Latvijas Universitāte atsakās pildīt līguma prasības par kompensācijas izmaksu māksliniekam Kārlim Dobrājam

Dobrāju ar LU saistīja ne tikai īres līgums, bet arī ilgstošas darba attiecības. Kārlis Dobrājs bija LU senators, viņš izveidoja Pedagoģijas fakultātes mākslas katedru un bija tās vadītājs, kā arī kopā ar dzīvesbiedri Intu Dobrāju viņš izveidoja LU rektoru portretu galeriju, kura vēl šodien ceļ LU prestižu.

Līgums starp LU un mākslinieku tika slēgts 1991. gadā, kad LU rektors bija Juris Zaķis. Līgums paredzēja, ka neapdzīvotajās bēniņu telpās K. Dobrājs par saviem līdzekļiem izveidos mākslinieka darbnīcu. Lai baložu piemēslotos bēniņus ar avārijas stāvoklī esošām sijām un jumta konstrukcijām pārvērstu par telpu, kurā iespējams nodoties mākslas radīšanai, bija nepieciešami diezgan prāvi līdzekļi vairāku desmitu tūkstošu latu (toreiz) apmērā. 

Tika pasūtīta būvekspertīze un izstrādāts būvniecības projekts. Rezultātā LU piederošajā ēkā tika stiprinātas jumta konstrukcijas, vietām pārbūvēts jumta segums, uzliktas jaunas nesošās sijas, ieliktas jaunas durvis, izbūvētas sienas, veikti plaši siltināšanas darbi.

Slēdzot līgumu, toreizējais LU rektors J. Zaķis solīja, ka, pārtraucot īres līgumu, visi ieguldījumi tiks atmaksāti. Līgumā melns uz balta ierakstīts: “Ja līgums pēc termiņa notecēšanas netiek atjaunots vai tiek lauzts no īrnieka neatkarīgu apstākļu dēļ, izīrētājs īrniekam atlīdzina pilnā apmērā īrējamās telpās veikto neatdalāmo uzlabojumu izmaksas.”

Līgums sākotnēji tika slēgts uz desmit gadiem un pēc tam vairākkārt pagarināts uz tiem pašiem noteikumiem. 2014. gadā tapa līguma grozījumi, un līgums tika pagarināts līdz 2023.gada 31.maijam.

Šī gada ziemā LU izlika ēku pārdošanā par 3,5 miljoniem eiro un paziņoja, ka īres līgums vairs netiks pagarināts. Līdz ar to saskaņā ar līgumu LU bija pienākums atlīdzināt māksliniekam būvniecībā veiktos ieguldījumus. Taču LU bez tiesiska pamata atsakās to darīt.

Jau 2014. gadā, kad tika veikti līguma papildinājumi, tam tika pievienots arī 1999. gadā veiktais sertificēta nekustamo īpašumu vērtētāja vērtējums par to, cik vērts ir mākslinieka ieguldījums LU īpašumā. Toreiz tie bija 22 850 lati (32 512.62 eiro). Šeit vēl jāmin fakts, ka katram vērtējumam ir savs termiņš, kura  beigšanās gadījumā vērtējums jāveic no jauna. Sakarā ar to, ka pēdējais vērtējums ir veikts vairāk nekā pirms divdesmit gadiem, un faktu, ka sākās domstarpības ar LU par līguma laušanu, šogad mākslinieks pasūtīja jaunu vērtējumu. Pēc “Langes pils” šogad veiktā vērtējuma atlīdzināmie izdevumi sastāda 93 200 eiro, proti, tie ir ieguldījumi, kuri par šo summu ir cēluši nekustamā īpašuma vērtību. Šāda vērtēšanas sistēma ir atbilstoša šī brīža Latvijas Republikas tiesību aktiem.

Tikmēr Indriķa Muižnieka (attēlā) vadītā Latvijas Universitāte mēģina atrast pirms vairāk nekā 30 gadiem slēgtajā līgumā kādas spraugas, lai kompensāciju nevajadzētu maksāt.

