Iesaki rakstu: 
Šobrīd paiet 100 gadu kopš latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujām Tīreļa purvā un Ložmetējkalnā. Tā bija vērienīgākā un arī traģiskākā militārā operācija Pirmajā pasaules karā ar latviešu karavīru piedalīšanos. 1916. gada beigās un 1917. gada sākumā pie Rīgas izvietotās Krievijas 12. armijas vadība plānoja uzbrukumu Vācijas karaspēkam Tīreļa purva rajonā, lai atspiestu to no Rīgas pievārtes. Pastāvēja arī cerības UZ Jelgavas ieņemšanu un pat visas Kurzemes un Zemgales atbrīvošanu no Vācijas armijas, ko visvairāk vēlējās latviešu strēlnieki.
Krievijas 12. armijas un tās sastāvā karojošo latviešu strēlnieku pulku uzbrukumu bija nolemts sākt Ziemassvētku laikā, 1916. gada 23. decembrī (pēc jaunā stila 1917. gada 5. janvārī). Šis laiks tika izvēlēts, lai uzbrukums pretiniekam būtu negaidīts un pārsteidzošs. Tad Krievijā saskaņā ar Austrumu ortodoksālās baznīcas tradīcijām tika svinēti Ziemassvētki, un vācu karavīri domāja, ka svētkos Krievijas armija uzbrukumā nedosies. Latviešu strēlnieki saprata, ka gaidāmā kaujas operācija prasīs upurus, taču viņi cīnījās par savu dzimteni, un tas deva drosmi doties kaujā.
Sākoties cīņām, pirms plānotā kājnieku trieciena vācu pozīcijas netika apšaudītas ar lielgabaliem, lai vācu karavīrus nebrīdinātu par gaidāmo uzbrukumu. Līdz ar to latviešu strēlniekiem nācās uzbrukt veselām un labi nocietinātām ienaidnieka pozīcijām. Šādā situācijā pretinieka frontes pārraušana likās ļoti grūts un pat nepaveicams uzdevums.
Ziemassvētku kauju pirmajās dienās strēlniekiem, cīnoties stiprā salā un ciešot smagus zaudējumus, tomēr izdevās pārraut vācu fronti un ieņemt Ložmetējkalnu, kas bija viena no spēcīgāk nocietinātajām pozīcijām Tīreļa purvā. Taču tālākais uzbrukums apstājās. Krievijas armijas vadība nebija padomājusi par papildspēkiem latviešu strēlnieku pulkiem un palaida garām izdevību iesākto uzbrukumu veiksmīgi turpināt. Bez palīdzības palikušie strēlnieki nespēja virzīties tālāk. Vācijas karaspēks drīz vien pēc sākotnējā pārsteiguma atguvās un uzsāka pretuzbrukumu. Tagad strēlniekiem vairāk nācās rūpēties par ieņemtās nelielās teritorijas noturēšanu. Viņiem vācu uzbrukumu izdevās atvairīt un neļaut pretiniekam atgūt Ložmetējkalnu.
Kaujas Tīreļa purvā turpinājās līdz pat 1917. gada janvāra beigām. Tajās abas karojošās puses cieta lielus zaudējumus. Ziemassvētku kaujās krita, tika ievainoti un pazuda bez vēsts vairāki tūkstoši latviešu karavīru. Vērienīgās kaujas operācijas gaitā Krievijas armija kopā ar strēlnieku pulkiem ieguva tikai niecīgu teritoriju, kas neatsvēra lielos zaudējumus. Latviešu strēlnieku upuri Ziemassvētku kaujās izrādījās veltīgi.
Lielie zaudējumi Pirmajā pasaules karā, it īpaši asiņainajās Ziemassvētku kaujās, sagrāva latviešu strēlnieku uzticību Krievijas caram. Arī citās Krievijas armijas vienībās spēcīgāks kļuva noskaņojums pret karu, un pieauga neapmierinātība ar Krievijas valdību. Lielie un bezjēdzīgie upuri, latviešu karavīriem karojot svešas valsts armijā, veicināja vēlmi pēc lielākas nacionālās pašnoteikšanās. Pirmais pasaules karš bija radījis lielus zaudējumus un smagu situāciju Eiropā, kas galu galā izraisīja cariskās Krievijas, kā arī citu Eiropas impēriju sabrukumu. Tas savukārt radīja labvēlīgu situāciju jaunu nacionālu valstu, tajā skaitā arī Latvijas, nodibināšanai.
Latviešu strēlnieku varonība Pirmajā pasaules karā, it īpaši Ziemassvētku kaujās, padarīja viņus pazīstamus pasaulē. Ārvalstu presē, pieminot strēlniekus, pat rakstīja, ka jauna valsts ir dzimusi. Šis pareģojums izrādījās pareizs. No latviešu strēlnieku pulkiem nāca daudzi pieredzējuši karavīri un virsnieki, kuri vēlāk iesaistījās Latvijas nacionālās armijas veidošanā un nosargāja Latvijas valsti Neatkarības karā 1918.-1920. gadā.
Tomēr šie panākumi prasīja ļoti augstu cenu un daudzu latviešu karavīru bojāeju. Latvijas brīvība ir pirkta ar asinīm un lieliem upuriem. Tāpēc mums ir svarīgi to atcerēties un, atzīmējot Ziemassvētku kauju simt gadus un nākamajā gadā arī Latvijas valsts proklamēšanas simto gadadienu, pieminēt tos latviešu karavīrus, kuru dzīvības tika upurētas, lai varētu tapt brīva Latvijas valsts. Latviešu tauta par savu brīvību un neatkarību ir samaksājusi augstu cenu. Tas apliecina, cik svarīgi ir rūpēties par Latvijas neatkarības saglabāšaanu.
* vēsturnieks Liepājā
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
