Latvijā ir padevīga tauta, kas lieto vārdus, kuri "negriež" ausīs nevienam, un bāž galvu smiltīs

Un kas notika tālāk – 1940. gadā? Un tālāk, 1945. gadā? Abos gadījumos atnāca jaunie "krievu laiki", okupācijas laiki vai, kā mēs maigi maujam, - Padomju Savienības laiki?

Rada apbrīnu, kā Latvijā masu mediji, diskusiju dalībnieki, dažādi autori savās runās un rakstos pat pēc 30 gadiem, atrodoties brīvībā no okupācijas, lieto vārdus - Padomju Savienība, padomju laiki - vai citus teikumus veido savienojumā ar vārdu “padomju”, piemēram “padomju okupācija”.

Tik padevīga vārda “padomju” vazāšana rada iespaidu, ka mēs, Latvija, nebijām vis okupēta valsts, bet dzīvojām savā valstī – Padomju Savienībā. Protams, Latvijā nevienam – ne latviešiem, ne krieviem nebija šaubu par Latvijas un citu valstu okupāciju, ko saprot un zina, bet izliekas, ja tā var teikt, par “beigtu zivi” un it kā neko nesaprot.

Pat tajos 1945. gada laikos katram mazgadīgajam jau bija zināms, ka Latvijā ienāca krievi (turpmāk lasi – Krievija), notika vardarbīga Latvijas valsts iznīcināšana, sagrābšana, okupācija. Nav šaubu, ka 1940. un tad 1945. gadā bija okupācija, lai kurš kā par to izsakās vai atzīst publiski vai neatzīst.

Katrs zināja, ka no Maskavas uz Latviju sabrauca dažāda ranga un līmeņa emisāri un uzspieda savu - krievu, nevis ukraiņu valodu, ieviesa savus ukazus, savu KPSFR likumdošanu.

No Maskavas sabrauca okupācijas režīma uzraugi un ieņēma amatus valsts un pārvaldes iestādēs, uz savu zemi Sibīriju lopu vagonos izsūtīja desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Bez tiesas un izmeklēšanas fiziski iznīcināja tūkstošiem nevainīgu bijušo Brīvās Latvijas valsts amatpersonu, iedzina nāvē valsts prezidentu Kārli Ulmani utt.

Proti, ja mēs lietojam, atzīstam, ka bija "padomju" laiki, Padomju Savienības laiki, tad ko nozīmē visa diktatūra no Maskavas, tajā skaitā krievu valodas uzspiešana, Maskavas likumu piemērošana līdz 1960. gadam, kad formāli ieviesa arī "republiku" likumdošanu, kas tika saskaņota ar Maskavas diktatūras likumiem 1:1, ar krievu valsts pārvaldes sistēmu?

Bet Latvijā ir padevīga tauta, lieto vārdus, kuri "negriež" ausīs nevienam, bāž galvu smiltīs, izrunā, saka vienu, bet domā gan citādi, jo vairākums tautā saka - dienēju krievu armijā, iesauca krievos, bet publiski - pāriet uz maigo leksiku, kas neizceļ patieso nozīmi un turpina - Padomju Savienība, nevis Krievija, saka - padomju laiki, nevi krievu laiki, padomju okupācija, nevis krievu okupācija um tml.

Krieviski šādos gadījumos saka - visi smejas par tādu maigo leksiku, visiem labi (vse smejutsja, vsem horošo). Nezinu, kas tas ir - naivums, kautrība, klanīšanās, baidīšanās aizvainot krievus (Krieviju)? Bet vāciešu okupācijas laiku var saukt par vācu laikiem, vācu okupācijas laikiem - tas nekas, vāciešus tas neaizvaino?

Lietojam režīma nosaukuma sinonīmu, pseidonīmu - Padomju Savienība, jo tajā ietilpa Ukraina, Baltkrievija kā šīs savienības dibinātājas valstis. Bet varbūt var lietot arī citu laiku apzīmējumu - baltkrievu laiki, ukraiņu laiki vai pat gruzīnu laiki, jo Krievijas impēriju, ko dēvēja par Padomju Savienību, vadīja gruzīns?

Rodas jocīgs jautājums - vai okupētā Latvija vai pat Baltijas valstis atzīst šo savienību - Padomju Savienību kā savu valsti, ja to viscaur dēvē, sauc par Padomju Savienību, padomju varu, padomju laikiem, nevis par krievu laikiem, par krievu varu, okupācijas varu?

Jā, nav divu domu, ka Latvija tika okupēta un neatzīstam, ka Padomju Savienība bija mūsu valsts, neatzīstam, ka Latvija būtu labprātīgi iekļāvusies okupētājvalsts - Krievijas impērijas sastāvā vai Padomju Savienības sastāvā. Tad kādēļ mēs ik uz soļa lietojam — "padomju" vai Padomju Savienība, padomju okupācija?

Ja viscaur “padomju”, tad, teiksim 1945.gadā okupētās valstis pašas sevi okupēja, nevis Krievija? Varbūt Baltijas valstu okupācija 1945. gadā notika Ukrainas, Balkievijas, Gruzijas un citu padomju valstu sadraudzībā ar Krieviju? Vainīgas pie okupācijas visas Padomju Savienībā iekļautās valstis? Nekā nebija!

Tūlīt teiksiet – ko, smejaties, ukraiņi paši cieta “golodomorā” un pašlaik cieš no okupācijas, tur nekādas "sadraudzības" nav bijis! Tad re, cik mēs tālu tiekam ar savu naivumu un klanīšanos, baidoties aizvainot "patieso labuma guvēju" no okupācijas – Krieviju, baidāmies saukt lietas īstajos vārdos.

Varbūt tāda mūsu attieksme un klanīšanās notiek līdz ar to, ka joprojām Latvijā nejūtamies brīvi no okupācijas, neesam līdz galam nokratījuši okupāciju vai atrodamies smagu okupācijas seku apskāvienos?

Drīzāk, ka nejūtamies brīvi, tādēļ pieturamies aizvien pie “lielā brāļa” glaimojošiem apzīmējumiem ar vārdu “padomju”, jo paši vēl joprojām nejūtamies brīvi pat pie sava Brīvības pieminekļa vai atsevišķos gadījumos neļaujam pie tā pulcēties, toties pie svešas varas - okupācijas pieminekļa, ko arī sauc pārnestā nozīmē - uzvaras piemineklis, kad tas latviešiem, ir okupācijas piemineklis, pie tā var pulcēties masveidā, gandrīz bez ierobežojumiem, pat ārkārtas situācijā, kad pulcēšanās vairāk par noteikto skaitu cilvēku nebija atļauta.

Viennozīmīgi, valstī pandēmijas laikā būtu jānodrošina noteiktā pulcēšanās kārtība, bet iespējams, ka nostrādāja baiļu sindroms, pazemošanās, klanīšanās, izdabāšana vai tas, ka savā neatkarīgajā valstī joprojām nejūtamies droši.

Novērtē šo rakstu: