Latvijas "Twitter" bruņotie spēki un to "palīdzība" Ukrainai

Nav jēgas ilgi apspriest tos, kuri izliekas par sabiedrotajiem naudas dēļ, jo par viņiem jau runāts un rakstīts vairāk nekā pietiekami. Bet par tiem sabiedrotajiem, kuri domā, ka Ukrainu pašreizējā konfliktā ar Krieviju viņi sociālos tīklos atbalsta no visas sirds, teikt dažus vārdus ir vērts. Precīzāk, par demagogiem, kuru atbalsts netiek pausts ar darbībām, kuru rezultāti ir mērāmi ar labi definētu labumu Ukrainas tautai.

Virspusēji paskatoties uz visiem tiem, kas uz Putinu internetā brēc ne par naudu, principā nekas nepareizs nav saskatāms. Galvenokārt tāpēc, ka abām pusēm ir tiesības uz viedokli un līdz ar to vieniem ir tiesības Kremli internetā morāli atbalstīt, bet citiem ir tiesības to kritizēt.

Tiesa, kad sāc skatīties uz latviešu un ukraiņu attiecībām ārpus tvitera un ieskatīties tajās nedaudz dziļāk, tad avatari ar Ukrainas karogu un krievus izsmejoši mēmi sāk izskatīties stulbi un liekulīgi. Manuprāt, šādam secinājumam ir vismaz trīs iemesli.

Pirmkārt, un to absolūti nesaprot lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, ukraiņiem ir izveidojies ļoti konkrēts viedoklis par to, kas ir Baltija. Ukraiņiem arī ir sava ļoti labi definēta izpratne par Eiropu un savu vietu tajā. Šos viedokļus, no vienas puses, veido ukraiņu neticams pašlepnums (kas reizēm robežojas ar stulbumu) un, no otras puses, ukraiņu vēsturiskā atmiņa.

Varat man līdz rītam pārmest sadarbību ar Kremli, bet tie lasītāji, kas ir strādājuši vai dzīvojuši Ukrainā, lieliski saprot, ko es gribēju pateikt, runajot par lepnumu, kas robežojas ar stulbumu.

Tātad konkrēti par Baltijas valstīm un ukraiņu viedokli par tām var viennozīmīgi pateikt, ka ilgi pirms PSRS sabrukuma ukraiņi mūs uzskatīja par trim sīkiem kolhoziem Krievijas ziemeļrietumos, kuru kopējais iedzīvotāju skaits bija mazāks nekā Kijevā vien. Šāda retorika izskanēja gan padomju laikos, gan vēlāk – un diezgan pamatoti, galvenokārt tāpēc, ka pati Ukraina tolaik bija patiesi spēcīga un bagāta valsts.

Tiem, kas nezina, - pirms PSRS sabrukuma Ukraina bija bagātākā un lielākā sociālistiskā republika, kurā bija attīstīta militārā un ieguves rūpniecība, atradās kodolieroči, 5 atomelektrostacijas un viena no lielākajām kuģniecībām ne tikai PSRS un Eiropā, bet arī pasaulē (260 kravas kuģi ar tilpumu vairāk nekā 5 milj.t.), 11 jūras ostas, 3 kuģu būvētavas. Nemaz nerunājot par kūrorta subtropu klimatu pie Melnās jūras, desmitiem miljonu hektāru neticami auglīgas augsnes un simtiem miljonu eiropiešu stratēģiski svarīgu gāzes transportēšanas sistēmu.

Visu šo ekonomisko un politisko resursu nozīmes apziņa kopā ar iedzimto lepnumu nevarēja fiziski piespiest izglītotu ukraini raudzīties uz Baltijas valstīm kā uz nopietnu politisku vai ekonomisku spēlētāju.

Taču laiks nestāv uz vietas, un kopš Padomju Savienības sabrukuma ir pagājuši daudzi gadi. Latvija no postpadomju republikas ir pārvērtusies par it kā Eiropas valsti, un Ukraina par vienu no Eiropas valstīm it kā ir sākusi transformēties. Savukārt Latvija un Latvijas Twitter bruņotie spēki Ukrainai ar šo transformāciju cenšas palīdzēt.

Bet vai Latvija ir tā Eiropas personifikācija, par kuru sapņo ukraiņi? Dabiski, ka nē. Mūsu dzimtene, neskatoties uz Eiropas valsts statusu, ukraiņiem ir ilustrācija vienai no nabadzīgākajām, korumpētākajām un atpalikušākajām valstīm Eiropā, no kuras ļoti daudz iedzīvotāju nabadzības dēļ ir spiesti lasīt zemenes svaigā gaisā Īrijā. Ukraiņi skatās uz mums un lūdz Dievu, lai viņu hipotētiskā iestāšanās ES nebeidzas ar tādu pašu fiasko.

Tāpēc, kad ukraiņi redz, ka Eiropas Savienība ĪPAŠI centīgi mēģina viņus sadraudzēt ar depopularizēto, deindustrializēto un par lēta darbaspēka avotu pārvērsto Latviju, tas viņus ved uz ļoti satraucošām domām.

Otrkārt, gan Latvijas Twitter bruņotie spēki, gan Latvijas sabiedrība kopumā, kā izrādās, nesteidzas atbalstīt Ukrainu ar savu godīgi nopelnīto naudiņu, un piemērs tam ir tirdzniecība starp Latviju un Ukrainu.

Statistika liecina, ka, kad Latvijas importētāji, ievedot preci Latvijā, un Latvijas patērētāji, pērkot veikalos importētos produktus, izvēlas, kam tērēt nevis savus tvītus, bet savu darba algu, Ukrainas precēm viņi uzmanību pievērš ļoti un ļoti reti. Ukraina ir 20. vietā pēc Latvijā ievestā importa preču apjoma ($208M 2020.g). Divdesmitajā, draugi.
https://tradingeconomics.com/latvia/imports-by-country

Mēs no Kanādas, no kuras uz citu kontinentu ir jākuģo divas nedēļas, pērkam vairāk nekā no Ukrainas, kur ar mašīnu var nokļūt pusdienas laikā. Nemaz nerunājot par to, ka no agresora, kanibāla un diktatora Putina mēs pērkam gandrīz 5 reizes vairāk nekā no mūsu sirdij tik svarīgās Ukrainas ($1.06B 2020.g).

Tā kā runa ir par naudu, ko var iztērēt REĀLAM atbalstam ukraiņu tautai, der atcerēties, ka tieši Ukrainā atrodas brīnišķīgā pilsēta Odesa. Šī dienvidu kūrortpilsēta atrodas burvīgās Melnās jūras krastā, kur vasarā gaisa temperatūra sasilst līdz pat plus 30 grādiem. Starp citu, no jūnija līdz augustam uz šo brīnišķīgo pasaules nostūri lidmašīna no Rīgas lido gandrīz katru dienu.

Ņemot to visu vērā, esmu sastādījis ļoti apjomīgu sarakstu ar Latvijas blogeriem, politiķiem, ierēdņiem, influenceriem, ekspertiem, politologiem un īpaši aktīviem demagogiem, kuri šajos brīžos tviterī cīnās par Ukrainas brīvību. Un tuvāk vasarai es sākšu ļoti uzmanīgi vērot, cik daudz cilvēku no šī saraksta lidos atvaļinājumā nevis uz skaistām viesnīcām Vidusjūras un Klusā okeāna krastā, bet gan uz pansionātu «Калина» Sergejevkas ciematā Odesas rajonā.

Treškārt, vēl viens īpaši spilgts rādītājs tam, ka daudzi Twitter aizstāvji patiešām uz šo Ukrainu vienkārši nospļaujas un ka aiz viņu krāsainajiem avatāriem nestāv nekas cits kā banāla rusofobija, ir ļoti selektīvā pieeja tam, kādiem militāriem konfliktiem pasaulē šie “brīvības aizstāvji” pievērst uzmanību.

Piemēram, daudziem labi pazīstamā sabiedriskā darbiniece un politiķe Lolita Čigāne nedēļas nogalē ievietoja tvītu ar bildi, kurā viņa stāv pie Krievijas vēstniecības Rīgā un aģitē pret militārām darbībām Ukrainā.

https://twitter.com/lolita_cigane/status/1494980765213466626?s=20&t=w901ZEgyHd8XxZWaeBiwUg

Ieraugot šo fotogrāfiju, viens no Lolitas sekotājiem uzrakstīja: “Čigānes kundze, šeit ir saraksts ar pilnīgi visiem kara konfliktiem, kuri pašlaik notiek pasaulē. Esmu pārliecināts ka jūsu šodienas vēstniecību misija neaprobežosies tikai ar Krievijas vēstniecību un turpināsies, ņemot vērā informāciju sarakstā.”

https://worldpopulationreview.com/country-rankings/countries-currently-at-war

Lolita, protams, neuzskatīja par vajadzīgu padalīties ar savu vēstniecību approtestēšanas maršrutu, tādējādi apliecinot, ka uz nerviem viņai krīt tikai viena vēstniecība un tā ir Krievijas.

Skatoties uz informāciju linkā, mēs varam pārliecināties, ka šobrīd pasaulē patiešām notiek ļoti daudz bruņoto konfliktu, kuros iet bojā daudz vairāk cilvēku nekā Donbasā. Jemenas pilsoņu karā 2020. gadā vien gāja bojā vairāk nekā 20 000 cilvēku. Tas ir 1,5 reizes vairāk nekā kopējais bojāgājušo skaits Ukrainā… 7 gadu laikā. Un tad ir pilsoņu kari Etiopijā un Mali, kā arī daudzi citi bruņoti konflikti, kuros katru gadu iet bojā tūkstošiem cilvēku.

Piekrītiet, ka šī par Ukrainu daudz traģiskākā statistika ir nepārprotams pamats avatara izveidei nevis tikai ar Ukrainas, bet ar visu augstākminēto valstu karogiem. Bet vai mēs redzam aicinājumus apturēt asinsizliešanu Jemenā un Etiopijā no Latvijas Twitter bruņotajiem spēkiem? Protams, ka ne.

Neredzam mēs to vispirms tāpēc, ka Twitter liekuļi cilvēku bēdām pievērš uzmanību tikai tajos gadījumos, kad šajās bēdās var vainot Putinu. Latvijas “interneta karavīri” tikai pēdējo pāris gadu laikā ļoti aktīvi mainījuši karogus avataros no baltkrievu uz Azerbaidžānas un tagad uz ukraiņu, vienlaikus pilnībā ignorējot citus, daudz nežēlīgākus un asiņainākus konfliktus citur pasaulē.

No kā varam secināt, ka patiesībā šie cilvēki pauž atbalstu nevis tāpēc, ka viņus satrauc ukraiņu, baltkrievu un azerbaidžāņu likteņi, bet gan tāpēc, ka viņu informatīvais spams, lai arī ne būtiski, bet tomēr kaitē Krievijai.

Respektīvi, ja rīt, lai pakaitinātu Krieviju, šiem “aizstāvjiem” būs jāuzraksta, ka Ukraina ir lielākais kauns Eiropas vēsturē, un jāievieto video, kurā viņi dedzina Ukrainas karogu, tad tas viss, visticamāk, tiks paveikts daudz ātrāk, nekā var iedomāties.

Protams, man nav tiesību piespiest cilvēkus izvēlēties, kurus pasaules līderus mīlēt un kurus ienīst. Bet vēlreiz atkārtoju - ja aiz tvītiem un avatariem būtu patiesa vēlme atbalstīt nelaimē nonākušos cilvēkus, tad, pirmkārt, šis atbalsts neizpaustos tikai ar pļāpāšanu internetā. Un otrkārt, Twitter bruņoto spēku uzmanība tiktu vienmērīgi sadalīta uz visiem pasaules karstajiem punktiem.

Novērtē šo rakstu: