Latvijas humanitārās katastrofas pamanāmākais aspekts, jeb vēl mazliet par eiro

"Mums, izrādās, ir vājš mugurkauls," Latvijas piekāpšanos vērtē V. Skujiņa, savukārt kādreizējā izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete laikrakstam Neatkarīgā ar nožēlu atzīst: "Šī ir zaudēta cīņa, kas nevar nākt par labu mūsu valodas kvalitātei."

2004. un 2005. gadā jautājums par vārda eiro atveidi ticis celts starptautiskā līmenī. Konkrēti, ko sliktu šī neērtība nodara valodai, viņa acīmredzot nevar paskaidrot. „Tomēr pretēji seno romiešu teiktajam Cēzars ir izrādījies stiprāks par gramatiku. Tradīcijām nav nekādas nozīmes – tās var likvidēt ar vienu birokrātisku lēmumu," secina valodniece.

I. Druviete gan piemēro patiesību savām vajadzībām – vai arī atmiņa viņai ir tāda īsa, vai arī to, kuras tradīcijas ir atbalstāmas un kuras skaužamas, var izvēlēties patvarīgi, piemēram, mainīt „sāls“ dzimtu, ko tandēmā ar V. Skujiņu oficializēja viņas māmiņa A. Blinkena – acīmredzot birokrātija bija pareizākā attieksme pret to tradīciju.

(Tiem, kas ir pārāk jauni, lai paši to būtu piedzīvojuši, atgādināšu – „sāls“ dzimtas maiņa 70. gados iezvanīja karu pret latviešu valodas normām un tradīcijām vispār, un mūsu oficiālie valodnieki tās ir krietni šūpojuši visus turpmākos gadus – vienalga, padomju Latvijā vai t.s. brīvā Latvijā.)

Ja var ticēt tam, kas rakstīts internetā, I. Druviete arī nezina, ka latviešu valodā ir divskanis „eu“, un to esot draudējusi uzdot par iemeslu, lai ES sauktu pie tiesas – viņa ir apgalvojusi, ka Latvijai esot jāsauc „euro“ par „eiro“ tāpēc vien, ka latviešu valodā neesot divskaņa „eu“(!).

Tikām ne tikai I. Druviete, arī Vasilijs Ragačevičs, „starptautiska valodu uzņēmuma Skrivanek Baltic direktora vietnieks“, apgalvo, ka „divskani eu latviešu valodā nesastapt“ (arī viņš laikam nekad nav lietojis izsauksmes vārdu „eu!“ vai izrunājis vārdus „tev taisnība“, „ticēt sev pašam“). Varbūt vēl ir kādi valodas druvas arāji, kas nav dzirdējuši par „eu“ latviešu valodā?

Sajukums par to, kā ir, un to, kā būtu jābūt, joprojām ir liels, oficiālie valodnieki sūkstās par zaudēto cīņu, tikai plašai sabiedrībai nav pietiekami skaidri izstāstīti notikumi un ar tiem saistītie apstākļi.

Preambulā Padomes 1997. gada regulai (EK) 1103/97 par dažiem ar eiro ieviešanu saistītiem noteikumiem ir interesants formulējums: „whereas the name given to the European currency shall be the "euro"; [..] whereas the European Council furthermore considered that the name of the single currency must be the same in all the official languages of the European Union, taking into account the existence of different alphabets; („tā kā Eiropas valūtu sauks par „euro“; [..] tā kā Eiropadome arī uzskata, ka vienotās valūtas nosaukumam visās Eiropas Savienības valodās ir jābūt vienādam, ievērojot to, ka pastāv dažādi alfabēti“ – neoficiāls tulkojums).

Tātad faktiski regula nepasaka priekšā jautājuma risinājumu, bet paver iespējas interpretācijai. Rodas iespaids, ka dokumentā Eiropadome – kā augstos Eiropas līgumos paredzēts – runā tikai par dažādiem alfabētiem un nepavisam negrasās aizskart kaut ko, kas varētu būt kādā sakarā ar valodu katrā konkrētā valstī, kur paredzēts ieviest „euro“. Tam būtu vajadzējis nomierināt prātus. Tiešām, sākumā neviens nesatraucās.

Tomēr pirms „eiro“/„euro“ ieviešanas Latvijā skaidrības par to, kas ko ir darījis, nav nekādas. Tāpēc es atgādināšu, ka laikā, kad Latvija tikai gatavojās pievienoties Eiropas Savienībai, nebija nekādu problēmu oficiālos ES dokumentos rakstīt „eiro“, un tieši tādu attiecīgās naudas nosaukumu izmantoja Latvijas pirmsiestāšanās dokumentos. Tāds, tur ierakstīts, tas nevienu netraucēja veselus sešus gadus pēc regulas 1103/97 pieņemšanas. Alfabēts ta alfabēts, tas pats latīņu, un ko padarīsi, ja dažās valstīs Eiropu sauc un raksta drusku citādi! Bet tad prasības mainījās.

