un tā var nekārtot minēto eksāmenu. Cilvēces vēsturē daudzām tautām nekad nav bijusi sava valsts.

Nopietnā eksāmena rezultāts ir atkarīgs no tautas politiskās apziņas; respektīvi, tautas politiskās apziņas gatavības veidot un uzturēt savu valsti. Tautas politisko apziņu nosaka tautas mentalitāte. Mentalitātei ir determinējoša enerģija, cēloniski diktējot tautas darbību, uzvedību un komunikāciju. No mentalitātes ir atkarīgs viss, ko ļaudis domā un dara. Mentalitātes determinismam ir visaptverošs spēks.

Etnopolitoloģijai ļoti svarīgi ir tas, ka mentalitāte nosaka tautas ētosu – morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir pamatā ļaužu tikumiskajai pārliecībai un virza ļaužu darbību. Kāda ir tautas mentalitāte un tās centrētais tautas ētoss, tāda būs arī tautas politiskā apziņa. Ja, piemēram, kādā tautā populārs ir savstarpējais naidīgums, neuzticība, skaudība, nodevība, krāpšanās, melošana, liekulība, zemiskums, tad šī mentālā patoloģija atbalsojas arī tautas politiskajā apziņā.

Par latviešu tautas politisko apziņu ir pieejams samērā plašs materiāls. Etnopolitoloģija var izmantot, piemēram, šādu secinājumu: „Kopš 1991. gada savu valsti latviešu sabiedrība īsti padomiskā garā joprojām neuzskata par vērtību, nespēj adekvāti novērtēt valsts esamības nozīmi. Tās ir abpusēji saistītas lietas: valsti nevar attīstīt, ja trūkst nacionālās pašapziņas, un pašapziņas nav, ja valsti neuztver kā vērtību”.

Saprotams, tas ir ļoti būtisks un reizē nepatīkams secinājums. Tas liecina par latviešu nihilistisko attieksmi pret brīvību. Brīvības izpausme ir valsts. Ja valstij nav nekādas vērtības, tad arī brīvībai nav nekādas vērtības, un tautas mentalitātē brīvība ir nostumta tumšā nomalē.

Brīvības izpratne ir mentalitātes elements, un tādējādi ir arī kultūras elements. Kultūra ir sistēmiska un dinamiska parādība. Kultūra nestāv uz vietas. Mainās kultūra un reizē mainās arī brīvības izpratne.

Šajā ziņā etnopolitoloģijai pie mums ir jārespektē negatīva parādība. Pēc PSRS sabrukuma Latvijā tāpat kā citās bijušajās padomju republikās ar Krieviju priekšgalā radās tādi dzīves apstākļi, kad aktuāls kļuva jauns brīvības veids – noziegumu brīvība. Noziegumu brīvība ir iespēja (brīvība) nesodīti pastrādāt tādus noziegumus, kurus vēl nesen neviens normāls cilvēks neuzdrošinājās pastrādāt un par kuru pastrādāšanu agrāk vienmēr tika saņemts sods – tiesā formulēts sods vai sabiedriskais sods. Turpretī noziegumu brīvības laikā Saeimā tiek pieņemti likumi, kuri ir izdevīgi vienai sabiedrības daļai – oligarhijai un tās vajadzību apkalpojošajai valdošajai kliķei. Noziegumu brīvība kalpo skaitliski niecīgai sabiedrības daļai un pie tam tādai sabiedrības daļai, kura ar juridiskajiem aizliegumiem cenšās izvairīties no soda par pastrādātajiem noziegumiem. Tādējādi notiek noziegumu leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Principā visi zina, ka ir pastrādāts noziegums. Taču tajā pašā laikā juridiski tiek fiksēts, ka tas nav noziegums un to ir aizliegts interpretēt kā noziegumu.

Neapšaubāmi, gadu desmitiem ilgā dzīve noziegumu brīvības amorālajā atmosfērā degradējoši atsaucas uz tautas etniskumu, tautas mentalitāti, tautas kultūru, tautas politisko apziņu. Etnopolitoloģija ir spiesta nodarboties ar negatīvu materiālu, ja tā vēlas objektīvi izpildīt savu misiju. Latvijā „degradācijas analītika” jau ir daudz paveikusi, un etnopolitoloģijai atliek vienīgi šo veikumu apgūt un teorētiski vispārināt.

Tas lielā mērā attiecas arī uz politisko fenomenu analīzi, noskaidrojot politiskās varas, politiskās elites, politiskās ideoloģijas un citu politisko fenomenu interpretāciju latviešu politiskajās norisēs. Etniski psiholoģiskā faktora funkcionēšana tautas politiskajā dzīvē ir aplūkota daudzās publikācijās. Vairāk vai mazāk analītiski apskatīts ir latviešu priekšstats par valsti, valsts suverenitāti, politisko varu, valsts institūtiem, valsts nāciju, patriotismu, etnocentrismu, nacionālismu, multikulturālismu, ģeopolitiku, taisnīgumu un tiesiskumu, pilsonisko sabiedrību, nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu, garīgās kultūras mantojuma politizāciju, latviešu valodas politizāciju, kā arī nacionālās valsts atmiršanu t.s. globalizācijas laikmetā, kad jauno paaudžu mentalitātē stabilu vietu jau ir ieņēmis kosmopolītisms un „globāla cilvēka” modīgais kults.

Piemēram, daudzi teksti ir veltīti latviešu ieskatiem par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību, Satversmes papildināšanas nepieciešamību, politisko organizāciju dibināšanas vietējām tradīcijām, elektorāta izturēšanos vēlēšanu laikā, masu komunikācijas lomu politikā, ideoloģijas saturu un funkcijām. Nesaudzīgi ir kritizēta no Rietumiem ievazātā neoliberālisma un postmodernisma deģenerējošā ietekme uz latviešu kultūru un tajā skaitā uz tās sastāvdaļu, kuru dažkārt mēdz dēvēt par politisko kultūru. Vārdu sakot, etnopolitoloģija pie mums var balstīties uz noteiktu iestrādi, un Latvijā etnopolitoloģija netiekas ar Toričelli „tukšumu”.

Novērtē šo rakstu:

27
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Nekad tā nav bijis, un še tev – atkal! Prātojums par krievu ruleti banku sfērā

FotoPagājušajā nedēļā kārtējā banka slēdza durvis klientiem, lai pēc kāda laiciņa vērtu tās administratoriem, likvidatoriem, makulatūras savācējiem un citiem biznesa meža sanitāriem. Šoreiz vērotāju un komentētāju vidē izbrīna nebija nekāda, jo "PNB Bankas" (pirms tam "Norvik") liktenis tika apspriests tikai kategorijās "kad", nevis "vai tiešām". Pērn kādā diskusijā pat publiski piedāvāju derības par to, ka šis finanšu zombijs, kas jau pasen kluburēja izēstām iekšām, būs beigts vēl pirms 2018. gada auditētā pārskata apstiprināšanas. Ikurāt tā arī notika.
Lasīt visu...

18

Sāpīgs kniebiens VARAM "kreisajā rokā"

FotoVides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosina valdību pieņemt pavisam loģisku lēmumu: uz pāris gadiem aizliegt pilsētām un novadiem izstrādāt dažviet jau iesāktos attīstības plānošanas dokumentus 2021.-2027. gadam. Pašvaldībniekiem, to padzirdot, ir spuras gaisā…
Lasīt visu...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

Latvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību...

Foto

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji,...

Foto

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus...

Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...