Latvijas kristīgo baznīcu vadītāju atklātā vēstule par Stambulas konvenciju
Latvijas kristīgo baznīcu vadītāji04.02.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iepazinušies ar Stambulas konvencijas piedāvāto vardarbības mazināšanas stratēģiju, vēlamies paust viedokli par šo dokumentu, ņemot vērā, ka tā ratificēšana var skart ikvienu Latvijas iedzīvotāju.
Pirmkārt vēlamies uzsvērt, ka vardarbība pret sievieti ir pretrunā gan ar kristīgo ticību, gan ar cilvēcību un ka vardarbība vispār ir jāizskauž no cilvēku savstarpējām attiecībām. Pret vardarbību ir jācīnās visos līmeņos - no izglītošanas un likumdošanas līdz atbalsta sniegšanai vardarbības upuriem.
Kristīgās baznīcas risina šos jautājumus, aicinot cilvēkus veidot attiecības, balstoties uz savstarpēju cieņu un ņemot vērā autentisku otras personas labumu. Tam kalpo Evaņģēlija sludināšana, sagatavošanās kursi pirms laulībām, dažādas ģimenes terapijas iniciatīvas un vecāku izglītošanas pasākumi. Uz to ir vērsta arī dažādu kristīgu organizāciju darbība, kas sniedz konkrētu palīdzību vardarbības upuriem.
Stambulas konvencijā jeb “Eiropas Padomes konvencijā par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” valstis apņemas izskaust vardarbību pret sievietēm dažādās formās. Tāda apņemšanās ir vērtējama ļoti pozitīvi. Šaubas un bažas izraisa tas, kā konvencijas autori analizē vardarbības cēloņus. Par tādiem tiek nosaukti nevis cilvēku netikumi, kļūdas un vājības, bet tradīcijas, kultūra, reliģija un ģimenes institūts.
Konvencija nevēršas pret vardarbības popularizēšanu medijos un pret pornogrāfiju, kurā sieviete viszemiskākajā veidā tiek padarīta par priekšmetu. Konvencija vispār neaktualizē jautājumu par pārmērīgu alkohola vai narkotiku lietošanu, kas vislielākā mērā ir saistīta ar vardarbību gan ģimenēs, gan ārpus tām. Tāpat konvencija neaizsargā ieņemtos bērnus no tik galējas vardarbības formas kā aborts.
Tā vietā Stambulas konvencija vardarbību - Eiropas kontekstā! - saista ar „vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu”, īpaši problemātisks ir konvencijas 12.pants, kurā teikts: “Konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja (..) par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.”
Netiek konkretizēts, kuras sieviešu un vīriešu lomas šī konvencija uzskata par vardarbību veicinošām. Tas ļauj konvenciju skaidrot ļoti plaši un to vērst arī pret svarīgām vērtībām un ģimenes institūtu kā tādu.
Līdzīgi nekonkrēts ir konvencijas paskaidrojošā ziņojuma 85.punktā sacītais: „Šā panta pirmajā daļā minēto pienākumu pamatā ir projekta autoru pārliecība par to, ka pašreizējos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļus bieži vien ietekmē aizspriedumi, dzimumu stereotipi un dzimumu diskriminējošas paražas vai tradīcijas. Tāpēc Konvencijas dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai veicinātu izmaiņas domāšanā un attieksmē.” Nav pasacīts, kādus dzimumu stereotipus būtu nepieciešams mainīt. .
Kopumā var konstatēt, ka konvencija neaicina cīnīties ar patiesajiem vardarbības cēloņiem, bet paver iespējas uzspiest Latvijai sociālā dzimuma (gender) ideoloģijā balstītu sabiedrības pārveidošanas projektu, kas būtu pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi.
Mēs - Latvijas kristīgo baznīcu vadītāji - aicinām politiķus, valdību, ierēdņus uztvert Stambulas konvencijas nosaukumā izteikto nepieciešamību kā pamudinājumu darīt visu nepieciešamo, lai novērstu reālos cēloņus vardarbībai ģimenē, līdz ar to apkarojot vardarbību, kas vērsta pret sievietēm.
Runājot par konvencijas saturu, uzskatām, ka pašreizējā formā tā nav pieņemama, jo satur būtiskas nepilnības, kuras pieļauj tendenciozus, ideoloģiskus skaidrojumus - arī tādus, kam nav nekādas saistības ar vardarbības izskaušanu. Ja Saeimai tomēr nāktos Stambulas konvenciju ratificēt, mēs aicinām nodrošināt to, lai būtu aizsargātas Latvijas Republikas Satversmē un likumos ietvertās vērtības.
Rīgā, 2016.gada 29.aprīlī
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
