Latvijas sabiedrība nu jau (nedaudz) satraucas tikai tad, kad zog miljardus

Air Baltic, piemēram, uztrauc mazāk, kaut gan tur arī ļoti lielas naudas. Sabiedrība ātri piekusa satraukties un saka - ejam tālāk, šodienas s$di aizmirsīsies, gatavojamies nākamiem, kas būs rīt.

Zemkopības ministrijas desmitkārši sadārdzinātais projekts neuztrauc gandrīz nemaz - tie ir „tikai” trīs miljoni, un iesaistītie uzvārdi turpina ievēlēties ar visai brangu ceļavēju. Viss jau sabiedrībai bija zināms un publiski paskaidrots ilgi pirms Valsts kontroles ziņojuma.

Kāpēc sabiedrība pret šo ir vienaldzīga?

Izteikšu apgalvojumu. Zagšana un valsts naudas izsaimniekošana ir vienmēr skaitījusies normāla, pieņemama parādība. Arī to cilvēku starpā, kuri nezina, no kurienes tā nāk, un šīs izpratnes tapšanas laikā vēl nebija dzimuši. Aizskrienot notikumiem priekšā, - izpratne radās turpat, kur zaļie vājpratekļi, kuri tagad kaimiņvalstī „laupa podus” un slepkavo cilvēkus.

Zagšanas leģitimizācija precīzi atbilst padomjlaiku izpratnei, kad zaga „visi”. Rūpnīcai bija sēta, tajā caurums, un skaitījās normāli nest mājās nepiesieto. Darbu pie darba devēja neuzsāka, lai strādātu, bet, lai būtu pieeja caurumam sētā. Tāpēc krievu valodā ir termins - iegūt darbu - polučitj rabotu, nevis uzsākt strādāt (darbavietā).

Augstāk stāvošie un amatus ieņemošie tolaik baudīja īpašas privilēģijas, vadīšanas metode bija nesaimnieciska un vadītāji izkurtējuši. Tā bija norma, sabiedrība visu labi zināja un darīja līdzi.

Cīņa ar augsta līmeņa korupciju? Vai tāda Latvijā vispār bijusi pēc neatkarības atgūšanas? Šobrīd tādas apkarošanas nav, tikai korupcijas uzraugi vēl nav likvidēti, tautā iestāžu abreviatūras nu jau tulkojas citādi. Piemēram, „apkarošanas birojs” aizvietots ar „atbalstīšanas biroju”.

Ja atceramies, cīņa ar korupciju Latvijā ieguva aktualitāti tikai kādu īsu laiku un arī tikai specifiskā kontekstā, kad šī parādība tika asociēta ar konkrēti biznesa pārstāvju darbošanos politikā. Padomjlaikos vissliktākais skaitījās uzņēmējs jeb, kā to tolaik sauca, - spekulants. Ja korupcija bija valsts amatpersonu līmenī, tad tā bija akceptēta parādība, kas tur liels, izņemot, ja tika atklāta saikne ar… uzņēmējdarbību - restorānu biznesu vai pagrīdes cehu ražošanu.

Zaglis sabiedrības ieskatā ir sodāms tikai tad, ja viņš vienlaicīgi ir spekulants, respektīvi uzņēmējs, un tad tādi gan nedrīkst vadīt valsti un maksimāli jāapkaro. Neuzņēmēji drīkst - gan zagt, gan atrasties amatos.

Ja reiz uzņēmējs ir faktiski vienīgais izņēmums, kurš pēc definīcijas skaitās neleģitīms zaglis, tad arī attieksme pret ekonomikas attīstīšanu pie mums ieņem visnotaļ specifisku formu. To raksturo tas, ka tad, kad paceļas jautājums par „ekonomikas attīstīšanu”, tas gandrīz nemainīgi pārtop par kaut kādu „apkarošanas” plānu. Ēnu ekonomikas apkarošanas plāns ir vispopulārākais.

Ēnu ekonomika ir izskaužama parādība, protams, bet te galvenais ir tas, ka ekonomika ir par uzņēmējiem un tāpēc jebkādam „ekonomikas plānam” obligāti jābūt apkarojošam. Cita tipa plānu mums patiesībā nemaz īsti nav bijuši.

Atgriežamies pie Rail Baltica. Tad kāpēc tāda šūmēšanās, jo pirmšķietami redzamo zagšanu un izšķērdēšanu šajā projektā taču veic ierēdņu vadībā, pēc nemainīgi populārās metodes - sadārdzināts iepirkums un kolektīva bezatbildība.

Tas ir tikai tāpēc, ka Rail Baltica summas ir tik lielas, ka tiešām apdraud valsts finanšu stabilitāti. Padomjlaiki asociējas arī ar nepatīkamu deja vu - šāda saimniekošana beidzās ar tukšiem veikaliem un to nu gan neviens vairāk redzēt negrib.

Padomājam. Vai esam gatavi savlaicīgi ieskatīties spogulī un mainīt savu attieksmi? Attieksme ir patiesais problēmas cēlonis. Savādāk piedzīvosim tukšus veikalus mūsdienu ekvivalentā.

Novērtē šo rakstu: