Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ņemot vērā ievērojamās izmaiņas ģeopolitiskajā un reģionālajā situācijā pēc Krievijas pilna apjoma iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī, valsts skaidri iezīmēto mērķi pāriet uz apmācību valsts valodā, arvien labākas mazākumtautību latviešu valodas zināšanas, ko apliecina pētījumi, un gandrīz 35 gadu ilgu laiku latviešu valodas apgūšanai, uzskatu, ka Latvijas sabiedrisko mediju pienākums ir noteikt skaidru mērķi pārskatāmā nākotnē pāriet no divu mediju telpu uzturēšanas uz patiesu satura radīšanu mazākumtautībām un par mazākumtautībām, kā to paredz arī Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums un kā tas tiek interpretēts citviet pasaulē un Eiropā, kur saturs mazākumtautībām ir par to kultūras un valodas jautājumiem, nevis saturiski atšķirīgas mediju telpas veidošana un uzturēšana.

Lai arī valsts garantē sabiedrisko mediju neatkarību, tomēr tie ir izveidoti un darbojas Latvijas Satversmes ietvarā un Eiropas kultūrtelpā, kas garantē Latvijas brīvības un demokrātijas saglabāšanu, tādēļ arī sabiedrisko mediju pienākums ir stiprināt šīs vērtības Latvijas sabiedrībā, un tas iespējams, tikai Latvijai turpinot pastāvēt kā nacionālai valstij un uz valsts valodas pamata saliedētai sabiedrībai.

Tādu viedokli es paudu jau šī gada maijā, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) sēdes protokolam pievienojot savas īpašās domas jautājumā par topošajām mediju politikas pamatnostādnēm un iespējamo satura krievu valodā liegumu sabiedriskajos medijos.

Šoruden, kad līdz ar "Nacionālās drošības koncepcijas 2023" apstiprināšanu sabiedriskajā sarunā priekšplānā nonācis jautājums par satura krievu valodā ierobežošanu sabiedriskajos medijos, atsaucoties uz publiskiem jautājumiem, 27. septembrī šo savu viedokli publiskoju sociālajā medijā "Facebook", jo SEPLP kā koleģiālas institūcijas iekšienē ar savu viedokli biju palikusi mazākumā un man bija atšķirīgs viedoklis arī tagad, kad sabiedriskie mediji un SEPLP reaģēja uz pieņemto koncepciju.

Esmu gan arī publiski paudusi viedokli par to, ka process, kā koncepcijā nokļuva tagad plaši apspriestā rindkopa, nebija labas pārvaldības paraugs un ka konkrētu valodu tieša aizlieguma leģitimitāte, manuprāt, ir apšaubāma.

Tomēr, ja pareizi saprotu valsts politikas nacionālās drošības jomā formulētāju un veidotāju domas jēgu, kas ne visai veikli izteikta šajā rindkopā – "ņemot vērā, ka Latvijā notiek valsts valodas lomas stiprināšana visās dzīves sfērās, no 2026. gada 1. janvāra arī sabiedrisko mediju veidotajam saturam jābūt tikai latviešu valodā un valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai, tādējādi veicinot visu Latvijas iedzīvotāju piederību vienotai informatīvajai telpai, kas ir balstīta latviešu valodā un citās ES, Eiropas Ekonomikas zonas un ES kandidātvalstu valodās. Valstij pārstājot finansēt saturu krievu valodā, tiktu noslēgts vienotas informatīvās telpas izveides process, savukārt komerciālajos medijos saturs krievu valodā par privātiem līdzekļiem turpinātu pastāvēt" -, tad kopumā mērķis ir beidzot iedzīvināt to, kas jau formulēts mūsu valsts Satversmē, Satversmes tiesas vairākos spriedumos un par ko savu vārdu teicis Latvijas pilsoņu kopums 2012. gada 18. februāra referendumā, kā "kvalificētajam konstitucionālajam likumdevējam" noraidot rosinātos Satversmes grozījumus par divām valsts valodām.

Valsts valodas gadi

Šis rudens, kad sabiedriskajā sarunā esam beidzot sākuši atklāti vētīt jautājumu par krievu valodas klātbūtnes intensitāti sabiedriskajos medijos, ir arī laiks, kad atzīmējam ļoti būtisku ūdensšķirtnes brīdi valstiskās neatkarības atjaunošanā – Latvijas Tautas frontes dibināšanu un tās 35. gadskārtu. Taču ne visi atceras, ka vēl šī notikuma pašā priekšvakarā – 1988. gada 6. oktobrī – Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma "Lēmumu par latviešu valodas statusu", ar kuru nolēma "atzīt latviešu valodu Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas teritorijā par valsts valodu". Šis lēmums un tam sekojošie lēmumi gadu gaitā skaidri un nepārprotami būtībā nosaka, ka jau 35 gadus ikvienam Latvijas pilsonim un pastāvīgajam iedzīvotājam ir pienākums zināt valsts valodu un pildīt likumu.

35 gadu laikā kopš šī lēmuma latviešu valodas kā valsts valodas statuss ir stiprināts un nostiprināts dažādos veidos un ar dažādiem lēmumiem, tomēr diemžēl sabiedriskajos medijos krievu valodas klātbūtne šajā laikā ir nemitīgi vairojusies – "Latvijas Radio 4" kā pilnas radio programmas mazākumtautību valodās, no kurām vairāk nekā 90% apmērā ir krievu valoda, izveidošana 2002. gada sākumā, portāla krieviski "RUS.LSM.lv" darbības sākšanu 2013. gada maijā, LTV7 satura krievu valodā paplašināšanu pēc Krievijas agresijas pret Ukrainu un Krimas aneksijas 2014. gadā, kā arī 2021. gadā par multimediju platformu pārveidoto un paplašināto "RUS.LSM.lv" un plašu visa augstākminētā satura krievu valodā izplatīšanu sociālajos medijos un straumēšanas vietnēs pēdējos gados. Tādējādi Latvijas sabiedriskie mediji dažādu faktoru ietekmē ir būtiski paplašinājuši un nostiprinājuši neadekvāti lielu krievu valodas lietojumu iepretim citām mazākumtautību valodām un līdz ar to veicinājuši divkopienu sabiedrības iezīmju attīstību, jo saturs latviešu un krievu valodā nav identisks un acīmredzami veido divas atšķirīgas mediju telpas.

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums 2. pantā definē, ka "sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu vispārējais stratēģiskais mērķis ir stiprināt Latvijas demokrātisko iekārtu, vārda brīvību un Latvijas iedzīvotāju sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai, kopt latviešu valodu un nacionālo kultūru saskaņā ar Satversmi, šo likumu un citiem likumiem".

Likuma 3. panta sestā daļa nosaka, ka "sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi veicina sabiedrības izpratni par Latviju kā tiesisku un nacionālu valsti, stiprina latvisko identitāti, latviešu valodas, tai skaitā latgaliešu rakstu valodas un latviešu zīmju valodas, lietojumu, veicina sabiedrības saliedētību uz valsts valodas pamata, popularizē nacionālo kultūru, mākslu un tradīcijas, sekmē to uzturēšanu un izkopšanu, atbalsta demokrātisku patriotismu, padziļina izpratni par tiesiskumu, nacionālajām vērtībām, Latvijas valsts un tās reģionu, latviešu un lībiešu tautu un Latvijas mazākumtautību vēsturi un ikdienu", un septītā daļa paredz, ka "sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi veido raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās, lai veicinātu visu Latvijas iedzīvotāju sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai, sabiedrības integrāciju Latvijā kā nacionālā valstī un padziļinātu izpratni par sabiedriskajiem, sociālajiem un kultūras procesiem".

Likuma 8. panta ceturtā daļa paredz, ka "ja Latvijas Radio vai Latvijas Televīzija veido vairākas programmas, tad vienu programmu vai daļu vienas programmas raidlaika var atvēlēt raidījumiem svešvalodās, ieskaitot šajā raidlaikā arī valsts valodā subtitrētas kinofilmas vai teātra izrādes".

Latvijas Republikas Saeimas mājaslapā pieejamajā publikācijā "Latvijas Republikas Satversmes komentāri" daļā par 4. pantu, kurš nosaka, ka "valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru", ar atsaucēm uz Satversmes tiesu un citām zinātniskām publikācijām ir skaidrota latviešu valodas loma, pilsoņu pienākumi, kā arī valodas nozīme demokrātiskajā procesā. Te pieminēšu tikai trīs būtiskus citātus no šīs Satversmes komentāru daļas.

"Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nepieciešamība aizsargāt valsts valodu un nostiprināt tās lietošanu ir cieši saistīta ar Latvijas valsts demokrātisko iekārtu. Satversmes 4. pants, nosakot, ka latviešu valoda Latvijas Republikā ir valsts valoda, piešķir tai konstitucionālu statusu. Globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts valodas konstitucionālais statuss juridiski nostiprina Latvijas iedzīvotāju tiesības un arī pienākumu lietot latviešu valodu kā mutvārdu, tā arī rakstveida saziņā." (Nr. 49).

"Satversme paredz valsts valodu, kas ir ne vien Latvijas valsts latviski nacionālā rakstura izpausme, bet vienlaikus arī instruments, lai pilsoņi varētu viens otru saprast un piedalīties kopējā demokrātijas procesā. Latviešu valoda ir noteikta kā tā valodas komunikācijas platforma, kura nodrošina demokrātijas procesu."(Nr. 49).

"Nacionālas valsts virsprincips prasa ne vien tiesiski nodrošināt latviešu valodai valsts valodas statusu (Satversmes 4. pants), bet arī ar valsts rīcībā esošajiem tiesiskajiem līdzekļiem gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām reāli pildītu savu valsts valodas funkciju, tas ir, būtu sabiedrības kopējā saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda." (Nr. 47).

Pienākums bez attaisnojuma

Lasot šis augstākminētās likuma normas kopsakarā ar Satversmes skaidrojumu, kā arī ņemot vērā to, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 10. panta pirmās daļas 2. punkts nosaka, ka SEPLP "prognozē ārējos un iekšējos faktorus, kas var ietekmēt sabiedriskos elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, un piedāvā šiem faktoriem atbilstošas vispārējās sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu attīstības stratēģijas", uzskatu, ka tas ir SEPLP pienākums kopā ar sabiedriskajiem medijiem nākt ar savu skaidru piedāvājumu, kā īstenot jaunajā Nacionālās drošības koncepcijā formulētās domas jēgu un īstenot to, ka "latviešu valoda ir noteikta kā tā valodas komunikācijas platforma, kura nodrošina demokrātijas procesu", kā tas minēts Satversmes komentāros.

Pievienojot savu pieticīgo žurnālista artavu zinošākiem ekspertiem, jau 2012. gada referenduma priekšvakarā portālā "Politika.lv" rakstīju: "Latvijas mazākumtautību pārstāvjiem ir daudz iemeslu, kāpēc tomēr izšķirties par nacionālas valsts un latviskas vides saglabāšanu viņu dzimtajā Latvijā. Ja par savu zemi saucat Latviju, tad ar to vien jau pasakāt, ka esat uzticīgi nacionālas valsts principam ar visām no tā izrietošajām sekām. Jo valsts ar nosaukumu Latvija pastāv un ir pastāvējusi tikai kā nacionāla valsts, visi citi veidojumi šajā teritorijā, pat ja ietvēruši nosaukumā Latvijas vārdu, nav bijuši latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību realizācija. Valsts Latvija nav nedz Krievijas guberņa, nedz tās piedēklis.

Tikai Latvija kā nacionāla valsts, balstīta Eiropas vērtību sistēmā un tiekdamās sasniegt Rietumeiropas dzīves līmeni, ir kļuvusi par Eiropas Savienības valsti. Mēs visi kopā, kā latvieši, tā mazākumtautību pārstāvji, baudām šīs dalības sniegtos labumus — atvērtās robežas, mācību un darba iespējas. Latvijas kā nacionālas valsts un pilnvērtīgas Eiropas brīvo valstu saimes locekles attīstības ceļš ir vairojis mūsu visu individuālās tiesības un brīvības, pat ja nereti negribam vai nespējam to ieraudzīt. Būtu negodīgi liegties, ka tas daudzējādā ziņā ir vairojis mūsu visu dzīves kvalitāti Latvijā.

