Iesaki rakstu: 
Kalpu tautā ir spēcīgi izkoptas izkalpošanās tradīcijas. Bet tā ir tikai puse bēdas. Mēs esam ne tikai kalpu, bet arī vagaru tauta. Kas ir vagars? Tas ir glumākais no kalpiem, kurš mācējis kungam tik labi ielīst dibenā, ka iecelts par parasto kalpu priekšnieciņu un saņēmis dienesta pātadziņu. Vagars ir tas, kurš māk kunga priekšā līst uz vēdera, bet saviem padotajiem nomaukt deviņas ādas. Skaust, nīst, tenkot, nodot, pīt intrigas, vienlaikus pieprasot cieņu. Diemžēl tāda ir valdošā latviešu mentalitāte, kuru iesūcam ar mātes pienu.
Kur gan šādā tautā rasties tiem godīgajiem valstsvīriem? Valdīšana visos laikos ir bijusi kolektīvās apziņas spogulis. No skaudīgu un zaglīgu ļautiņu pūļa nevar izcelties tīrs un cēls vadonis. Tikai talantīgākais un nekaunīgākais no zaglēniem izlien augšup, ja nepieciešams, arī pāri līķiem. Valdīšana ir tautas spogulis. Un patiesi – kam gan ir augstākie reitingi? Augstākie reitingi ir talantīgākajiem zagļiem, nekaunīgākajiem mutesbajāriem un svešu lielkungu ieslidinātiem pakalpiņiem. Tāda šolaik ir tautas griba.
Paskatieties uz nelaimīgo krievu lieltautu. Ar visu savu 19. gadsimta kultūras un zinātnes tradīciju, ar visu izsenis kopto reliģisko un garīgo pamatu krievu tauta jau simt gadu nespēj izveidot civilizētu valsti. Kas zina, varbūt vēl ilgi nespēs. Ko gan tad var gribēt latvieši, gadsimtiem stāvējuši ar cepuri rokā uz stūra.
Skaudīgo kalpu tautai jāaug. Jāmācās patstāvīgi domāt. Iesākumam jāiemācās atšķirt būtisko no mazāk būtiskā. Piemēram – kas svarīgāk: cik lielu algu ierēdnis saņem vai nesaņem, jebšu ko viņš dara vai nedara sistēmas uzlabošanai. Kas svarīgāk – tas, ka pilsonis nozog miljardu valsts naudas, vai tas, ka viņš nobruģē pilsētas ielas.
Kamēr latvieši neapjautīs pareizās atbildes uz šādiem jautājumiem, neko labāku viņi arī nav pelnījuši. Kamēr latvieši neatskārtīs, ka kā kopums mēs esam darba devēji ierēdņu, deputātu, un ministru armijai un tāpēc mums ir jāspēj konkurēt darba tirgū, cīnoties par kvalitatīvu darbaspēku, kurš mūsu kopīgo mantu pārvaldīs... kamēr mēs gribēsim noalgot profesionālus menedžerus par gatera dzērāju algām... tikmēr ciniski cūkpurni mūsu tautas naudu pārvaldīs.
Ja Tev, lasītāj, piederētu 100 miljonu – vai Tu uzticētu šīs naudas pārvaldīšanu darbiniekam, kurš gatavs strādāt par pārsimt latu algu???... Nē?... Tad kāpēc tu kliedz kā aizkauts un gribi, lai valsti vadītu un valsts naudu pārvaldītu plikadīdas un nejēgas, kuri nespēj atrast labi atalgotu darbu?
Latvijas latvieši – kalpi savā garā - savā nomācošajā vairākumā dzīvo ar pārliecību, ka cilvēka cienīgu iztikšanu nav iespējams nopelnīt ar godīgu darbu.
Latvijas latvieši ir pārliecināti, ka godīgā darbā var nopelnīt 50 latus, bet 500 latus godīgā ceļā nopelnīt nav iespējams. Kāpēc? Tāpēc, ka katrs, pirmkārt, spriež pēc sevis. Katrs taču pats par sevi zina, ka pie pirmās iespējas zagtu, zagtu, un zagtu. Savulaik internetā bija ziņa par to, kā, tuvojoties Ziemassvētku laikam, ofisos pieaugušas pildspalvu un tualetes papīru zādzības. Katrs nes pa mazumiņam. Sekretāre – printera papīru, noliktavas strādnieks – tualetes papīru un naglas, menedžeris – saspraudes un pildspalvas.
Tas ir mūsu komunistiski sociālistiskais mantojums no laikiem, kad katram varēja piederēt tik daudz, cik no tas savas darba vietas spēja iznest un sagādāt. Mēs joprojām uzskatām, ka mums pienākas... zagt no sava darba devēja. Un tāpēc nav nosodījuma miljardierim, kuram mēle nenokalst simtlatnieku programmu komentēt, kamēr pats ar simtlatu banknotēm pakaļas caurumu slauka. Jo miljardieris zog, bet „dalās”. Un tautu nemulsina pats zagšanas fakts, jo ik pilsonis pats zagtu līdz nemaņai, ja vien daudzzagšanas talanta pietiktu.
Latvieša neticībai godīgi nopelnītai labklājībai ir ciets fundaments – paša zaglīgā daba. Latvietis spriež loģiski. Man nav daudz, jo maz esmu aiznesis. Tam gan, maitam, ir daudz, tas ir talantīgs nesējs.
Bet kas notiek zemapziņā?
Ja cilvēks dzīvo ar pārliecību, ka cilvēka cienīgu dzīvi nevar sasniegt godīgā ceļā... tad cilvēka cienīga dzīve viņam arī nedraud! Jo zemapziņa nodrošinās to, ka peļņa, atzinība, materiāli labumi ies tādam cilvēkam ar līkumu. Nevar taču pieļaut bagātību, ja reiz tā ir negodīguma indikators!
Elementāri, bet vairākumam nesaprotami. Manipulatoriem, polittehnologiem šī nesaprašana ir medusmaize. Jo latvieti var pacelt uz barikādēm ziņa, ka kaimiņš pelna par 10 latiem vairāk. Cūka. Paša piepūle – nesvarīga. Sitam cūkas!
Protams, varam atrast sev aizbildinājumus - divi kari, deportācijas ir izkāvuši perspektīvāko genofonda daļu. Palikušie esam kolaboracionistu un viduvējību genofonda nesēji.
Tomēr nekas nevar attaisnot paša prāta slinkumu!!! No jebkura izpratnes līmeņa var attīstīties kaut mazu solīti augstāk, bet ir jāsāk domāt ar savu galvu.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