Pēkšņi ECB „eiro“/„euro“ pasludināja par „monetāru jautājumu“, par ko, protams, lēmumi ir jāpieņem ES iestādēm un ECB. Sākās lavīna, jezga, ko Latvijā papildināja tukša pašdarbība – valodas taisīšana, neveiksmīgais bēdīgo „eiru“ uzspiešanas mēģinājums, par ko tagad skumst V. Skujiņa. Latvija tolaik kopā ar Ungāriju parakstīja deklarāciju par „euro jautājumu“, un deklarācija ir pievienota Lisabonas līgumam.

Deklarācija ir tāda.

„58. Declaration by the Republic of Latvia, the Republic of Hungary and the Republic of Malta on the spelling of the name of the single currency in the Treaties

Without prejudice to the unified spelling of the name of the single currency of the European Union referred to in the Treaties as displayed on the banknotes and on the coins, Latvia, Hungary and Malta declare that the spelling of the name of the single currency, including its derivatives as applied throughout the Latvian, Hungarian and Maltese text of the Treaties, has no effect on the existing rules of the Latvian, Hungarian or Maltese languages..“ Tas pats neveiklā latviešu valodā (oficiālais variants):

„58. Latvijas Republikas, Ungārijas Republikas un Maltas Republikas deklarācija par vienotās valūtas nosaukuma rakstību Līgumos

Latvija, Ungārija un Malta, neierobežojot Eiropas Savienības vienotās valūtas, uz kuru izdarīta atsauce Līgumos, nosaukuma vienādoto rakstību uz banknotēm un monētām, paziņo, ka Līgumu latviešu, ungāru un maltiešu tekstā izmantotā vienotās valūtas nosaukuma rakstība, ieskaitot šā nosaukuma atvasinājumus, neietekmē pastāvošo latviešu, ungāru un maltiešu valodas rakstību. “

Pēc šīs deklarācijas aprima runas par to, ka mums būtu jāraksta „eiro“, tāpat kā iepriekš darīts, ka nav iemesla kaut ko mainīt. Tiesa, tolaik valdīja arī ES Eiropas Konstitūcijas parakstīšanas steiga utt., utml. (jāatceras: pēc tam, kad konstitūcija izgāzās, tā pārtapa par Lisabonas līgumu) – un, protams, ES šķita tālu no kādām krīzēm, kur nu vēl iespējama eirozonas valstu bankrota. Latvija nav ieradusi iet lauzties ar stipriem. (Apgalvojums, ka latviešu valodā neesot divskaņa „eu“, nebūtu nekur novedis, jo tā vienkārši nav taisnība.)

Tāpat toreiz, kad eurošļura sākās, nebija nekādas Latvijas puses sarunvežu, ne arī Rimševica vai Repšes ļaundarības, un ļaunas mēles melš, ka „euro lietu“ esot uztaisījusi un uzpūtusi kāda pārprasti modra latviešu tautības juriste Eiropas Centrālajā bankā, kas gribējusi būt lielāka katoliete par pāvestu, bet tā mums ir diezgan parasts. Bet tāpat tas var būt tikai izrunāts, un raganu medībām (mēģinājumiem noskaidrot „kura tad tā ir?“) patiesībā nav jēgas.

Šā vai tā, lai kas to būtu sācis, „pēkšņā bankas atklāsme“ bija vienkārši smieklīga. Sešus gadus gan mums, gan tai bija „eiro“, un tad pēkšņi vairs ne. Kaut arī citādi nekas it kā nebija pārvērties.

Savukārt Lisabonas līgumam pievienotā Latvijas deklarācija par „euro“ neatbilstību latviešu valodas normām, izskatās, ir bijis lāča pakalpojums, jo nosvītrojis visus turpmākos nopietnos, lietišķos mēģinājumus kaut ko darīt lietas („eiro“) labā. ES pieņēma zināšanai Latvijas viedokli un palika pie sava; Latvija bija aptuveni darījusi zināmu savu viedokli un ar to apmierinājās. Šūmēšanās pret „euro“ notika tikai tur, kur nekas neko nevarēja mainīt – Latvijā, nevis ES iestādēs –, un ar to noņēmās cilvēki, kam būtu vajadzējis zināt, ka politiskus jautājumus parasti risina politiskā līmenī. Tas, par ko runā I. Druviete – „par „euro“ jautājuma celšanu starptautiskā līmenī“ – patiesībā nav noticis; jautājums nav celts Eiropas Savienības Tiesā, un tas nozīmē, ka tas nav kustināts.

Lisabonas līgumam pievienotā 58. deklarācija faktiski pielika punktu reāliem Latvijas puses cīniņiem arī turpmāk rakstīt „eiro“, nevis „euro“. ES uzskatīja, ka jautājums ir atrisināts, kamēr Latvija aizrāvās ar tukšu jaunvārdu darināšanu, par ko ES un ECB lietišķu informāciju nesaņēma un tātad palika oficiālā neziņā (paziņojums, ka „mēs turpmāk „euro“ sauksim par „eiru“, „eiri“, „eirīti“, „eironi“, „eiruli“ vai vēl kā citādi – kā nu mums ienāks prātā un labpatiks" – neko nebūtu mainījis). Arī oficiālā Rīga uzskatīja, ka jautājums ir atrisināts – proti, ka jāklausa tam, ko saka ECB. Protams, tas nepalīdzēja izvairīties no valūtas nosaukuma „euro“ oficializēšanas.

ECB liekulība izpaudās diezgan klaji – zinot, ka valodas jautājumus ES un kur nu vēl banka regulēt nedrīkst, tā nosaukumu „euro“ klasificēja par monetāru jautājumu un attiecīgi rīkojās. Vai banka patiesi domāja, ka tas būtu tikai monetārs jautājums? Varbūt jāpieļauj arī tas, lai gan īsti negribas.

Lai būtu, kā būtu, bet katrā ziņā rodas jautājums – kāpēc dusēja lieliskā latviešu juristu armija ar visām interpretēšanas prasmēm un kompetencēm? „Eiro"/"euro“ problēma bija (un vēl joprojām ir) tipisks interpetācijas jautājums, jo minētajā pamatregulā var izlasīt, ka nosaukums gan būšot vienots „euro“, bet tikpat skaidri ir norādīts, ka ECB naudas nosaukumā ievērošot alfabētu atšķirības. Tajā pašā laikā „alfabētu atšķirības“ nav šķiramas no „valodu atšķirībām“, ko apliecina arī tas, ka nebūt ne visās Eiropas valodās vienādi rakstīto „euro“ arī izrunā kā [eu]. Argumentāciju balstītu arī visnotaļ iespējamais Bulgārijas gadījums. Kad (ja?) Bulgārija pievienosies „eiro / euro“ sistēmai, būs svarīgi arī tas, ka bulgāru valodā vārdu „Eiropa“ raksta tāpat kā krieviski – „Европа“, un Bulgārijas gadījumā „eiro (euro)“ būs „evro“ („eвро“). Tātad atkal būs ievērota ne tikai alfabēta (kirilicas), bet arī valodas atšķirība. Kur ir tā problēma, ar ko latvieši (lasi: latviešu juristi) netiek galā?

Kamēr latvieši savu interešu aizstāvībai neliek lietā humanitāras zinības, protams, ES ir kurla un akla pret nopietnām, bet gluži dabiskām valodu atšķirībām, kas nav šķiramas no regulā pieminētajām „alfabētu atšķirībām“. Šķiet, ES kā „tehnisku sīkumu“ vai „tehnisku labojumu“ tiecas klasificēt visu, kas apgrūtina unifikāciju, savukārt, ja „eiro / euro“ rakstības atšķirība tiešām ir sīkums, turklāt valodas sīkums, tad lēmums par to bija jāpieņem Latvijas Republikā, nevis Eiropas Savienībā.

ES (Eiropas Centrālā banka) faktiski ir iejaukusies valodas politikā, kas pēc visiem līgumiem un noteikumiem nav ES kompetencē. Kārtīgam juristam tā būtu bijusi īsta medusmaize! Bet neviens tajā nekoda; acīmredzot I. Druvietes „starptautiskā mērogā celtais „eiro“ jautājums“ nav celts ne pietiekami nopietni, ne pareizā instancē, jo Eiropas Savienībā, tās Tiesā Latvijas juristu darbības „eiro“ aizstāvības jomā  nav novērotas. Jautājums, ko ir mēģinājuši risināt (izlikušies risinām) valodnieki, patiesībā ir un paliek jurisprudences un politikas jomā. Visu laiku tā ir bijis.

Savukārt I. Druvietes zinātniskie grādi un zinātnieces statuss vispār – tā izskatās – der vienīgi Latvijā, iekšpolitiskam lietojumam. Starptautisku zinātnisku pārbaudi tas neizturētu, jo apgalvojumus par divskaņa „eu“ neesamību latviešu valodā viegli būtu varējis apstrīdēt jebkurš jurists, arī latviešu valodas nepratējs, ieskatījies kaut vai „Ērģemes izloksnes vārdnīcas“ 1. sējuma 320. lappusē vai vienā otrā gramatikas grāmatā. Nezinu, kā citiem, bet I. Druvietes, I. Ragaceviča, V. Skujiņas u.c. līdzīgu „speciālistu“ gadījums man apliecina pilnīgu humanitāro zinātņu jomas pagrimumu Latvijā, ko labot var vienīgi vispārēja izglītības līmeņa celšana.

Protams, kamēr tas nav noticis – un, tā kā nekas neliecina, ka kaut kas pozitīvs grasītos notikt –, es palieku pie tā, ko esmu rakstījis iepriekš („Ir“ Nr. 47(137) 2012. gada 22.-28. novembris) – ka naudas nosaukums „euro“, nevis „eiro“ mums ir neērtība, nevis problēma, jo latviešu valodā ir sastopams divskanis „eu“, un tāpat neviens neliedz rakstīt „eu“, ko izrunāt „ei“; tas nebūs pirmais gadījums, kad latviešu valodā izruna atšķirsies no rakstības.

Novērtē šo rakstu: