Latvija pārdos savu apjomā lielāko dabas bagātību – ūdeni
Arnis Kluinis, Neatkarīgā28.05.2023.
Komentāri (25)
Iesaki rakstu: 
Liepājas un Ventspils ostas šobrīd sacenšas par to, kurā no tām ātrāk un ar lielāku jaudu sāks darboties īpaši dzeramā ūdens eksportam uzbūvēti termināļi.
Ir labi saprotami ostu pārvaldnieku un tāpat uzņēmēju centieni pielāgoties situācijai bez tranzītkravām no Krievijas, kuru apkalpošana bijusi pamats Latvijas lielo ostu izbūvei un uzplaukuma periodiem. Kaut daļēji šo iztrūkumu mēģina aizvietot ar vietējas izcelsmes kravām, no kurtam lauvas tiesu dod koksne un graudi. Taču nesalīdzināmi lielāki ir Latvijas ūdens resursi.
Pēc Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra datiem (LVĢMC), Latvijas teritorijā kopumā novērtēti un akceptēti pazemes ūdeņu saldūdeņu ekspluatācijas krājumi ļautu iegūt 292 miljonus tonnu gadā, bet 2021. gadā izsūknēti tikuši tikai 68 miljoni tonnu jeb 23,4% no iespējamā daudzuma, ja iespējas vērtē no ūdens krājumu viedokļa.
Naftas tonnu miljoni bijuši niecība
Eksportēšanai pirmsšķietami pieejamais ūdens daudzums tālu pārsniedz kravu daudzumu, kāds vispār jebkad apgrozīts Latvijas ostās. Eksportēto kravu rekords laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas ir sasniegts 2012. gadā 66 miljonu tonnu apjomā, no kura pagājušajā gadā bija palikusi pāri tieši puse.
To pašu gadu salīdzinājumā importēto kravu apjoms audzis no 9 līdz 14 miljoniem tonnu, bet ar jautājuma zīmi, vai Latvijas ostas nav kļuvušas par apvedceļu Krievijai uzlikto tirdzniecības ierobežojumu apiešanai. Ja tā būtu, tad jārēķinās ar varbūtību šādas kravas zaudēt.
Skaitliski Latvijas ostas varētu atkratīties no ļoti daudzām problēmām un sasniegt jaunus pārkrauto kravu rekordus, nodarbojoties tikai ar ūdens eksportu. Ceļā uz tādu mērķi vajadzīgi ne vien kapitālieguldījumi, bet arī rūpīgāki pētījumi par Latvijas piekrastē esošo pazemes ūdeņu izvietojumu un atbilstību dzeramā ūdens kvalitātei.
Samērā nelielus ūdens daudzumus iespējams iegūt no jau esošajiem urbumiem un ūdens apgādes sistēmām. Tāpēc atradušies uzņēmēji, kas steidzas izmantot pirmās rokas priekšrocības.
Vajadzību apmierinās esošie urbumi un ūdensvadi
Latvijā noteikts, ka Valsts vides dienesta (VVD) atļauja vajadzīga jau 10 kubikmetru ūdens izsmelšanai no pazemes. Šāda atļauja, izrādās, tomēr nav bijusi vajadzīga SIA “EIPU”, lai tas drīkstētu saņemt trīs miljonus kubikmetru ūdens no SIA “Liepājas ūdens” ūdensvada. Pietiek ar to, ka “Liepājas ūdens” jau savlaicīgi saņēmis ūdens resursu lietošanas atļaujas izsmelt no atradnēm “Otaņķi” un “Aistere” attiecīgi 5,7 un 3,9 miljonus kubikmetru ūdens.
Liepājnieku vajadzību apmierināšanai 2022. gadā pieticis ar 3,2 miljoniem kubikmetru ūdens. Palielināt ieguvi vēl par trijiem miljoniem kubikmetru esot pieļaujams arī ar precizējumiem, ka visus ūdens atradnēs izdarītos urbumus vienlaicīgi “Liepājas ūdens” ekspluatēt nedrīkst un tādējādi likumīgi netiek pie visa tam atvēlētā ūdens daudzuma.
Praktiski identisks ir stāsts par Ventspili. Darbojošās personas tur ir SIA “BLNC” kā ūdens eksportētājs un pašvaldības SIA “Ūdeka” kā ūdens piegādātājs. “Ūdeka” kopš 2018. gada apgādājusies ar VVD atļauju no pazemes ūdeņu atradnes “Ogsils” iegūt 7,9 miljonus kubikmetru ūdens gadā, bet 2022. gadā ieguvusi tikai 1,9 miljonus kubikmetru. Tādā gadījumā “Ūdeka” drīkstēs pārdot “BLNC”līdz 6 miljoniem kubikmetru ūdens gadā, ja eksports labi veiksies un ja Ventspilī nepieaugs ūdens patēriņš.
Paļaujamies uz ūdens apriti
LVĢMC definē, ka pazemes ūdeņi ir visi ūdeņi, kas atrodas zem zemes virsmas ar ūdeni piesātinātajā zonā un ir tiešā saskarē ar augsni vai nogulumiežiem. Latvijā pazemes ūdeņi ir sastopami dziļumā no dažiem desmitiem centimetru līdz pat 1,5 kilometru dziļumam, kā rezultātā esam bagāti ar dažāda sastāva un labas kvalitātes pazemes ūdens resursiem. Pazemes ūdeņi ir galvenais dzeramā ūdens resurss Latvijā, savukārt ārpus galvaspilsētas Rīgas - vienīgais.
Pilsētu un rūpniecības objektu vajadzībām tiek izmantots ūdens savu apzīmējumu ieguvis no dziļākiem, par artēziskiem sauktiem sprostslāņiem (ūdeni maz caurlaidīgiem nogulumiem, pārsvarā no māla un merģeļa). Dažos gadījumos šajos ūdens slāņos veidoja tik liels spiediens, ka ūdens izveido izeju uz virszemi. Ja nu šādi dziļūdens avoti atdod ūdeni līdz šai baltai dienai, tad jādomā, ka ūdens mazcaurlaidīgie slāņi nav ūdens necaurlaidīgi slāņi, starp kuriem palicis tikai aizlaikos iesprostots ūdens. Gan jau ūdens daudzums starp tiem slāņiem nemitīgi papildinās un mākslīgie urbumi tikai konkurē ar avotiem, pa kuriem ūdens tik un tā nonāktu atpakaļ virszemē.
Savukārt Latvijā gandrīz jebkuras vietas saskatāmās virszemes ūdenstilpnes liecina, ka šeit ir ūdens, kam pakāpeniski jāiespiežas zemes dziļajos slāņos. Tagad taču vairums Latvijas iedzīvotāju kaut reizi bijuši dienvidzemēs un savām acīm redzējuši vasarās izžuvušu upju gultnes. Tādējādi tur nav ūdens, kas varētu nonākt zemes dziļumā. Ūdeni tur nav iespējams iegūt no artēziskajiem urbumiem un tagadējā iedzīvotāju skaita uzturēšana prasa ūdeni importēt.
Kur nosēdīsies ūdens un nauda?
Līdzšinējais artēzisko ūdeņu ieguves apjoms skaitījies drošā attālumā no ieguves maksimālās robežas, tāpēc nav bijusi vajadzība šo robežu novilkt ļoti precīzi. Vēl jo mazāk saprotams, vai šī robeža mainās saistībā ar globālo sasilšanu vai varbūt vēl citu iemeslu dēļ. Nav droši, ka Latvijā ūdens kļūs vēl vairāk tāpēc, ka sasilšanai būtu jāpaceļ gaisā lielāks daudzums ūdens. Var taču mainīties vietas, kur šis ūdens kondensēsies un nosēdīsies. Varbūt ūdens pārvērtīs Latviju par ezeru, bet varbūt ciklonu trases mūs apies un ar laiku Latvijai nāksies ūdeni pirkt.
LVĢMC norāda, ka ar nākotnes paredzēšanu nenodarbojas. Šāds uzdevums dots Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātei, kur tiekot veikts pētījums “Laiktelpiskā pazemes ūdeņu sausuma prognozēšana ar jauktiem modeļiem daudzslāņu sedimentācijas baseinā klimata pārmaiņu ietekmē". Pētījuma rezultātā vajadzētu atklāt vēsturiskos pazemes ūdeņu izsīkumu periodus un prognozēt līdzīgu notikumu iestāšanās varbūtību un ilgumu.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv.
Attēlā: "nepareizo faktu" cenzēšanas organizācija Re:Baltica tikmēr jau ir paziņojusi, ka ar ūdens eksporta plāniem viss esot labākajā kārtībā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
