Iesaki rakstu: 
Latvijas starptautiskā reputācija ir atjaunota, finanšu sektors sakārtots, – tā apgalvo Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Latvijā ir trīs paaugstināta riska bankas, saka Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītāja. Teikšu atklāti, klausoties šajos paziņojumos, rodas sajūta, ka mūsu valsts un finanšu sektora vadītāji ir pilnīgi neadekvāti.
Sāksim ar to, ka Moneyval vēl aizvien patur Latviju paaugstinātas uzraudzības sarakstā un, kas attiecas uz tikai trim paaugstināta riska bankām, domāju, drīzāk būtu vietā teikt, ka Latvijā ir trīs (nu, četras) bankas, kas neietilpst paaugstināta riska grupā.
Vai finanšu sektors tiešām ir sakārtots, visas problēmas atrisinātas, kā to apgalvo Ministru prezidents? Patiešām? Visi AML riski ir novērsti? Visas tā dēvētās nerezidentu bankas, kas šos riskus radīja, vairs tos nerada?
Baidos, ka viss ir pavisam citādi un atbildīgo personu meli un izlikšanās radīs valstij problēmas tuvākā vai tālākā nākotnē.
Tas, ko valsts izdarījusi un turpina darīt finanšu sektorā, ir divas nenoliedzamas lietas: pirmā – līdzekļu iesaldēšana nestrādājošajā ABLV, neskaroties klāt nekam strādājošajās bankās un šo uzdodot ārvalstīs par aktīvu cīnīšanos ar AML riskiem (šeit par to plašāk), un otrā – Latvijas uzņēmēju (īpaši mazo un vidējo) un iedzīvotāju mocīšana ar bezjēdzīgām un apgrūtinošām prasībām, it kā viņi būtu tie, kuri radījuši problēmas valsts finanšu sektora reputācijai.
Pēdējais “sasniegums” ir šajā nedēļā kontroles dienesta sagatavotās vadlīnijas, kas skaidro, kā ir jāpieskata Latvijas NVO un kā tās varētu tikt izmantotas naudas atmazgāšanā un terorisma finansēšanā. Jā, neskatoties uz to, ka valstī netraucēti darbojas vesela plejāde banku, kurām nekad nav bijis cita biznesa kā vien tas, kas rada AML riskus, Znotiņas kantoris uzskata, ka ir jāvēršas pret nevalstiskajām organizācijām.
Droši vien varam gaidīt jaunus OMEGAs pavadītus iebrukumus suņu patversmēs, baznīcās un zupas virtuvēs. Nešaubos, ka tur varēs atrast kādu neuzskaitītu skaidru naudu, ko kāds paziņos par atmazgātu un tamlīdzīgi, bet vai tā tiešām ir problēma Latvijas finanšu sektorā vai arī tā ir tikai kārtējā aktīvas darbības simulācija, lai patiesībā nedarītu vispār neko tur, kur AML riski īstenībā pastāv?
Nesen sociālos tīklus pāršalca stāsts par to, kā sieviete, kas sakrājusi naudu pirmajai iemaksai neliela dzīvokļa iegādei, nespēj pierādīt tās izcelsmi saskaņā ar jaunajām prasībām, jo viņa šo naudu vienkārši piecpadsmit gadus krājusi. Tas, lūk, ir īstais kapitālremonta iznākums. Vienkāršie cilvēki, darbarūķi, mājsaimniecības tiek čakarētas visos iespējamos veidos, tagad nevalstiskās organizācijas padarītas par īpašas kontroles dienesta uzmanības objektiem, kamēr visas nerezidentu bankas mierīgi turpina darbu (nav vispār saprotams, kā daļa no tām vēl aizvien ir vaļā) un ātri piemērojušās jaunajai videi.
Tas nav pareizi vismaz divos veidos – šis grauj iedzīvotāju uzticību savai valstij, un tas noteikti ātrāk vai vēlāk novedīs Latvijas finanšu sektoru atkal tur, kur mēs jau vairākas reizes esam bijuši, bet, šķiet, neko neesam no tā mācījušies.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
