Latvijai būtu jābūt iespējai uzņemt daudz vairāk potenciālo patvēruma meklētāju: atklāta vēstule Latvijas augstākajām amatpersonām
Septiņas sabiedriskās organizācijas*16.08.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mēs, organizācijas, kuras ikdienā strādā ar cilvēktiesību jautājumiem, apzināmies, ka uz Latvijas robežas šobrīd ir izveidojusies potenciāli dramatiska situācija. Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko, reaģējot uz Eiropas Savienības sankcijām un uz Baltijas valstu atbalstu Baltkrievijas pilsoniskajai sabiedrībai, organizē transporta plūsmas, lai Lietuvas un Latvijas teritorijās ienāktu trešo valstu pilsoņi. Sagaidām no Latvijas valdības un Eiropas Savienības institūcijām izlēmīgu rīcību tam, lai Lukašenko režīmu par šādu rīcību sodītu un atturētu no tādas arī nākotnē.
Vienlaikus vēršam uzmanību, ka Latvijas atbildes solis – fiziska robežšķērsotāju atturēšana no ienākšanas Latvijas teritorijā, neļaujot viņiem pieprasīt Latvijā patvērumu – pārkāpj Latvijai saistošas cilvēktiesību normas vismaz tādā formā, kā tās līdz šim ir interpretējušas starptautiskās cilvēktiesību institūcijas.
Tiesības prasīt patvērumu ir starptautiski atzītas cilvēktiesības. 1948.gada ANO Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija saka, ka: “Katram cilvēkam ir tiesības meklēt patvērumu no vajāšanas citās valstīs un izmantot šo patvērumu” (14.panta pirmā daļa). Tiesības uz patvērumu atzīst arī Eiropas Savienība, kā arī tās izriet no Satversmes. Līdztekus citām cilvēktiesībām (piemēram, tiesībām uz vārda brīvību, taisnīgu tiesu un tiesībām uz veselību) valstij ir pienākums nodrošināt šo cilvēktiesību ievērošanu neatkarīgi no personas izcelsmes valsts, dzimuma, vecuma un citām pazīmēm.
Eiropas Savienības Pamattiesību harta paredz ne tikai patvēruma tiesības (ES Pamattiesību hartas 18. pants), bet arī kolektīvas izraidīšanas aizliegumu (ES Pamattiesību hartas 19. panta 2. punkts). Šo tiesību normu gaismā dažādu valstu prakse sūtīt atpakaļ migrantus, nedodot viņiem tiesības iesniegt patvēruma pieteikumu, ir tiesiski problemātiska . Šāda prakse, visticamāk, pārkāpj tiesības uz patvērumu divos veidos: 1) personai tiek liegtas jebkādas iespējas pieteikties patvērumam; 2) pret personu izturas nevis kā pret atsevišķu, ar cilvēka cieņu apveltītu indivīdu, bet gan kā daļu no abstraktas cilvēku grupas - nevērtējot viņa īpašo situāciju.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vairākos savos spriedumos nosodījusi praksi sūtīt atpakaļ migrantus, neļaujot viņiem iesniegt patvēruma pieprasījumu, kā Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 4. panta pārkāpumu. Šis pants aizliedz kolektīvas ārvalstnieku izraidīšanas. Savos spriedumos tiesa prasa, lai valstis izsver katra indivīda īpašo situāciju tad, ja šis indivīds ir nonācis attiecīgās valsts faktiskajā jurisdikcijā.
Šīs normas un principi attiecas arī uz Latviju: patvērumu meklētāju masveida pieplūdums pats par sevi nevar kalpot par leģitīmu pamatu, lai nereģistrētu patvēruma meklētāju iesniegumus un faktiski veiktu masveida izraidīšanu.
Kamēr Latvijas ieviesto cilvēktiesību ierobežojumu tiesiskums tiek pārbaudīts, svarīgi neaizmirst, ka Lukašenko kā savas ārpolitikas taktiku izmanto dzīvus cilvēkus, no kuriem daļai varētu pienākties patvērums.
Tādēļ aicinām Saeimu, Ministru kabinetu un citas atbildīgās iestādēs rūpēties par to, lai Latvijas turpmākajā rīcībā būtu ievēroti šādi principi:
1) Sniegta humānā palīdzība tiem cilvēkiem, kuri tiek fiziski atturēti no Latvijas robežas šķērsošanas, bet kurus Lukašenko režīms atstāj bezpalīdzīgā situācijā, liekot viņiem uzkavēties pie Latvijas robežas.
2) Iespēja pieteikties patvēruma statusam visiem tiem cilvēkiem, kuri atrodas Latvijas teritorijā. Viņu patvēruma pieprasījumiem jātiek izskatītiem ātri, kvalitatīvi un oficiāli noteiktajā termiņā. Tie patvēruma meklētāji, kuriem nepienākas patvērums, jāsūta atpakaļ uz viņu mītnes zemēm (šim mērķim ir pieejams Starptautiskās migrācijas organizācijas un Eiropas Savienības atbalsts). Tikmēr tiem, kuriem tiek apstiprināts bēgļa vai alternatīvās aizsardzības statuss, jāpalīdz analoģiski tam, kā tiek palīdzēts citiem šo statusu ieguvējiem. Šim mērķim var piesaistīt Eiropas Patvēruma atbalsta biroju, līdzīgi, kā to nesen izdarīja Lietuva. Birojs var sniegt operacionālo atbalstu, tai skaitā palīdzēt ātrāk izskatīt patvēruma pieteikumus.
3) Uz Latvijas/Baltkrievijas robežas jānodrošina prioritāra iespēja iesniegt patvēruma pieprasījumus mātēm ar bērniem, grūtniecēm, nepavadītām nepilngadīgām personām. Lietuvas dati uz šī gada 10.augustu rāda, ka 26% no cilvēkiem, kuri kopš gada sākuma ir pārkāpuši robežu, ir nepilngadīgie, 29% - sievietes. Arī Latvijai šīm robežpārkāpēju un/vai patvēruma meklētāju grupām ir jāpalīdz prioritāri, individualizēti izvērtējot viņu situāciju un radot viņiem iespēju pieteikties patvērumam.
4) Jāapzinās, ka Latvijas kaimiņvalstis Krievija un Baltkrievija ir iekšēji nestabili režīmi, kuriem raksturīgas represijas pašiem pret savām tautām. Ņemot vērā robežas ar šīm valstīm, Latvijai būtu jābūt iespējai uzņemt daudz vairāk potenciālo patvēruma meklētāju, nekā tas ir šobrīd, lai nepieciešamības gadījumā palīdzētu patvēruma meklētājiem, tai skaitā no Krievijas un Baltkrievijas pilsoniskajām sabiedrībām. Šādas uzņemšanas infrastruktūras izbūvei ir pieejami Eiropas Savienības līdzekļi, un tālredzīga Latvijas politika būtu jau šobrīd domāt par to, kā šādam nākotnes scenārijam savlaicīgi sagatavoties.
5) Iesaistīt sabiedriskā sektora organizācijas humānās palīdzības sniegšanā, politiskās situācijas uzraudzībā un konsultācijās par plānotajām operatīvajām darbībām. Sabiedriskā sektora organizācijas jau šobrīd ir uzsākušas savstarpēju koordināciju un komunicē ar kolēģiem no Lietuvas par situācijas attīstību.
* Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS vārdā - direktore Iveta Kažoka
Vēstulei piebiedrojas:
Biedrības “Latvijas Platforma attīstības sadarbībai” vārdā – direktore Inese Vaivare
Biedrības “Gribu Palīdzēt Bēgļiem” vārdā – Egils Grasmanis
Nodibinājuma “Make Room Europe” vārdā – vadītājs Miks Celmiņš
Biedrības “Latvijas Cilvēktiesību centrs” vārdā – direktore Anhelita Kamenska
Biedrības “Latvijas Pilsoniskā alianse” vārdā – direktore Kristīne Zonberga
Diasporas organizācijas “Giving for Latvia” vārdā – Daniela Utāne
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
