Latvijā ir padevīga tauta, kas lieto vārdus, kuri "negriež" ausīs nevienam, un bāž galvu smiltīs
Jānītis Mazjānītis21.05.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mums Latvijā ir bijuši visvisādi "laiki". Vieni no senākajiem bija "vācu laiki" - ap 700 gadu, kas Kurzemē atstāja kā mantojumu pat vācu baronu latviešu valodas izrunas dialektu, tad "zviedru laiki, vēl - "poļu laiki", ilgu laiku valdīja "krievu laiki", tad bija Latvijas laiki, Kārļa Ulmaņa laiki.
Un kas notika tālāk – 1940. gadā? Un tālāk, 1945. gadā? Abos gadījumos atnāca jaunie "krievu laiki", okupācijas laiki vai, kā mēs maigi maujam, - Padomju Savienības laiki?
Rada apbrīnu, kā Latvijā masu mediji, diskusiju dalībnieki, dažādi autori savās runās un rakstos pat pēc 30 gadiem, atrodoties brīvībā no okupācijas, lieto vārdus - Padomju Savienība, padomju laiki - vai citus teikumus veido savienojumā ar vārdu “padomju”, piemēram “padomju okupācija”.
Tik padevīga vārda “padomju” vazāšana rada iespaidu, ka mēs, Latvija, nebijām vis okupēta valsts, bet dzīvojām savā valstī – Padomju Savienībā. Protams, Latvijā nevienam – ne latviešiem, ne krieviem nebija šaubu par Latvijas un citu valstu okupāciju, ko saprot un zina, bet izliekas, ja tā var teikt, par “beigtu zivi” un it kā neko nesaprot.
Pat tajos 1945. gada laikos katram mazgadīgajam jau bija zināms, ka Latvijā ienāca krievi (turpmāk lasi – Krievija), notika vardarbīga Latvijas valsts iznīcināšana, sagrābšana, okupācija. Nav šaubu, ka 1940. un tad 1945. gadā bija okupācija, lai kurš kā par to izsakās vai atzīst publiski vai neatzīst.
Katrs zināja, ka no Maskavas uz Latviju sabrauca dažāda ranga un līmeņa emisāri un uzspieda savu - krievu, nevis ukraiņu valodu, ieviesa savus ukazus, savu KPSFR likumdošanu.
No Maskavas sabrauca okupācijas režīma uzraugi un ieņēma amatus valsts un pārvaldes iestādēs, uz savu zemi Sibīriju lopu vagonos izsūtīja desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Bez tiesas un izmeklēšanas fiziski iznīcināja tūkstošiem nevainīgu bijušo Brīvās Latvijas valsts amatpersonu, iedzina nāvē valsts prezidentu Kārli Ulmani utt.
Proti, ja mēs lietojam, atzīstam, ka bija "padomju" laiki, Padomju Savienības laiki, tad ko nozīmē visa diktatūra no Maskavas, tajā skaitā krievu valodas uzspiešana, Maskavas likumu piemērošana līdz 1960. gadam, kad formāli ieviesa arī "republiku" likumdošanu, kas tika saskaņota ar Maskavas diktatūras likumiem 1:1, ar krievu valsts pārvaldes sistēmu?
Bet Latvijā ir padevīga tauta, lieto vārdus, kuri "negriež" ausīs nevienam, bāž galvu smiltīs, izrunā, saka vienu, bet domā gan citādi, jo vairākums tautā saka - dienēju krievu armijā, iesauca krievos, bet publiski - pāriet uz maigo leksiku, kas neizceļ patieso nozīmi un turpina - Padomju Savienība, nevis Krievija, saka - padomju laiki, nevi krievu laiki, padomju okupācija, nevis krievu okupācija um tml.
Krieviski šādos gadījumos saka - visi smejas par tādu maigo leksiku, visiem labi (vse smejutsja, vsem horošo). Nezinu, kas tas ir - naivums, kautrība, klanīšanās, baidīšanās aizvainot krievus (Krieviju)? Bet vāciešu okupācijas laiku var saukt par vācu laikiem, vācu okupācijas laikiem - tas nekas, vāciešus tas neaizvaino?
Lietojam režīma nosaukuma sinonīmu, pseidonīmu - Padomju Savienība, jo tajā ietilpa Ukraina, Baltkrievija kā šīs savienības dibinātājas valstis. Bet varbūt var lietot arī citu laiku apzīmējumu - baltkrievu laiki, ukraiņu laiki vai pat gruzīnu laiki, jo Krievijas impēriju, ko dēvēja par Padomju Savienību, vadīja gruzīns?
Rodas jocīgs jautājums - vai okupētā Latvija vai pat Baltijas valstis atzīst šo savienību - Padomju Savienību kā savu valsti, ja to viscaur dēvē, sauc par Padomju Savienību, padomju varu, padomju laikiem, nevis par krievu laikiem, par krievu varu, okupācijas varu?
Jā, nav divu domu, ka Latvija tika okupēta un neatzīstam, ka Padomju Savienība bija mūsu valsts, neatzīstam, ka Latvija būtu labprātīgi iekļāvusies okupētājvalsts - Krievijas impērijas sastāvā vai Padomju Savienības sastāvā. Tad kādēļ mēs ik uz soļa lietojam — "padomju" vai Padomju Savienība, padomju okupācija?
Ja viscaur “padomju”, tad, teiksim 1945.gadā okupētās valstis pašas sevi okupēja, nevis Krievija? Varbūt Baltijas valstu okupācija 1945. gadā notika Ukrainas, Balkievijas, Gruzijas un citu padomju valstu sadraudzībā ar Krieviju? Vainīgas pie okupācijas visas Padomju Savienībā iekļautās valstis? Nekā nebija!
Tūlīt teiksiet – ko, smejaties, ukraiņi paši cieta “golodomorā” un pašlaik cieš no okupācijas, tur nekādas "sadraudzības" nav bijis! Tad re, cik mēs tālu tiekam ar savu naivumu un klanīšanos, baidoties aizvainot "patieso labuma guvēju" no okupācijas – Krieviju, baidāmies saukt lietas īstajos vārdos.
Varbūt tāda mūsu attieksme un klanīšanās notiek līdz ar to, ka joprojām Latvijā nejūtamies brīvi no okupācijas, neesam līdz galam nokratījuši okupāciju vai atrodamies smagu okupācijas seku apskāvienos?
Drīzāk, ka nejūtamies brīvi, tādēļ pieturamies aizvien pie “lielā brāļa” glaimojošiem apzīmējumiem ar vārdu “padomju”, jo paši vēl joprojām nejūtamies brīvi pat pie sava Brīvības pieminekļa vai atsevišķos gadījumos neļaujam pie tā pulcēties, toties pie svešas varas - okupācijas pieminekļa, ko arī sauc pārnestā nozīmē - uzvaras piemineklis, kad tas latviešiem, ir okupācijas piemineklis, pie tā var pulcēties masveidā, gandrīz bez ierobežojumiem, pat ārkārtas situācijā, kad pulcēšanās vairāk par noteikto skaitu cilvēku nebija atļauta.
Viennozīmīgi, valstī pandēmijas laikā būtu jānodrošina noteiktā pulcēšanās kārtība, bet iespējams, ka nostrādāja baiļu sindroms, pazemošanās, klanīšanās, izdabāšana vai tas, ka savā neatkarīgajā valstī joprojām nejūtamies droši.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
