Latviju un latviskumu apdraud daudzas lietas – Savickis, Šķēle un Šlesers ir tikai trīs no tām
Pietiek lasītājs01.02.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pavisam nesen Konkurences padomes (KP) paziņoja par aizliegtu vienošanos reģionālās nozīmes pasažieru pārvadājumos, kurā bija iesaistīti politiķa Aināra Šlesera un uzņēmēju Andra Šķēles un Jura Savicka uzņēmumi. Aizliegtā vienošanās nozīmē, ka iepriekš minētie kungi ir savstarpēji vienojušies par tirgus sadali un kārtējo reizi izdomājuši shēmu, kā apkrāpt Latvijas valsti un tās iedzīvotājus. Jāatzīst, ne pirmo reizi un diemžēl aizdomas, ka ne pēdējo reizi.
Protams, visi trīs lielzagļi publiski stāsta, ka ir kārtējo reizi nepatiesi apsūdzēti un ir godīga biznesa un konkurences etaloni. Šajā brīdī būtu svarīgi atgādināt, ka reģionālās nozīmes autobusu pārvadājumi ir tikai tādi ziediņi salīdzinājumā ar to, kādos apjomos šie trīs lielzagļi turpina sadalīt ietekmi citās Latvijai būtiskās tautsaimniecības sfērās. Un, kas vēl būtiskāk, – ir svarīgi atgādināt, kas šos trīs kungus vieno un kā interesēs viņi strādā.
Sākumā atgādināšu mazliet par Juri Savicki. Tātad viņš ir izbijis KGB izlūkošanas virsnieks (bet jūs jau zināt, ka bijušo čekistu nemēdz būt), kurš baigajos deviņdesmitajos tika norīkots turpināt pārvaldīt situāciju Latvijā un caur Gazprom piederošo enerģētikas uzņēmumu ITERA joprojām pārvalda situāciju Latvijā.
Visus šos gadus cītīgi gādāja par to, lai Latvija tiek turēta uz Gazprom gāzes adatas, bet, paskatoties uz politiķiem, kas nāca ciemoties un klanīties pie Savicka uz Dinamo ložu, kļūst skaidrs, kāpēc Latvijai nekādi neveicās ar enerģētiskās neatkarības nodrošināšanu. Man nav šaubu par to, ka Savickis joprojām godam turpina pildīt dienesta pienākumus pret komunistu dzimteni un rezultāti ir acīmredzami.
Tagad mazliet par Andri Šķēli. Uzticams padomju iekārtas tautsaimniecības darbinieks un azartisks tulpju audzētājs, kurš uzreiz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tiek nozīmēts par stratēģiski svarīgās Lauksaimniecības ministrijas faktisko vadītāju, kā arī visas Latvijas privatizācijas pārvaldnieku. Atkal ļoti svarīgs stratēģisks postenis, kura ietvaros Šķēle gādā par to, lai būtībā visa jaunās Latvijas ekonomika nokļūst “bijušo” komunistu un čekistu rokās. Pēc tam Šķēle tiek norīkots par Latvijas Republikas premjerministru (to izdara Guntis Ulmanis, kurš jau daudzus gadus strādā pie Savicka) un gādā par to, ka jaunās Latvijas valsts privatizācija (ekonomikas nodošana “bijušo” čekistu un komunistu rokās) tiek novesta līdz pilnībai.
Un par Aināru Šleseru. Atšķirībā no Savicka un Šķēles Šlesers it kā ar dižām prāta spējām nekad nav izcēlies, līdz ar to Aināram viss nācis ar smagu un neatlaidīgu muguras locīšanu un dūru vicināšanu. Viņš visu ir panācis pilnīgi no apaļas nulles, bet ar neaptveramu centību un darbaspējām ir ticis apbalvots no krievu puses. Astoņdesmito gadu otrajā pusē viņš darbojās kā džinsu, košļeņu un citu sapuvušo rietumu preču tirgonis Rīgas ielās. Ņemot vērā iedzimto prāta vājumu, ātri “iekritis”, nonācis vietējās VDK rokās un turpinājis “strādāt” jau zem VDK jumta.
Kā mēs zinām, tad astoņdesmito gadu beigas un deviņdesmito gadu sākums bija ļoti trauksmains laiks, un arī jaunajam censonim biedram Leščinskim (vēlāk pārtapa par biedru Šleseru) nācās iziet cauri dažādiem trauksmainiem dzīves līkločiem, es pat teiktu, palagiem vienai otrai gultai un vīriešu publiskajai tualetei Norvēģijā, bet par to parunāsim kādu citu reizi (ir vēl šis tas publiski nezināms, ko Ainārs ļoti, ļoti, ļoti negribētu, lai tiek publicēts).
Jaunizceptais biedrs Šlesers ar pilnu krūti metās jaunajos izaicinājumos un ātri uztvēra visus saimnieku dotos norādījumus un uzdevumus – vai nu tā būtu kārtējā politbiznesa partija, kura dibināta tradicionālo vērtību aizstāvības aizsegā, vai arī kārtējais politbiznesa projekts, kura ietvaros jāpiesedz Kremļa naudas ieplūšana Latvijā.
Un tagad neliels pārskats par darbības sfērām, kuras kontrolē šis noziedzīgais Savicka-Šķēles-Šlesera grupējums.
Rīgas osta un ar to saistītie daudzie un dažādie loģistikas uzņēmumi (visi kā viens saistīti ar Krieviju). Tiek kontrolēti caur uzņēmumu SIA Regma Group. Kā patiesie labuma guvēji norādīti Inese Šlesere un Edvards Šlesers. Operatīvo pārvaldību nodrošina advokāts Ivars Gulbis.
Nekustamo īpašumu bizness. Tiek kontrolēti caur uzņēmumiem SIA Regma Group un SIA Sabiedrība privātajiem ieguldījumiem (kā patiesā labuma guvēji norādīti Kristiāna Lībane-Šķēle, Madara Šķēle-Dupate, Anete Šķēle-Petersone). Operatīvo pārvaldību nodrošina Šķēles znots Edgars Dupats un vesela virkne advokātu/finansistu – Harijs Krongorns, Edgars Šķenderis, Armands Strods, Kaspars Tinkuss, Ivars Gulbis, Ivars Grunte u.c.
Enerģētikas bizness. Piemēram, vēja parki Grobiņā (pieder Šķēles ģimenei), uzņēmums AS Daugavgrīvas enerģija (pārvalda Šķēles cilvēki Ivars Gulbis un Andrejs Visockis), dažādi OIK uzņēmumi.
Atkritumu apsaimniekošanas bizness. Uzņēmums AS CleanR Grupa (kontrolē Šķēles ģimenei pietuvināti cilvēki – Harijs Krongorns un Guntars Kokorevičs).
Pārtikas bizness. Sākotnēji atradās zem Šķēlem piederošā holdinga Ave Lat Grupa, bet pēc tam tika sadalīts mazākos biznesos. Vairākus uzņēmumus joprojām kontrolē Šķēles ģimene, bet atsevišķi nodoti Šķēles saimniekiem no Krievijas.
Finanšu bizness. Iepriekš Putina oligarhiem Rotenbergiem piederošā un tagad Šķēlem/Šleseram piederošā banka Industra. Ņemot vērā, ka krievu netīrās naudas atmazgātāju bankas ir aizklapētas ciet, tad tagad Industra kļūst svarīgāka šajā “biznesa segmentā”. Vēl arī vesela virkne ātro kredītu uzņēmumu (4finance, Mogo u.c.). Varbūt kādiem būs skaidrāks, kāpēc Šlesers tā cīnās pret īstenotajām pārmaiņām Latvijas finanšu sektorā. Tagad organizēs arī Saeimas parlamentāro izmeklēšanu. Nav taču pieļaujams, ka tiek sagrauta trīsdesmit gadus veidota finanšu sistēma, kas apkalpo Krievijas čekistus un komunistus.
Tas bija tāds pavisam īss ieskats tikai dažos mūsu valsts ekonomikas segmentos, kurus kontrolē Šķēle/Šlesers/Savickis. Kā mēs redzam, tad jau kopš deviņdesmito gadu sākuma Latvija ir sadalīta starp uzticamiem čekistiem un komunistiem.
Šobrīd Ukrainā notiek karš. Kā norāda ukraiņi, tad karš notiek ne tikai tranšejās. Visgrūtāk ir identificēt un iznīcināt Krievijas stutēto piekto kolonnu un dziļi paslēpušos Kremļa ielikteņus politikā un biznesā.
Mums likās, ka mēs deviņdesmito gadu sākumā atgūstot neatkarību sāksim veidot valsti no baltas lapas. Diemžēl tā bija naiva iedoma un tukšas cerības. Mums jāsaprot, ka mēs nesākām ar baltu lapu. Mēs sākām ar valsti, kura tagad ir pilna ar visādiem karteļiem autobusu pārvadājumu jomā, atkritumu biznesā, finanšu sistēmā, nekustamo īpašumu biznesā, pārtikas un tirdzniecības biznesā, enerģētikas biznesā, ceļu būves biznesā, būvniecības biznesā u.c.
Ukraiņi tagad attīra savu valsti no Kremļa atstātā mantojuma pa īstam. Mēs vēl neesam sākuši. Mums tas stāv vēl tikai priekšā. Kad sāksim?
Seko mums 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