Nekas tamlīdzīgs nav iespējams nedz pašreizējā Krievijā, nedz bija PSRS. Tur nav un nebija iespējamas tādas brīvības un demokrātijas izpausmes kā tautas nobalsošanu rosināšana vai brīva izvēle vēlēšanās par sev tiešām vistīkamāko politisko partiju. Tāpat kā brīvas diskusijas par valsts konstitucionālo pamatu maiņu.

Taču dzīves kvalitātes jautājums Latvijā tikpat lielā mērā ir viena valsts valoda, un tas ļoti tieši ikdienā skar ikvienu no mums, neatkarīgi no mūsu tautības. Tas ir sabiedrības un katra indivīda drošības jautājums — lai mēs varētu saprasties ar ārstu, policistu, ugunsdzēsēju, santehniķi. Galu galā ar politiķiem, kam uzticam savas valsts pārvaldi. Lai netiktu apdraudēta mūsu visu drošība un labsajūta, lai netiktu mazināta mūsu visu dzīves kvalitāte. Viena valoda tiešā un burtiskā nozīmē ir dzīves kvalitātes jautājums mūsu visu dzimtajā zemē Latvijā."

Neatkarība ietvarā

Kopš tā laika notikumi mūsu reģionā ir izvērtušies daudz skaudrāki, tādēļ aicinājumam par saprašanos vienā valodā kā dzīves kvalitātes jautājumam tagad var pievienot vēl atgādinājumu, ka ierakumos tiešā un pārnestā nozīmē, aizstāvot Latviju, būs un ir jāspēj sarunāties vienā valodā – valsts valodā. Pretējā gadījumā cīņa būs zaudēta. Karš reģionā nebeigsies tik drīz un Krievija būs mūžīgi līdzās Latvijai. Un diezin vai te ir vietā argumentācija par to, kādā valodā un veidolā kurai auditorijas daļai ir vieglāk un ierastāk saņemt informāciju, vai kādā noslēgtā un pašpietiekamā kopienā dzīvot.

Šajā rakstā manis jau vairākkārt pieminētajā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums skaidri pateikts, ka "sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi ir brīvi no politiskas, ekonomiskas, atsevišķu interešu grupu un citādas iejaukšanās to darbībā. (..) Valsts nodrošina sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu neatkarību" (3. pants), bet SEPLP "garantē sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu redakcionālo neatkarību, tai skaitā neiejaucoties programmu satura veidošanā" (17. pants).

Īstenojot savas likumā noteiktās funkcijas un izmantojot visas sabiedrības kopējos līdzekļus, Latvijas sabiedrisko mediju pastāvēšana un stratēģiskā attīstība ir nesaraujami saistīta ar mūsu valsts Satversmes ietvaru, jo šādu mediju, kuru nosaukumā ir ietverts vārds "Latvijas" brīva pastāvēšana demokrātiskā iekārtā ir iespējama tikai vienā vietā pasaulē un vien tādēļ, ka mums ir šāda Satversmē balstīta Latvijas Republika, kas ir starptautisko tiesību subjekts un dalībvalsts ANO, Eiropas Padomē un citās starptautiskās organizācijās, ir pievienojusies dažādām konvencijām, starptautiskiem līgumiem un mehānismiem, kas sargā gan cilvēka pamattiesību, gan vārda un mediju brīvības ievērošanu. Tādēļ Latvijas sabiedrisko mediju darbība ir nesaraujami saistīta ar Satversmē definētajām vērtībām un valsts būtību.

Galu galā arī Latvijas sabiedrisko mediju darbs, atspoguļojot Krievijas iebrukumu Ukrainā, savā būtība ir balstīts Satversmē un citos starptautisko tiesību dokumentos, kas skaidri definē tautu un valstu pašnoteikšanās tiesības, cilvēka dzīvības un brīvības neaizskaramību, tiesiskumu un citas vērtības, par ko cīnās Ukraina un ko pienākums ievērot, cienīt un aizstāvēt ir arī Latvijas valstij.

