Iesaki rakstu: 
Kalpu tautā ir spēcīgi izkoptas izkalpošanās tradīcijas. Bet tā ir tikai puse bēdas. Mēs esam ne tikai kalpu, bet arī vagaru tauta. Kas ir vagars? Tas ir glumākais no kalpiem, kurš mācējis kungam tik labi ielīst dibenā, ka iecelts par parasto kalpu priekšnieciņu un saņēmis dienesta pātadziņu. Vagars ir tas, kurš māk kunga priekšā līst uz vēdera, bet saviem padotajiem nomaukt deviņas ādas. Skaust, nīst, tenkot, nodot, pīt intrigas, vienlaikus pieprasot cieņu. Diemžēl tāda ir valdošā latviešu mentalitāte, kuru iesūcam ar mātes pienu.
Kur gan šādā tautā rasties tiem godīgajiem valstsvīriem? Valdīšana visos laikos ir bijusi kolektīvās apziņas spogulis. No skaudīgu un zaglīgu ļautiņu pūļa nevar izcelties tīrs un cēls vadonis. Tikai talantīgākais un nekaunīgākais no zaglēniem izlien augšup, ja nepieciešams, arī pāri līķiem. Valdīšana ir tautas spogulis. Un patiesi – kam gan ir augstākie reitingi? Augstākie reitingi ir talantīgākajiem zagļiem, nekaunīgākajiem mutesbajāriem un svešu lielkungu ieslidinātiem pakalpiņiem. Tāda šolaik ir tautas griba.
Paskatieties uz nelaimīgo krievu lieltautu. Ar visu savu 19. gadsimta kultūras un zinātnes tradīciju, ar visu izsenis kopto reliģisko un garīgo pamatu krievu tauta jau simt gadu nespēj izveidot civilizētu valsti. Kas zina, varbūt vēl ilgi nespēs. Ko gan tad var gribēt latvieši, gadsimtiem stāvējuši ar cepuri rokā uz stūra.
Skaudīgo kalpu tautai jāaug. Jāmācās patstāvīgi domāt. Iesākumam jāiemācās atšķirt būtisko no mazāk būtiskā. Piemēram – kas svarīgāk: cik lielu algu ierēdnis saņem vai nesaņem, jebšu ko viņš dara vai nedara sistēmas uzlabošanai. Kas svarīgāk – tas, ka pilsonis nozog miljardu valsts naudas, vai tas, ka viņš nobruģē pilsētas ielas.
Kamēr latvieši neapjautīs pareizās atbildes uz šādiem jautājumiem, neko labāku viņi arī nav pelnījuši. Kamēr latvieši neatskārtīs, ka kā kopums mēs esam darba devēji ierēdņu, deputātu, un ministru armijai un tāpēc mums ir jāspēj konkurēt darba tirgū, cīnoties par kvalitatīvu darbaspēku, kurš mūsu kopīgo mantu pārvaldīs... kamēr mēs gribēsim noalgot profesionālus menedžerus par gatera dzērāju algām... tikmēr ciniski cūkpurni mūsu tautas naudu pārvaldīs.
Ja Tev, lasītāj, piederētu 100 miljonu – vai Tu uzticētu šīs naudas pārvaldīšanu darbiniekam, kurš gatavs strādāt par pārsimt latu algu???... Nē?... Tad kāpēc tu kliedz kā aizkauts un gribi, lai valsti vadītu un valsts naudu pārvaldītu plikadīdas un nejēgas, kuri nespēj atrast labi atalgotu darbu?
Latvijas latvieši – kalpi savā garā - savā nomācošajā vairākumā dzīvo ar pārliecību, ka cilvēka cienīgu iztikšanu nav iespējams nopelnīt ar godīgu darbu.
Latvijas latvieši ir pārliecināti, ka godīgā darbā var nopelnīt 50 latus, bet 500 latus godīgā ceļā nopelnīt nav iespējams. Kāpēc? Tāpēc, ka katrs, pirmkārt, spriež pēc sevis. Katrs taču pats par sevi zina, ka pie pirmās iespējas zagtu, zagtu, un zagtu. Savulaik internetā bija ziņa par to, kā, tuvojoties Ziemassvētku laikam, ofisos pieaugušas pildspalvu un tualetes papīru zādzības. Katrs nes pa mazumiņam. Sekretāre – printera papīru, noliktavas strādnieks – tualetes papīru un naglas, menedžeris – saspraudes un pildspalvas.
Tas ir mūsu komunistiski sociālistiskais mantojums no laikiem, kad katram varēja piederēt tik daudz, cik no tas savas darba vietas spēja iznest un sagādāt. Mēs joprojām uzskatām, ka mums pienākas... zagt no sava darba devēja. Un tāpēc nav nosodījuma miljardierim, kuram mēle nenokalst simtlatnieku programmu komentēt, kamēr pats ar simtlatu banknotēm pakaļas caurumu slauka. Jo miljardieris zog, bet „dalās”. Un tautu nemulsina pats zagšanas fakts, jo ik pilsonis pats zagtu līdz nemaņai, ja vien daudzzagšanas talanta pietiktu.
Latvieša neticībai godīgi nopelnītai labklājībai ir ciets fundaments – paša zaglīgā daba. Latvietis spriež loģiski. Man nav daudz, jo maz esmu aiznesis. Tam gan, maitam, ir daudz, tas ir talantīgs nesējs.
Bet kas notiek zemapziņā?
Ja cilvēks dzīvo ar pārliecību, ka cilvēka cienīgu dzīvi nevar sasniegt godīgā ceļā... tad cilvēka cienīga dzīve viņam arī nedraud! Jo zemapziņa nodrošinās to, ka peļņa, atzinība, materiāli labumi ies tādam cilvēkam ar līkumu. Nevar taču pieļaut bagātību, ja reiz tā ir negodīguma indikators!
Elementāri, bet vairākumam nesaprotami. Manipulatoriem, polittehnologiem šī nesaprašana ir medusmaize. Jo latvieti var pacelt uz barikādēm ziņa, ka kaimiņš pelna par 10 latiem vairāk. Cūka. Paša piepūle – nesvarīga. Sitam cūkas!
Protams, varam atrast sev aizbildinājumus - divi kari, deportācijas ir izkāvuši perspektīvāko genofonda daļu. Palikušie esam kolaboracionistu un viduvējību genofonda nesēji.
Tomēr nekas nevar attaisnot paša prāta slinkumu!!! No jebkura izpratnes līmeņa var attīstīties kaut mazu solīti augstāk, bet ir jāsāk domāt ar savu galvu.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
