Latvijas ekonomikā iemeties vēl viens destruktīvs “koronvīruss”, un tā vārds ir JKP
Imants Liepiņš17.03.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vīrusi, baciļi, vēža šūnas, parazītiskās sēnītes — tādiem sērgu izraisītājiem smadzeņu nav, tamdēļ parazīti nogalina saimniekorganismu, no kura paši pārtiek. Latvijā uz šāda ceļa ir nostājusies Jaunā konservatīvā partija.
Koronvīrusa izraisīto nepatikšanu ēnā palikusi ziņa par jau pirms tam sākušos nopietnu “saslimšanu” ekonomikā. Dzelzceļa kravu pārvadājumu apmērs šogad pirmajos divos mēnešos Latvijā samazinājies divas reizes salīdzinājumā ar 2019. gada attiecīgo periodu un bija tikai 3,94 miljoni tonnu, ziņo Satiksmes ministrija.
Normāli katru gadu pirmajos divos mēnešos tiek pārvadāti 8 līdz 11 miljoni tonnu, bet šogad — zem četriem miljoniem! (Turklāt šajā statistikā iekļauts ne tikai Latvijas Dzelzceļš, bet arī privātie dzelzceļa kravu operatori, tādi kā Baltijas Ekspresis vai Baltijas Tranzīta Serviss.)
Ja koronvīrusa ierobežojumi rada pārejošas grūtības sadzīvē un darbā, tad kravu pazušana no ostām nenozīmē, ka tās tikpat vienkārši kaut kad atgriezīsies — tā kā, piemēram, atgriezīsies ārzemju tūristi Vecrīgā pēc vīrusa uzvarēšanas. Krievijas iekšējā un ārējā politika, Klaipēdas un Igaunijas ostu konkurence, Putina režīma ierobežošana ar visādu sankciju palīdzību, pāriešana uz atjaunojamās enerģijas paveidiem — kravu apjoms krītas visu šo iemeslu dēļ, un par atlikušajām kravām ir pamatīga biznesa konkurence.
Smalkāki dati parāda, ka cietējs ir tieši tranzīts, nevis iekšzemes kravas: uz un no ostām vesto dzelzceļa tranzītkravu apmērs pirmajos divos mēnešos bija 2,3 reizes mazāks nekā gadu iepriekš, bet dzelzceļa sauszemes tranzītam caur Latviju (tās ir kravas, kas iet, piemēram, no Baltkrievijas uz Igauniju cauri Latvijai) samazinājums bijis 2,5 reizes. Vietējo iekšzemes dzelzceļa kravu segmentā bijis neliels pieaugums, taču tas nespēj kompensēt tranzīta kritumu.
Ja paskatās datus par Ventspils ostas termināliem, tad var redzēt: stabili strādā tie termināli, kas eksportē vietējo produkciju (kokmateriālus un no tiem saražotās preces, šķeldu, labību, rūpniecības ražojumus utt.), bet kravas zūd tur, kur ir vislielākā tonnāža — ogles, nafta un tās produkti, metāli u.tml.
Kāpēc šāds grandiozs kritums, nav grūti uzminēt: pēc tam, kad JKP līderi Jurašs un Bordāns devās uz Ameriku, lai izlūgtos sankciju uzlikšanu Latvijas valstij pašai piederošajai Ventspils brīvostas pārvaldei, janvārī bija pazudusi gandrīz puse no iepriekšējām kravām.
Vienlaikus JKP virzītās likumu izmaiņas, atņemot brīvostām to saikni ar pašvaldībām (turklāt ar populistiem raksturīgo nekaunību mēģinot šo sagrāvi nosaukt par “ostu pārvaldības stiprināšanu”), nostrādāja uz Rīgas un Ventspils brīvostām vienlīdz negatīvi: pašvaldībām tagad nav ietekmes un instrumentu sadarbībai ar brīvostu (un pretēji); kravu īpašnieki tuvajās ārzemēs, iepriekšējo gadu problēmu un nejēdzību rezultātā būdami ļoti jutīgi pret jebkādām nesakarīgām un pēkšņām izmaiņām Latvijā, ir izdarījuši secinājumus — attiecīgi kritums uz pusi.
Latvijas Dzelzceļš plāno atlaist vismaz 1500 strādājošos, un šis skaitlis, visticamākais, pieaugs vismaz vēl dubultā, ja kritums turpināsies tikpat biedējošos apmēros. Koronvīrusu te vainot nevarēs, jo kravu plūsmas pāri robežām netiek aizliegtas vai kavētas, uz laiku nebūs atļauta vienīgi pasažieru kustība pāri robežām.
Iedomāsimies, kas notiktu jebkurā citā nozarē, ja divu mēnešu laikā pēkšņi aizvērtos puse no visām slimnīcām, un pacienti ar dakteriem paliktu uz ielas! Ja tiktu aizvērta puse no skolām un augstskolām, ja profesori ar studentiem un skolotājas ar bērniem klīstu pa parkiem un šķērsielām, jo mācību iestādes likvidētas! Ja tiktu atlaista puse no visiem policistiem un ugunsdzēsējiem — kas tad notiktu? Attiecīgie ministri ne vien atkāptos no amatiem — tie dabūtu prasīt politisko patvērumu Luhanskas “tautas republikā”.
Bet JKP satiksmes ministrs Tālis Linkaits ne tikai nedomā atkāpties, kad viņa vadībā kravu tranzīta nozare trīs mēnešu laikā nokritusies uz pusi (!) — viņš vienā mierā publicē statistiku par to, kā viņa vadībā kravu tranzīta nozare trīs mēnešu laikā nokritusies uz pusi. Tāds sīkums, ziniet.
Atceroties iepriekšējās desmitgades — gan Tautas partijas un Šlesera cīnīšanos pret “Ventspils grupējumu”, gan Jaunā Laika un (vēlāk) Vienotības, gan zatleriešu un pat saskaņiešu iesaistīšanos tranzīta pārdalē par labu Oļega Stepanova vadītajam politbiznesa grupējumam, kas beidzās ar Stepanova zaudējumu t.s. “tranzītkarā”, politshēmošanu tomēr kaut kādā mērā varēja mēģināt saprast: šo politiķu ņemšanās notika ar mērķi pārdalīt esošu ostas biznesu par labu kādam citam biznesmenim, lai cik nekaunīgi sērijveida prihvatizatori un uzņēmumu izlaupītāji nebūtu sapulcējušies Stepanova grupējumā. Biznesa pārdalē ar politiķu palīdzību varēja saskatīt lai arī kroplīgu, tomēr vismaz kaut kādu mērķi.
Taču JKP izdarību gadījumā pats biedējošākais ir kaitējuma bezmērķīgums. JKP pat necenšas tranzītbiznesu pārdalīt sev par labu. Viņu darbības ir nesušas vienīgi sagrāvi, nodokļu kritumu, priekšā stāvošas masveida atlaišanas — taču nav redzams neviens veids, kā JKP, tās biedri vai kaut sponsori būtu jelko ieguvuši.
Drīzāk pat izskatās, ka uz JKP politisko pretinieku Aivaru Lembergu mērķētās ASV sankcijas varētu būt trāpījušas JKP nominālajam sabiedrotajam Rūdolfam Meroni, katrā ziņā Meroni kontrolētajos terminālos pagaidām redzams vislielākais kritums. (Par Rīgas brīvostas uzņēmumiem līdzīga statistika vēl nav redzama, bet tur iznākums varētu būt vēl ironiskāks: ja Rīgas brīvostas pārvaldē sāksies darbinieku atlaišanas, “treknu” darbavietu varētu zaudēt Juraša sieva.)
Pareizi, vietā ir pretjautājums: “Bet ko vispār varētu gribēt no izbijušā komunistu laika LPSR prokurora palīga Bordāna, no Maskavas milicijā karjeru sākušās Annas Potāpovas, no tādiem JKPistiem kā Normunds Žunna, Ainārs Bašķis un citiem tamlīdzīgiem partijniekiem? No vesela bara ar izbijušiem, darbā neveiksmīgiem mentiem, kas no visām matemātiskajām darbībām prot vienīgi divas — “atņemt un dalīt”? No Linkaita, kurš COVID-19 dēļ aizliedz lidot mūsu airBaltic un slēdz lidostu Latvijas un Rietumu aviokompāniju reisiem, bet tajā pašā laikā ļauj turpināt Kremļa Aeroflot lidmašīnu pieņemšanu?” Utt.
Mēs varētu no viņiem gaidīt, lai viņi vismaz aktīvi nekaitētu savai valstij, ja nespēj tai neko dot. Tomēr JKP darbu iznākums ir tieši bezmērķīga ļaunuma nodarīšana transportnozarei un tajā nodarbināto ģimeņu desmittūkstošiem — kam jebkurā brīdī var pievienoties tāds pats iznākums pārējās JKP atbildības nozarēs. (Izglītības nozares profesionāļi jau vairākkārt izsacījuši savu viedokli.)
JKP darbību rezultāti parāda: šī partija ir Latvijas ekonomikas koronvīruss, kas gatavs bezmērķīgi iznīcināt saimniekorganismu, lai ietu bojā līdz ar to. Tas nozīmē: tāpat kā šobrīd iedzīvotāji ir akceptējuši cīņu pret vīrusa uzbrukumu un dara, ko var, lai palīdzētu to neizplatīt, iedzīvotājiem tāpat drīz būs pamats pieņemt atbilstošus mērus pret vīrusu “COVID-JKP”, jo šī partija, kā rāda tās darba rezultāti tranzīta nozarē, ar savām darbībām apdraud iedzīvotāju iztiku, darbavietas un algas.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