Novērtē šo rakstu:

31
30

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vēstule Rinkēvičam par Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju: ceram uz atklātu un laicīgu komunikāciju par nākotnē pieņemtiem lēmumiem, kuri ietekmēs latviešu valodas mācīšanu un mācīšanos visā pasaulē

FotoEiropas Latviešu apvienība ir iepazinusies ar lēmuma projektu “24-TA-1725 Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju.”
Lasīt visu...

21

Latviešu valodas aģentūras iekļaušana Čakšas aģentūru reorganizācijas plānā ir principiāli noraidāma

FotoLatvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķes, Izglītības biedrības padomes locekles Dr. habil. philol. Inas Druvietes atzinums par rīkojuma projektu “Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju”.
Lasīt visu...

21

PRET Latviešu valodas aģentūras likvidēšanu

FotoValoda ir veids, kurā tauta var paust savas dvēseles bagātību, pasaules izpratni un justies kā mājās savā zemē. Latviešu valoda ir bijusi nacionālās kustības pamatvērtība cauri gadsimtiem un ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kas raksturo Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un mērķi.
Lasīt visu...

21

Kremlis nepamet cerību izmantot “tautiešus”: tiek plānots ar "tautiešu karti" virtuāli apvienot "krievu pasauli"

FotoŠā gada maijā kļuva zināms, ka Krievija veido “tautiešu elektronisko karti”, lai tādējādi censtos padarīt Krievijas “ārvalstīs dzīvojošo tautiešu” statusu par puslīdz juridisku kategoriju. Kara studiju institūta (Institute for the Study of War) vērtējumā šādas aktivitātes mērķis ir attaisnot Krievijas turpmāku agresiju, to uzdodot par ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesību aizstāvības centieniem.
Lasīt visu...

12

Aicinājums Saeimai un Ministru kabinetam, īpaši "Jaunās vienotības" politiķiem atteikties no saviem valsts valodas politikas sagraušanas plāniem

Foto2024. gada 10. jūlijā Ministru kabineta tīmekļa vietnē ievietots tiesību akta projekts, kas paredz reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, samazinot tās pārvaldes uzdevumus un lielāko daļu tās funkciju nododot citai valsts pārvaldes iestādei[1]. Uzskatām to par tuvredzību gan no zinātniskā, gan politiskā skatpunkta.
Lasīt visu...

21

Visi metas glābt grimstošo Citskovski, bet tas nesaprot pamesto glābšanas riņķi un kož rokā, kura viņu velk ārā no ūdens

FotoValdība un augstākā ierēdniecība kopīgiem spēkiem bija izdomājušas veidu, kādā paglābt no kriminālatbildības Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, taču tas no pamestā glābšanas riņķa ir atteicies, palīdzīgās rokas padošanu "juridiskajā jūrā" grimstošajam slīcējam nodēvējot par "pazemojošu".
Lasīt visu...

21

Latvijā vēl aizvien attiecībā pret citādi domājošiem tiek pielietotas represijas

FotoAivars Lembergs no Latvijas Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk - CVK) ir saņēmis atvainošanās vēstuli.
Lasīt visu...

18

Diemžēl man, laimīgajam budžeta iestādes darbiniekam, atvaļinājumā jau atkal nākas izrādīties šajos nicināmajos sociālajos tīklos

FotoManu sociālo tīklu joslu vakar aizpildīja briesmīgi kadri no sabombardētās Ukrainas slimnīcas. Es arī tādus pavairoju. Kādreizējā kolēģe, režisore un producente Žaklīna Cinovska savā "Facebook" laika joslā zem sirdi plosošajām fotogrāfijām bija ierakstījusi tikai vienu teikumu: "Kur ir Dievs?"
Lasīt visu...

18

Arī Latvija ir atbildīga par krievijas raķešu triecienu

Foto2024. gada 8. jūlijā kārtējā necilvēcīgā krievijas raķešu trieciena rezultātā cieta Okhmatdyt bērnu slimnīca Kijivā – viena no svarīgākajām ne tikai Ukrainā, bet arī visā Eiropā. Tas ir kārtējais krievu okupantu kara noziegums pret ukraiņu tautu. Zem gruvešiem joprojām aprakti daudzi ārsti, māsiņas, sanitāri un mazie pacienti.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi