Latgales apdalīšana, jeb Saeima lems, kur beidzas Latvija
Viesturs Kairišs12.06.2024.
Komentāri (71)
Iesaki rakstu: 
Pietrūkst lamuvārdu aizliegtajā valodā, kad atkal jāklausās politiķu un apskatnieku secinājumi par kārtējo vēlēšanu rezultātiem Latgalē. Politiķi joprojām “izrāda satraukumu”. Jau trīsdesmit gadus. Un, iespējams, jau rīt balsos par Varakļānu (Varakļuonu) novada pievienošanu Madonas novadam. Tas tiešām uzlabos situāciju!
Negribētos atkal strīdēties ar tiem Varakļānu novada dārgajiem latgaliešiem, kuri alkst nokļūt Vidzemē un pat izdomājuši sev nosaukumu – Vidzemes latgalieši. Viņiem ir dažādi iemesli – administratīvā resursa izmantošana (cik absurdi komiska bija norežisētā VARAM ministres vizīte Latgalē, lai izpētītu “reālo situāciju” uz vietas) ekonomiski, mentāli, stratēģiski.
Bet ir viens galvenais iemesls, par kuru cenšas nerunāt vai izlikties, ka tas nemaz nav galvenais iemesls, kaut privātās sarunās bezmaz visi to apliecinās. Un šis iemesls ir – novada iedzīvotāji uzskata, ka aiz Varakļāniem beidzas Latvija. Protams, par to skaļi nerunā (reizēm gan šie vārdi izlaužas intervijās), to notušē, daži pat sev ir iestāstījuši, ka tā varbūt nav. Bet tā ir. To zina visi.
Bet viena lieta ir jaukie novada iedzīvotāji (vēlreiz uzsveru – ne visi, daļa), viņi drīkst domāt, kā viņi grib, un var justies, kā viņi jūtas. Un savas jūtas tiešām nav jāslēpj. Bet pavisam cita lieta ir politiķi un jo sevišķi Saeimas deputāti. Ar balsojumu par Varakļānu pievienošanu Vidzemei viņi valsts augstākā līmenī leģitimizēs vienas iedzīvotāju daļas apslēpto domu, ka aiz Varakļāniem beidzas Latvija. Tā būs nerakstītā veidā iekodēta un likumīgi apstiprināta.
Politiķi nedrīkst pieņemt valstiskus lēmumus, balstoties uz diezgan autoritatīvas vietējās administrācijas rīkotu iedzīvotāju aptauju rēķina. Bail pat iedomāties, ko varētu šādā provizoriskā aptaujā noskaidrot, pieņemsim, Daugavpilī, aptaujājot iedzīvotājus, kurai valstij viņi gribētu piederēt? Latvijas politiķiem jāredz plašāka bilde, jādomā valstiski un, kaut primitīvā līmenī, jāpārzina vēsture un jāapzinās tautas mentalitāte.
Politiķi nedrīkst nācijas kolektīvo psihi pakļaut tik destruktīvam un vardarbīgam uzbrukumam. Jā, kā galvenais arguments tiks izvilkta Excel tabula, ekonomiskie aprēķini, novada reforma utt. Taču tas tā nav. Svarīgi ir katram valsts iedzīvotājam apzināties, ka galvenais, kas tiks lemts un iekodēts tautas zemapziņā, – aiz Varakļāniem beidzas Latvija!
Latgalei un visai Latvijai tas būs nepieņemams lēmums. Es personiski to uzskatu par nezināšanā un politiskā naivumā balstītu valsts nodevību. Ja šāds lēmums tiks pieņemts, tad noteikti jādomā par ārkārtas Latgales kongresa sasaukšanu un jāmēģina atkal saprast, kā šis viss varēja notikt pēc 1917. gada Latgales kongresa, kur Latgale nolēma apvienoties ar pārējām pārnovada daļām, lai izveidotu Latviju tādu, kādu mēs to esam saņēmuši mantojumā. Un kā un kāpēc mēs esam ļāvuši politiķiem šo svēto ideju tā sačakarēt.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