“Universitātes rīcībā nav dokumentu, kas apliecinātu vienošanos starp Universitāti un īrnieku par nepieciešamo plānoto kapitālo ieguldījumu veikšanu īres līgumā noteiktajās telpās, kā to paredz īres līguma 4.3. apakšpunkts. Universitātes rīcībā nav arī dokumentu, kas apliecinātu savstarpēju vienošanos par veicamajiem darbiem un to apjomiem….” teikts LU atbildē K. Dobrājam uz aicinājumu pildīt līguma saistības un izmaksāt kompensāciju.

Šeit gan jāpiebilst, ka ir Baznīcas ielas 5 inventarizācijas lietas, kuras izstrādātas pirms un pēc 1991. gada īres līguma noslēgšanas, un pēc tām skaidri var redzēt, ka ēkā ir parādījušās jaunas lietderīgās platības, kuras, starp citu, ir minētas arī LU pasūtītajā un „Latio” veidotajā ēkas pirmspārdošanas vērtējumā. Tāpat ir arī pēc mākslinieka pasūtījuma veidots un LU akceptēts bēniņu izbūves projekts, pēc kura tad arī tapusi mākslinieku darbnīca.

Tālāk LU savā atbildē atsaucas uz Civillikuma 867. panta otro daļu, kas noteic: “Ja atlīdzināmo derīgo izdevumu apmērs nav samērīgs ar tās personas līdzekļiem, kuras lietai tie taisīti, vai arī, ja atlīdzības samaksa viņu pārāk apgrūtinātu, tad viņu nevar piespiest tos atlīdzināt.”

Šeit gan parādās klaji liekulīga vai pat melīga LU attieksme, proti, LU par īpašuma pārdošanu ir saņēmusi 3,5 miljonus eiro (šāds ir “Latio” veiktais vērtējums, ko LU bija pasūtījusi pārdošanas darījumam), līdz ar to 93 tūkstošu eiro atlīdzināšana par ieguldījumiem, kas paaugstinājuši īpašuma tirgus vērtību, nevarētu būt pārāk liels apgrūtinājums.

Neizpratni izraisa arī viena no LU atbildes beigu rindkopām, kurā LU raksta: “Universitātes pārstāvji vairākkārt ir centušies vienoties par īres maksu, kas ir atbilstoša spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un īres tiesisko attiecību definīcijai, tomēr vienošanās līdz pat šim brīdim nav panākta. Ievērojot noteikto, Universitātei ir prasījuma tiesība pret īrnieku vismaz 13 000 EUR apmērā.”

Šeit der atcerēties, ka īres maksa, kurai piekrita gan īrnieks, gan LU, tika noteikta ar līgumu un tā pielikumu. Visi LU izrakstītie rēķini no K. Dobrāja puses līdz šim brīdim ir tikuši apmaksāti, vēl jo vairāk, īrnieks labprātīgi ir veicis īres un komunālos maksājumus vairāku gadu garumā, kamēr LU savas “paviršības” dēļ nespēja izrakstīt rēķinus. Smieklīgs ir arī fakts, ka LU ar šo atzīst, ka nav spējuši ar īrnieku vienoties par īres maksu, turpretī viņu izrakstītie rēķini ir godprātīgi maksāti no īrnieka puses, taču šobrīd LU mēģina atbildību par savu nespēju vai neizdarību uzvelt otrai pusei.

Interesanti ir arī tas, ka LU vienmēr uzsver, ka izīrē Kārlim Dobrājam mākslinieku darbnīcu, taču faktiski tas, ko izīrē LU, ir tukši bēniņi, jo mākslinieku darbnīca (kapitālās būvniecības rezultāts), kamēr tā nav atpirkta (atmaksāti ieguldījumi), faktiski ir Kārļa Dobrāja īpašums.

Novērtē šo rakstu: