Iesaki rakstu: 
Esošais prezidents Raimonds Vējonis ir paziņojis, ka nekandidēs prezidenta vēlēšanās, kaut arī viņu atbalsta ZZS. Tas uzskatāms par racionālu un saprātīgu lēmumu, jo ir skaidrs, ka Saeimā trūkst balsu viņa ievēlēšanai.
Līdz 13.maija pusnaktij varēja pieteikt kandidātus prezidenta amatam. Kā jau tika solīts, valdošā koalīcija pieteica par prezidenta amata kandidātu Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu. Tas viņam ļauj cerēt uz pietiekami lielu atbalstu vēlēšanās.
Vēl kā prezidenta amata kandidāti ir pieteikti tiesībsargs Juris Jansons (iesniedza ZZS) un Saeimas deputāts Didzis Šmits. Ir grūti prognozēt iespējamo atbalstu šiem kandidātiem, iespējams, par viņiem varētu balsot opozīcijas deputāti no partijas “Saskaņa” un ZZS, kā arī atsevišķi koalīcijas frakciju deputāti.
Tik atraktīvu kandidātu izvirzīšana sola arī interesantu priekšvēlēšanu šovu. Jansons ir paziņojis, ka labi pārzina Latvijas iekšpolitiku un sociālās problēmas valstī, ka labi izprot Latvijas iedzīvotāju problēmas.
Savdabīga persona ir Šmits, kas pēkšņi kandidēja uz Saeimu no Kaimiņa partijas saraksta, bet tagad atrodas tādā interesantā hibrīdpozīcijā – it kā opozīcijā savai frakcijai. Zinot Šmita agrāk paustās simpātijas Krievijai, ir iespējams, ka viņš saņems arī “Saskaņas” deputātu balsis.
Par Levita stipro pusi var uzskatīt lietu pārzināšanu Eiropas Savienībā un pasaulē. Būtu interesanti dzirdēt, kā Levits vērtē savu darbību Latvijas politikā 90.gados, kad viņš bija tieslietu ministrs “Latvijas ceļa” biedra Valda Birkava valdībā.
Levits varētu pastāstīt, kā tapa daudzie likumi, kuri noteica turpmāko situāciju Latvijā, piemēram, pieļāva plaši praktizēto “prihvatizāciju”, kas tika aktīvi veikta daudzās vietās. Ir skaidrs, ka bez labvēlīgiem likumiem “prihvatizācija” nebūtu iespējama tik plašos mērogos.
90.gados izšķīrās arī bijušo PSRS karavīru izvešana no Latvijas saskaņā ar tolaik noslēgtajiem sadarbības līgumiem – arī tas būtu interesants sarunu temats priekšvēlēšanu šovā.
Kaut arī daudzi inteliģences pārstāvji jau izteikuši sajūsmu par Levitu kā nākamo prezidentu (piemēram, atbalstu viņam aktīvi izteica dzejniece Māra Zālīte), tomēr gribētos aicināt cilvēkus būt mērenākiem savās cerībās pēc “nācijas tēva” un “stingrās rokas”.
Mūsu sabiedrībā vērojamais fenomens, ko var raksturot kā ilgas pēc “stingrās rokas”, ir īpašas uzmanības vērts. Nav saprotams, kāpēc cilvēkiem, kuri ir pietiekami izglītoti un pieredzējuši, ir nepieciešams kāds gans, kas dzen viņus pareizajā virzienā un liek domāt pareizas domas.
Ja cilvēks grib pielūgt mesiju, viņam ieteicams iet uz baznīcu, nevis izvirzīt līdzīgas pretenzijas politiķiem – tie ir jāvērtē pēc padarītajiem darbiem un rīcības, nevis populistiskiem solījumiem vai izteiktām vēlmēm pēc labākas dzīves. Daudzi “stingrās rokas” piekritēji aicina vēlēt prezidentu tiešās tautas vēlēšanās, līdzīgi kā tas ir kaimiņos – Lietuvā.
Lietuvas pieredze ar tautas vēlētu prezidentu ir vērtējama, kā „interesanta”. Pašreiz notiekošajās Lietuvas prezidenta vēlēšanās tika pieteikti deviņi kandidāti. Pagājušajā nedēļā notika prezidenta vēlēšanu pirmā kārta, kurā līdzīgu balsu skaitu ieguva divi kandidāti – ekonomists Gitans Nauseda, kurš ilgstoši ir strādājis SEB bankā, un bijusī finanšu ministre Ingrīda Šimonīte. Vēl notiks vēlēšanu otrā kārta, kurā piedalīsies abi šie kandidāti.
Kā trešais pirmajā vēlēšanu kārtā palika tagadējais Lietuvas premjerministrs Sauļus Skvernelis. Viņš paziņoja, ka uzskata šādu vēlēšanu rezultātu par neuzticības izteikšanu un 12.jūlijā atkāpsies no amata.
Iespējams, arī Skverneļa pārstāvētā “zaļzemnieku” partija atstās valdošo koalīciju, tādējādi izraisot politisko krīzi Lietuvā. Vairāki novērotāji izteikuši viedokli, ka šāda Skverneļa un “zaļzemnieku” rīcība var izraisīt ārkārtas parlamenta vēlēšanas valstī.
Lietuvā redzams, ka prezidenta ievēlēšana tautas vēlēšanās automātiski nenozīmē, ka tiks ievēlēts labākais iespējamais kandidāts. Lietuva ir piedzīvojusi prezidenta impīčmenta procedūru, kad pēc 13 mēnešu pavadīšanas amatā to bija spiests atstāt Rolands Pakss, kurš tika ievēlēts 2003.gadā (vēlēšanās viņš saņēma lielu krievvalodīgo iedzīvotāju atbalstu). 2004.gadā Lietuvas parlaments balsoja par viņa atcelšanu no amata, atzīstot par vainīgu konstitūcijas un prezidenta zvēresta pārkāpšanā.
Toreiz tika atzīts, ka Pakss par viņam sniegto finansiālo palīdzību ir nelikumīgi piešķīris Lietuvas pilsonību uzņēmējam Jurijam Borisovam, kā arī darījis viņam zināmu, ka pret viņu tiek veikta izmeklēšana un tiek noklausītas viņa telefona sarunas. Pakss mēģinājis panākt, lai vairāku uzņēmumu akcijas tiktu pārdotas viņam tuvām personām, kā arī uzturējis sakarus ar organizētās noziedzības grupām.
Pēc tam par Lietuvas prezidentu kļuva Valds Adamkus, kurš bija dzimis trimdā ASV un pēc neatkarības atgūšanas pārcēlies uz dzīvi Lietuvā. Atšķirībā no Paksa viņš bija kritiski noskaņots pret Krieviju.
Arī viņa prezidentūras laikā notika vairāki skandāli, un viens no tiem turpinās joprojām. Pret Lietuvu tika izvirzītas vairākas apsūdzības, ka netālu no Viļņas tika izveidots slepens ASV cietums, kurā slepeni tika izvietoti un spīdzināti par teroristiem uzskatīti gūstekņi (grupējuma “Al Qaeda” dalībnieki). Adamkum tika pārmests, ka viņš par daudz izdabāja amerikāņiem cerībā ātrāk iestāties NATO.
Lietuva joprojām turpina tiesāties par ASV slepeno cietumu, kas tika izvietots tās teritorijā, nevēloties maksāt Eiropas Cilvēktiesību tiesas piespriestās kompensācijas vairākām personām, kas tika ieslodzītas šajā ASV slepenajā cietumā.
Kopš 2009.gada Lietuvas prezidente ir Daļa Grībauskaite, kura tiek dēvēta arī par “dzelzs lēdiju” un kura vienmēr asi ir vērsusies pret Krievijas agresīvo politiku, par ko arī tikusi vairākkārt kritizēta.
Ir skaidrs, ka prezidenta ievēlēšanas kārtība pati par sevi negarantē labāko prezidentu ievēlēšanu. Arī tiešās tautas vēlēšanās var ievēlēt dažādus avantūristus un pašlabuma meklētājus (piemēram, viegli iedomāties, ka par prezidentu varētu tikt ievēlēts Nils Ušakovs vai Artuss Kaimiņš).
Atgriežoties pie Latvijas prezidenta vēlēšanām, ieteicams sekot priekšvēlēšanu šovam un gaidīt vēlēšanu rezultātus. Drīz jau būs redzams, kurš būs nākamais Latvijas prezidents – Levits, Jansons vai Šmits. Vai mums ir nepieciešams „nācijas tēvs” vai efektīvi strādājoša demokrātija, jo mūsu prezidenta funkcijas ir vairāk reprezentatīvas, nekā praktiskas.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
