Latvijas neveiksmes stāsts

Klāt 1991.gada barikāžu atceres diena: vieniem tā asociējas ar brīvības un neatkarības atgūšanu, citiem – ar „brīvības no brīvības” iegūšanu. Lai kādas sajūtas arī šodien nepārņemtu katru no mums, nenoliedzams paliek fakts, ka tas bija latviešu tautas atmodas laiks, kad gaisā virmoja ilgas pēc brīvības, patstāvības un pašiem savas valsts. 

Ir pagājuši 23 gadi, uz kartes vairs nav LPSR, bet ir Latvijas Republika. PSRS totalitārais režīms ir aizslaucīts vēstures mēslainē un līdz ar to marksisma ideoloģija. Šodien mēs dzīvojam demokrātiskā iekārtā ar tai raksturīgiem diviem galvenajiem principiem – „vienlīdzība” un „brīvība”.

Bet, ja tā ir tiesa, kā to cenšas iegalvot mūsu demokrāti, no kurienes Latvijā tāda nabadzība, bezdarbs un beztiesiskums, no kurienes šī milzīgā sociālā netaisnība un nevienlīdzība? Kāpēc jau atkal latvietī mostas vēlēšanās celties cīņai par savu valsti un savu tautu, par savu nacionālu Latviju? Aspekti tam visam ir vairāki...

Pirms 20 gadiem Latvija bija ražotājvalsts, bet tagad pēc visām veiktajām demokrātiskām un liberālām reformām ir kļuvusi par bezdarbnieku valsti. Gandrīz visas rūpnīcas ir iznīcinātas, pārvērstas par importa krāmu noliktavām. Visur tikai viens vienīgs imports. Pēc iestāšanās ES Latvija no lauksaimniecības produkcijas eksportētājvalsts ir kļuvusi par tipisku importētājvalsti. Mums vairs nav veselas cukura nozares, nav Rēzeknes piena kombināta. Vieglāk būtu uzskaitīt, kas vēl palicis vai atrodas vietējā kapitāla paspārnē.

Taču šīs pārmaiņas nav Latvijā izdomātas, to autortiesības pieder Starptautiskajam Valūtas fondam, Briselei un Vašingtonai. Tieši tādas pat investīciju (vaučeru) reformas tika uzsāktas Krievijā un citās postpadomju valstīs. No kurienes tāda vienotība? Vienotība tādēļ, ka centrs, no kurienes tās tika „palaistas”, ir viens!!! Pēc veiktajām reformām visur, ne tikai Latvijā, ir saimniecisks posts un sabrukums. Kāpēc SVF, Briselei un Vašingtonai bija vajadzīgi šādi pārkārtojumi?

SVF darbībā piedalās daudzas valstis. Tām visām pieder noteikts daudzums akciju, līdzīgi kā akciju sabiedrībā. Lauvas tiesa akciju pieder ASV valdībai, jo akcijas tiek sadalītas proporcionāli tam, cik naudas kurš ir ieguldījis, un ASV ieguldījums ir vislielākais. Tāpēc SVF, balsojot un pieņemot lēmumus, vienmēr izšķirošā balss pieder ASV valdībai. Faktiski SVF ir ASV valdības instruments. Tad kāpēc ASV nepasaka, ka to vai citu pieprasa tieši tās, bet nevis kaut kāds bezpersonisks SVF? Tāpēc, ka Ameriku vada meļi un divkoši, kuri slēpjas aiz SVF un citu starptautisku organizāciju vai sabiedrību mugurām. Kas ir Brisele un Eiropas Savienība? Lieki nebūs atgādināt, ka gandrīz visas ES dalībvalstis ir arī NATO dalībvalstis, un uz to zemēm stāv ASV armija - jo viņi taču ir sabiedrotie, konkrētāk, vasaļi. Viss viens pret vienu, visas reformas nāk no Vašingtonas.

Kam ir vajadzīgas šādas pārmaiņas, un kam tās ir izdevīgas? Kāpēc tieši tādas un ne citādākas? Kolosāls labums no reformām pirmām kārtām ir ASV un to vasalim - ES, jo pēc ražošanas sagraušanas visā bijušajā Austrumu blokā un PSRS, rietumu ražotājvalstīm (t.i., ASV un to vasalim ES) šis sociālistisko valstu lēģeris kļuva par eksporta tirgu. Viņi daudz ieguva no reformām, jo tagad ir sagrābuši milzīgu teritoriju savu preču realizācijai, kurā vairs nepastāv nekāda konkurence. Senāk par eksporta tirgiem karoja, laupīja kolonijas un tā veidoja noietu savām precēm. Tagad iztika bez kara, vienkārši piespieda veikt viņiem vajadzīgās reformas.

Visi, kas pirms piecpadsmit gadiem bija pabijuši Vācijā, mēdza stāstīt, ka tur tās pašas preces maksā gandrīz divas reizes dārgāk nekā Latvijā. Kāpēc Rietumu uzņēmēji mums pārdeva savu produkciju lētāk nekā pie sevis mājās? No kurienes tāds kapitālistu dāsnums?

Tā darīja, lai vietējie ražotāji nevarētu pārdot savas preces par rentablām cenām un izputētu, piemēram, „Jelgavas cukura fabrika” nevarēja pārdot savu produkciju, jo balto cukuru par ievērojami zemāku cenu pārdeva lielās Rietumu korporācijas, kuras ar Latvijas valsts izdotām licencēm ieveda cukuru bez muitas nodokļa. Toreiz mūsu politiķi vienā balsī teica, ka latvieši nemāk ražot, nemāk strādāt, tāpēc Rietumu preces ir lētākas par mūsējām.

Bet, produkcija taču tiek ražota no vienām un tām pašām izejvielām kā pie mums, tā arī Rietumos. Mūsu strādnieki par to pašu darbu saņēma 10 reizes mazākas algas, bet Rietumu preces tik un tā - divas reizes lētākas. Un kā ir šodien? Tagad jau sen visas rūpnīcas ir bankrotējušas, to iekārtas pārdotas metāllūžņos, bet telpas pārvērstas noliktavās un veikalos importa krāmiem, toties tagad šīs te lielkapitālistu preces pie mums maksā tik pat, cik Rietumos, un pat dārgāk.

Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka mūsu ražošana ir veiksmīgi iznīcināta un tagad esam spiesti visu pirkt no Rietumiem. Mēs esam kļuvuši par viņu noieta tirgu. Reformas panāca to, ko tām vajadzēja panākt. Tagad skaidri redzams, ka toreiz Rietumi dempingoja masveidā.

Dempings (no angļu val. „nomest”) ir ekonomisks jēdziens. Tas tiek skaidrots tā: „Tā ir preces pārdošana pārrobežu tirgos lētāk par vietējā tirgus ražošanas pašizmaksu. Pārrobežu tirgos vienmēr dempingo ar mērķi nospiest, iznīcināt vietējos ražotājus un pēc to izskaušanas šajā valstī iegūt monopola tiesības. Savukārt pēc monopola iegūšanas cenas kāpināt vairākas reizes vai pat vairāku desmitu reižu." Un tad sāk ienākt grandioza peļņa. Dempings - tas ir laupīšanas paņēmiens.

18. gadsimtā lords Brogheims piedāvāja Anglijas parlamentam, uzsākot preču eksportu kādā no ārvalstīm, cenas ātri apgrozāmām precēm sākumā nolaist tā, lai tās būtu zemākas par ražošanas pašizmaksu konkrētajā valstī. Savukārt, lai angļu ražotāji no tādas tirdzniecības neciestu un lai tiem būtu izdevīgi ražot, Brogheims ieteica valdībai kompensēt eksportētājiem radušos zaudējumus. Tā dienas gaismu ieraudzīja dotācijas. Anglijas parlaments akceptēja lorda Brogheima piedāvājumu, un Anglija uzsāka dempingot citās valstīs, precīzāk - laupīt.

Kad ASV ieguva neatkarību, Anglija sāka aktīvi dempingot Amerikas iekšējā tirgū. Līdz ko ASV to pamanīja un aizliedza dempingu, Anglija steidza tur organizēt savu preču kontrabandu. Situācija nonāca pat līdz militārai sadursmei, taču ASV tā arī nevarēja uzveikt Anglijas dempingu. Problēma atrisinājās, pateicoties Napoleona kariem Eiropā, kad Anglija nopietni sabijās un visus savus spēkus veltīja šim karam. Pa to laiku ASV spēja atgūties, tā ka vēlāk angļi vairs nemēģināja ne dempingot, ne ievest Amerikā kontrabandu. Tieši tad ASV sākās ievērojams rūpniecības uzplaukums.

Angļi laupīja ne tikai Amerikā, bet arī citās pasaules valstīs, un, pateicoties dempingam, bija uzkrājuši milzīgu kapitālu. Mūsdienās dempingu izmanto ražotājvalstis pret trešajām valstīm vai, tautas valodā runājot, pret neattīstītām valstīm. Atcerēsimies eksporta dotācijas. Sabrūkot Austrumu blokam un PSRS, Rietumu ražotājvalstis izmantoja dempingu pret visām bijušajām sociālistiskajām Austrumeiropas valstīm, tajā skaitā arī pret Latviju.

Kad mēs atguvām t.s. neatkarību, ES dotēja visas uz mūsu zemi eksportējamās preces. Tiklīdz Latvijā bija iznīcināta ražošana, aiztaisītas un demontētas rūpnīcas, palika nevajadzīgi arī strādnieki. Iznākumā izveidojās neredzēts bezdarbs un nabadzība. Spiesti glābties no bada nāves, cilvēki sāka izbraukt no valsts uz bagātajiem Rietumiem. Emigrācijas apmēri ir vienkārši katastrofāli.

Kas notiks, kad reproduktīvā jaunatne būs aizbraukusi, bet vecie ļaudis nomiruši? Ne velti tagad izskan prognozes, ka uz 2050. gadu latvieši kā tauta vairs nepastāvēs. Nevienā karā Latvija nav bijusi tik sasista un iznīcināta, kā tagad bez kara to ir pamanījušies izdarīt demokrāti un liberāļi.

Taču kādēļ pastāvēja iespēja veikt tādas reformas? Kāpēc valdības, ne tikai Latvijā, bet arī pārējās Austrumeiropas valstīs pieļāva ko tādu? Vai tās ir aklas un neko neredz? Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša.

Londonas Ekonomikas skola apgalvo, ka liberālas valdības nav vajadzīgas ne Lielbritānijā, ne citās ES ražotājvalstīs, bet gan tajās valstīs, kurās ražotājvalstis grib laupīt. Anglijā, ASV un citās ražotājvalstīs valdības ir stipras, to pienākums un viena no galvenajām rūpēm ir tirgus regulēšana to kolonizētajās valstīs, bet dempings un dzīšanās pēc monopola paverdzināto valstu uzņēmējiem ir stingri sodāms.

Amerikā kompānija „Microsoft” par antimonopoltiesību likumu pārkāpumu nesen samaksāja sodu daudzu miljardu dolāru apmērā un bija spiesta sadalīt uzņēmumu neatkarīgās struktūrvienībās tā, lai uzņēmums nebūtu monopolists vai nevarētu pretendēt uz monopoltiesībām. Bieži dzirdam, ka ASV valdība aizliedz saviem valsts ražotājiem pārdot savas preces tai vai citai valstij, aizliedz savām bankām aizdot naudu kādas citas valsts uzņēmumiem vai pilsoņiem, aizliedz Amerikā tirgot preces no vienas vai otras valsts. Aizlieguma neievērošana tiek stingri sodīta. Kas tas ir? Vai tas ir „brīvais tirgus”? Pat aklajam ir redzams, ka tirgus ASV tiek stingri regulēts no valdības puses, tieši tāpat arī Eiropas Savienībā.

Londonas Ekonomikas skola apgalvo, ka Lielbritānijai un pārējām ražotājvalstīm vajadzētu jaunattīstības un trešajās valstīs vest pie varas liberālas valdības, kuras viņi paši vēl dēvē par minimālām valdībām. Galvenais uzdevums liberāli minimālai valdībai ir nemaisīties pa kājām un nemēģināt regulēt tirgu. Viņu pienākums ir ieviest savā valstī „brīvo tirgu” un nekādā gadījumā nebāzt degunu tirdzniecības lietās, ļaujot rietumniekiem dempingot un monopolēt pēc sirds un patikas.

