Iesaki rakstu: 
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Centrālās statistikas pārvaldes dati, kā mums ir veicies: Latvijā ir piedzimuši >740 tūkstoši bērnu. Tātad vēl padsmit gadu līdz brīdim, kad neatkarības bērni pārsniegs “made in USSR” skaitu. 1990.gadā pirmais bērniņš mammai dzima apmēram 23 gados, šobrīd tas ir nepilnos 28. Sagaidāmais dzīves ilgums jaundzimušajiem ir pieaudzis par 5 gadiem.
1990. gadā vidējais vecums Latvijā bija apmēram 36 gadi, bet šobrīd 43. Nu ko, vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju klasificējas kļūt par prezidentu.
Puikas joprojām dzimst vairāk par meitenēm. 1990.gadā puiku un meiteņu skaita līdzsvars iestājās vecuma grupā 25-29 gadi. Šobrīd meitenes savā vecuma grupā ir plašāka izvēle līdz 45 gadiem. 85+ grupā gan viss pa vecam, uz vienu vīrieti ir vairāk par trim sievietēm… pat Kazanova nodomās: “Par vēlu!”
1990. gadā vecuma grupā 20-64 gadi bija 1,6 milj. iedzīvotāju, no kuriem oficiāli bija nodarbināti 925 tūkst., bet bezdarbniekos bija reģistrējušies 238 tūkst. Šobrīd no šīs vecuma grupas 1,06 milj. līdzcilvēkiem 833 tūkstoši oficiāli strādā, bet 63 tūkstoši meklē darbu.
Mūsu ienākumu līmenis atšķirībā no 90. gadu sākuma, kad vairāk nekā puse no mājsaimniecības ienākumiem aizgāja pārtikas iegādei, šobrīd ļauj šim mērķim novirzīt vairs ceturto daļu no ienākumiem, bet divkāršot izdevumus gan atpūtai, gan veselībai.
Citiem vārdiem sakot, mūsu labklājības augums pieļauj trīs reizes lielāku sviesta patēriņu (statistika ir par to, cik kilogramus varam iegādāties no ienākumiem, bet droši varam uztvert arī pārnestā nozīmē, jo labklājība aptauko smadzenes).
1991.gadā bija reģistrēti 282 tūkst. vieglie auto, tagad mūsu autoparks ir ~770 tūkst. Trolejbusu skaits gan sarucis no 416 uz 235. Ar tramvajiem līdzīgi. Ņemot vērā, ka ar elektroauto drīkst pārvietoties pa sabiedriskā transporta joslu, varam uzskatīt, ka nekas nav zaudēts.
1993. gadā mūsu skaisto zemi apciemoja 220 tūkstošu ārvalstnieki (nakšņoja viesnīcā), bet pērn nedaudz zem 1,4 miljoniem. Ja kas, pat 2021. kovida gadā bija divreiz vairāk ārvalstu viesu nekā 1993. Savukārt 2018./19. uz vienu Latvijas iedzīvotāju bija viens ārvalstu viesis.
1995.gadā valsts budžeta ieņēmumi bija 1,3 miljardi eiro, kamēr šobrīd pārsniedz 15 miljardus. Piemēram, IIN apjoms tālajos Bankas Baltija krīzes laikos bija 197 milj., kamēr šobrīd stingri pārsniedz 2,3 miljardus. Naudas mums ir tik daudz kā nekad!
Kopš 1993.gada aprīļa ir pagājuši 374 mēneši. No tiem 100 mēnešos rūpnieki ir bijuši optimisti, bet 274 pesimisti. Pa šo laiku pievienotā vērtība rūpniecībā ir augusi 6,7 reizes un kopā periodā jau pārsniedz 63 miljardus Eiro. ~1/4 daļa no tā ir radusies, pārstrādājot koku.
Medījamo dzīvnieku statistikā 1991.gadā bija uzskaitīti ~17 tūkstoši bebru, bet pērn jau ~61 tūkstotis. Tādēļ, vērojot bojā gājušos mežaudžu platību statistiku, varam redzēt, ka n-tās reizes lielākas platības “noslīkst” nekā “nodeg”.
Esam radījuši un vēlāk likvidējuši, apvienojuši vai vismaz pārdēvējuši 62 ministrijas (/t.sk. īpašo ministru birojus). Kopumā aptuveni 200 ļaužiem ir bijusi iespēja savos CV ierakstīt ministrēšanas pieredzi. Ja kas, šobrīd ir 14 ministrijas, neskaitot premjeri.
Pie lasītājiem esam palaiduši ~74 tūkstošus dažāda nosaukuma grāmatu (t.sk. ~60 tūkst. latviešu valodā) 226,7 miljonu tirāžā (t.sk. 172 milj. latviešu valodā). Man būs ļoti žēl to, kas mēģinās saskaitīt šim mērķim nocirstos kokus.
Ir pagājušas 12 418 dienas, kopš atkal lemjam savu valsts likteni paši!
Priecīgu mūsu valsts “otro dzimšanas dienu”!
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