Lūk, kāpēc ASV prezidenta B.Obamas palīgs M.Makfols kategoriski pieprasīja, lai Amerikas valdība ar jebkuriem līdzekļiem cenšas liberalizēt visas pasaules valstu valdības, bet pret atteikušajiem liberalizēties piemēro militāro spēku vai „neitralizē” valdības locekļus, politiskos un sabiedriskos darboņus tikai tādēļ, ka viņi nevēlas atļaut izlaupīt savu dzimteni. Tā liberalizēja arī Austrumeiropu un visur iedēstīja nabadzību.

Latvijā jo tālāk, jo pie varas nāk arvien liberālākas valdības. Ekonomika grimst aizvien dziļākā purvā. Cilvēki straumēm plūst prom no dzimtenes.

Sniegšu vienkāršu piemēru, kā pašlaik tiek īstenots dempings pret Latviju. Pa visu Eiropas Savienību zemkopji saņem platību maksājumus. Zemkopju ienākumi sastāv no divām daļām: vienu saņem no produkcijas pārdošanas, otru – no ES platību maksājumiem. Latvijas zemkopji saņem no 3 līdz pat 7 reizēm mazākus platību maksājumus, bet produkciju ir spiesti pārdot par līdzvērtīgām cenām kā kolēģi no vecās ES, kura pastāvēja līdz Austrumeiropas paplašināšanai.

Latvieši saņem mazākus ienākumus par to pašu darbu un tādēļ nespēj iegādāties jaunu, jaudīgāku ražošanas tehniku, bet nolīgtajiem strādniekiem ir spiesti maksāt daudz mazāku darba algu. Mūsu zemnieki saņem vismaz trīs reizes mazākus ienākumus, bet produkciju visas ES dalībvalstis var pārdot bez ierobežojumiem visā Eiropas teritorijā. Mūsu zemnieki nostādīti ievērojami sliktākos apstākļos, un atpalikšana ir garantēta.

Kādēļ tā notiek? Kādēļ latviešu zemnieki nostādīti šādos nevienlīdzīgos apstākļos? Tādēļ, ka tādu vienošanos parakstīja Latvijas valdība, Latvijas prezidente un to ratificēja Saeima. Tāds ir līgums par iestāšanos ES, tur ir ierakstīts, ka latvieši naudu nesaņems.

Jautājums, kas to līgumu lasīja? Viss līguma teksts ar pielikumiem, protokoliem un vairākām deklarācijām bija gandrīz 6000 lappušu garš, un maz ticams, ka valdība un prezidente ar šo apjomīgo tekstu bija detalizēti iepazinušies. Ko ES pagrūda zem deguna, to arī parakstīja. Saeimas locekļi arī par to balsoja, vairākums nelasījuši. Balsoja tādēļ, ka vajag.

Tad ko mēs pašlaik varam vēlēties? Ja tagad kāds pieprasītu izlīdzināt maksājumus latviešu zemniekiem ar kolēģiem Rietumos, izlīdzināt zemnieku saimnieciskos apstākļus, rietumnieki tūdaļ norādītu ar pirkstu - lūk, paši parakstījāt, agrāk vajadzēja runāt.

Tagad mums līgumā stāv rakstīts, ka rietumniekiem ir tiesības dempingot latviešu lauksaimniecību. Lūk, ko nozīmē liberāli minimāla valdība. Rietumos tādu valdību pat ar uguni nesameklēsi, bet Latvijas „brīvā tirgus” aizstāvji un propagandētāji paklausīgi pilda un paraksta visu, ko no viņiem prasa saimnieks no Vašingtonas un priekšnieks no Briseles.  

Ne velti, pārbraucot no Rietumiem, mūsu vadītāji lepni stāsta - „saņēmām mājas darbu”, „jāpilda mājas darbs”. Šādas runas no mūsu politiķu mutēm esam dzirdējuši simtiem reižu, tās translē radio, televīzija, raksta avīzes un ziņu portāli. Mūsu politiķi lepojas, ka saņem un pilda mājas darbus, iznākumā mājas darbs izpildīts - Latvija ir kļuvusi par bezdarbnieku un nabagu valsti.    

Priekšnieks, kaut arī viņš sauktos par premjeru, prezidentu vai Saeimas vairākumu, nav tas, kuru sauc par priekšnieku, bet tas, kura pavēles tiek pildītas. Mūsējie tikai pilda mājas darbus, ko tiem uzdod Brisele un Vašingtona. Ar neapbruņotu aci redzams, kurš šeit ir priekšnieks un kurš - kalps.

Paņemiet Zvārdes poligona iekarošanas–iekārošanas plānu. Pirms neilga laika kā bumba no skaidrām debesīm Zvārdei uzgāzās ziņa, ka notiks bijušā PSRS mērķpoligona nacionalizācija. Pēc 20 neatkarības gadiem Aizsardzības ministrija bija pēkšņi attapusies, ka teritorija ir bīstama un ļaudis, kas šeit saimnieko, steidzami jāglābj. Tika piesaukti starptautiski eksperti, kuri Zvārdes poligonu novērtēja kā vienu no piesārņotākajām vietām Latvijā, kurā esot jāierobežo saimnieciskā darbība, lai nepakļautu cilvēkus briesmām.

Valdība nekavējoši „zvārdēniešu interesēs” izrīkoja AS „Latvijas valsts meži” uzsākt lādiņiem nosēto Zvārdes zemes atsavināšanu. Ar „Latio” palīdzību valsts sāka uzpirkt meža zemi, pie ceļiem sasprauda brīdinošus uzrakstus „Apdraud dzīvību”. Un tas viss, lai tikai NATO iegūtu bijušo padomju armijas militāro objektu. Kā zināms, Zvārde atrodas gandrīz precīzi vidū starp ostas pilsētām Rīgu, Ventspili, Liepāju un Klaipēdu, kurās NATO jau ir izvērsusi savu militāro darbību.

Valsts atrada naudu Zvārdes zemes iegādei un, ja NATO pieprasīs, atradīs arī „poligona” labiekārtošanai un aprīkošanai. Bet finālā šo teritoriju atdos NATO bezmaksas lietošanā, kā tas jau ir noticis ar citu NATO dalībvalstu zemēm, piemēram, Zokņu aviobāzi pie Šauļiem Lietuvā. Visas NATO dalībvalstis ir ASV vasaļi, tā ka Amerika faktiski savā rīcībā iegūs un bez maksas lietos Zvārdes poligonu.

Kāpēc valdības tā dara un darīs? Tās pilda un pildīs mājas darbus. Ja ASV vajadzēs, no Zvārdes pacelsies lidmašīnas un lidos bombardēt kādu no mūsu kaimiņiem. Visticamāk, ka kaimiņi dos prettriecienu, kurš Ameriku neskars. Bet par ko ies bojā nevainīgi Latvijas iedzīvotāji? Tāda, lūk, ir NATO drošība.

Mums tik tuvajā Lietuvā SVF (lasi kā Vašingtona) pieprasa, lai tur tiktu privatizēta komunālā saimniecība, t.i. ūdensapgāde, apkures saimniecība, atkritumu izvešana u.c. Varētu jau nepieminēt leišus, ja ne viens liels „BET” - šī pavēle agrāk vai vēlāk nonāks uz galda arī mūsu valdībai.

Kādas būs sekas? Sekas ir skaidras. Kad Viļņā privatizēja apkures saimniecību, apkure sadārdzinājās 2 - 3 reizes. Tagad Viļņas iedzīvotāji par apkuri maksā dārgāk nekā viņu ziemeļu kaimiņi Somijā un Zviedrijā, lai gan ziemas tur ir bargākas. Somi un zviedri savās valstīs neprivatizēja apkures saimniecību. Ja Lietuvā privatizēs ūdensapgādi, ar ūdeni būs tas pats, kas notika ar apkuri. Lūk, kā brīvais tirgus visu pats regulē.  

Šodien lielu daļu no Latvijas budžeta sastāda ES palīdzība un nauda no jauktiem fondiem, bet tik un tā budžetā trūkst līdzekļu, tādēļ tiek paaugstināti nodokļi. Varas pārstāvji lielās, ka ES mums ļoti palīdz, dod naudu. Skaidra lieta - nokāva tautsaimniecību, bet tagad dod naudu, lai valdība varētu sev izmaksāt algas un necenstos nodarboties ar reālas ekonomikas attīstīšanu.

Kas notiks, kad naudu vairs nedos? Tad mūsu liberāli minimālā valdība kritīs ceļos Briseles priekšā un izpildīs jebkuru tās iegribu. Pat ezim ir skaidrs, ka visa kontrole notiek caur naudu. Brisele dod naudu un līdz ar to nopērk mūsu valdības, prezidentus un Saeimu. Visi ir nopirkti. Viņiem ir nauda, un viņi ar dzīvi ir apmierināti, bet tauta - lai iet pie velna. Tā ir domāta tikai tam, lai vēlēšanās balsotu par partijām. 

Bet vai tautai ir, no kā izvēlēties? Visas partijas, kas līdz šim ir bijušas pie varas, acīmredzami ir nopirktas. Mēs uz savas ādas izbaudījām komunistus, tagad mūsu ādu dīrā liberāļi.

Tad vai viņi (Brisele un Vašingtona) ir mūsu sabiedrotie vai nav? Atkārtoju vēlreiz - ne vienā karā Latvija nav bijusi tik sasista un iznīcināta, kā tagad to ir izdarījusi Brisele un Vašingtona ar savām reformām. Staļins izsūtīja latviešus uz Sibīriju, tas bija ļoti nežēlīgi, tomēr viņa deportācijās aizvesto bija daudz reižu mazāk nekā pašlaik ir Briseles un Vašingtonas reformu rezultātā izdzīto. Vai tiešām pēc tā, kā mūsu „sabiedrotie” ir šādi pasaimniekojuši Latvijā, mēs viņus arī turpmāk dēvēsim par saviem sabiedrotiem?       

Mūsdienās lielākā cīņa pasaulē notiek par ekonomiku. Vecās ražotājvalstis par visām varītēm cenšas nepieļaut bijušām kolonijām un trešajām valstīm attīstīt savu ražošanu, jo ražošana nodrošina visu nepieciešamo cilvēkiem labai, bagātai un brīvai dzīvei. Vecās ražotājvalstis vēlas saglabāt ražošanas monopolu. Tādēļ tās darbojas saskaņoti. 

Pirms 20 gadiem Latvija bija ražotājvalsts. Tagad, pēc veiktajām reformām no ražošanas tikpat kā nekas nav palicis pāri. Jau divas desmitgades, kā mēs zaudējam šai cīņā. Vietējie uzņēmumi turpina izputēt. Strādājošie turpina aizbraukt. Nabadzība turpina dzīt arvien dziļākā paralīzē.

Šai cīņā izdzīvos tikai tie, kuri spēs izveidot nacionālu tautsaimniecību, nacionālu politiku un nacionālu kultūru, visi pārējie agrāk vai vēlāk tiks iznīcināti vai kļūs par melnstrādniekiem ražotājvalstīs. Cita ceļa nav.

***

Apcerējums veidots balstoties uz vēsturnieka, tulka un publicista Prana Valicka redzējuma par to, kas notiek Lietuvā. „Vienreiz piegriezies!” no sirds saka Prans un vienkāršiem vārdiem cenšas tautiešiem izskaidrot neģēlīgo Eiropas Savienības mehānismu ar nosaukumu „Peļņas gūšana”.

Tās dēļ tika nodibināta izdaudzinātā ES, tās dēļ sagrāva Dienvidslāviju un PSRS, tās dēļ noslepkavoja Miloševiču, Sadamu un Kadafi, tās dēļ dedzina arābu Austrumus. Viņas Majestātes Peļņas dēļ Rietumu pasaule visiem spēkiem centīsies ieviest jauno pasaules kārtību, kā tas ir pasludināts uz dolāra banknotes.

Novērtē šo rakstu: