Lapsam nav ekonomikas zināšanu, bet viņš atļaujas uzdot jautājumus par manu lielisko kolēģi Kušneru

Tāpēc vienaldzīgi noskatīties uz abu debatēm ir grūti, jo īpaši, ja sāk apvainot visus kolēģus nekompetencē. Man gribētos sagaidīt vismaz precizētos meža nozares ārējās tirdzniecības datus, jo tie maniem argumentiem vēl piedotu svaru, bet Lato Lapsa dzen muļķi un zirgus un pieprasa atbildes uz Klausa izteikumiem – publicēta anonīma kļauza Pietiek.com un vēstule Latvijas Bankai ar tur esošo jautājumu pieprasījumu. Var manīt, ka Lapsam pašam ekonomikas zināšanu, par kuru neesamību pārmet Kušneram, nav, jo citādi būtu taču pārbaudījis paša Klausa izteikumus, vai maz tur viss ir tik gludi? Un nav gan.

Tātad daži izteikumi, kas man personīgi radīja lielākās emocijas, tostarp arī tādi, kur es nepiekrītu Kušneram vai nepiekrītu abiem. Izteikumu secību mainīšu, lai deserts paliek finālam.

1) Klauss: “Plašu neizpratni nozarē strādājošo un ekspertu vidū ieguva tendenciozais apgalvojums par kokrūpniecību kā “nelielu nozari, kas saražo vidēji 5,5% no iekšzemes kopprodukta gadā, bet patērē tuvu 60% no visas ražošanas energopatēriņa... Korekti ir salīdzināt viena mēroga rādītājus, proti, ja ir vēlme salīdzināt kokrūpniecības devumu IKP, tad korekti būtu salīdzināt ar tās īpatsvaru kopējā energoresursa patēriņā, kas ir nevis 60%, bet piecas reizes mazāk – aptuveni 12%.”

Klausam piekrītu, arī es nesauktu meža nozari par mazu, jo īpaši, ņemot vērā tās nozīmīgo lomu reģionos. Arī iebildei, ka tad arī energopatēriņš šādā salīdzinājumā jārēķina pret kopējo, pilnībā pievienojos. Es gan te abiem vēl aizrādītu, ka vajadzētu tomēr precīzi ievērot arī nozaru tvērumu pie viena mēroga rādītājiem – vai ir runa par meža nozari kopumā, kas ir 5.5% no kopējās pievienotās vērtības, vai kokapstrādi, kas veido ~2.7%. Tāpat tad atbilstoši būtu jāskatās energopatēriņš  un citi rādītāji.

2) Klauss: “.. par zemo pievienoti vērtību – jā, tā joprojām mums nav ne Zviedrijas, ne Austrijas līmenī, bet pēc pašas Latvijas Bankas datiem pievienotā vērtība uz darbinieku kokrūpniecībā Igaunijā bija tikai par 3% lielāka nekā Latvijā, savukārt Lietuvu mēs apsteidzam par 31%.”

Te Klauss atsaucas uz 7. attēlu manā rakstā Vai būsim kurināmās koksnes eksporta lielvalsts? Ieskats Latvijas koksnes produktu portfelī. Tik te akcentē tieši kokapstrādi, lai gan vēl nākamajā rindkopā atgriežas pie meža nozares kopumā. Kāpēc tā? Tāpēc, ka tā izklausās labāk, jo kokrūpniecība (NACE16) nudien Baltijas valstu (bet ne citu Eiropas Savienības valstu) salīdzinājumā izskatās gluži labi, bet mežsaimniecība un mēbeļu ražošanas sniegums ir krietni vājāks (vienīgi mežsaimniecībā apsteidzam Lietuvu, draudzīgi atpaliekot no citām valstīm). Diemžēl pie poligrāfijas, papīra ražošanas un ķīmiskās pārstrādes mums nav lāga iespēju mērīties, šīs ir nozares ar vidēji krietni augstāku ražīgumu, bet mums tās ir maz attīstītas. Un par to arī ir lielākā bēda un mana raksta galvenā sāpe – koksnes resursa potenciālu mēs izmantojam vāji un eksporta portfelī dominē zemas sarežģītības produkti, kas rada mazu pievienoto vērtību, kas ierobežo gan peļņu, gan algu, gan nodokļu iemaksas. Jā, trako cenu ballītē tāpat var labi nosmelt krējumu, bet tas nav ilgtspējīgi.

3) Klauss: “..darba algas līmeņus nosaka kopējais valsts darba tirgus un saskaņā ar Valsts ieņēmuma dienesta datiem 45 no 80 Latvijas nozarēm, t. sk. valsts pārvaldē, ir zemākas vidējās algas”. 

Kāds nosaka algas? Jā, algas ietekmē starpnozaru konkurence, piedāvājums un pieprasījums pēc darbiniekiem, un kopējo līmeni ietekmē ražīgums. Tieši tāpēc – jo augstākas pievienotās vērtības produktus no koksnes ražosim, jo lielākas algas varēs atļauties maksāt darba devēji, un tas vilks uz augšu algas gan nozarē, gan kopā tautsaimniecībā. Meža nozare nav nekāda malā stāvētāja, kurā algas nosaka visi citi. Kokapstrādē pēdējos gados vidējā alga tiešām ir “pievilkusies” vidējai algai apstrādes rūpniecībā un tuvojas arī vidējai algai tautsaimniecībā. Pag, bet kāpēc mēbeļu ražošana atkal aizmirsta? Skatiet mana iepriekšminētā raksta 2. attēlu – mēbeļu ražošanā algas krietni atpaliek, un pētījumi rāda, ka arī aplokšņu algas tur spēlē lielāku lomu. Mežsaimniecībā gan viss ir labi, jo toni uzdod “Latvijas valsts meži”. P.S. Valsts pārvaldē nav zemākas algas.

4) Klauss: “Tomēr absurda ir arī E. Kušnera tēze: “Iespējas palielināt pievienoto vērtību un līdz ar to samazināt energopatēriņu, ejot uz ķīmisko pārstrādi, ir milzīgs neizmantots potenciāls.” Nenoliedzami daudzos koksnes ķīmijas produktos ir lielāka pievienotā vērtība nekā mehāniskajā pārstrādē, bet kādēļ maldināt, ka koksnes ķīmija ir mazāk energoietilpīga nekā zāģēšana, plātņu vai mēbeļu ražošana? Piemēram, “Latvijas finieris” ražo betulīnu no bērza tāss un var paskaidrot, ka ražošanā patērētais enerģijas daudzums uz vienu izejvielas fizisko apjomu ir desmit reizes lielāks nekā saplākšņa ražošanā.”

Te metīšu akmeni abu dārziņā. Papildu ražošana nekādi energopatēriņu nevar samazināt, bet te acīmredzami Kušners ir domājis pievienoto vērtību pret energoizmaksām. Varu piekrist Klausam tik tālu, ka celulozes, koksnes ķīmijas un jebkāda cita ražošana energopatēriņu palielinātu. Bet! Kurš tad šādi lēš nozares lietderību, attiecinot energopatēriņu pret fizisku vienību? Jāskata ir tieši pievienotā vērtība, citādi mēs nonāktu pie absurda secinājuma, ka ražot vispār nevajag. Plikiem dibeniem dzīvot zaļā pļavā būs visenergotaupīgāk.

Bet tagad pāriesim pie saldā ēdiena – kurināmās koksnes, kas pērn nonāca starmešu gaismā. Izmantošu operatīvos datus par 2022. gadu, kur prāva daļa koksnes produktu vēl nav sadalīti pa savām Barontēva skapja atvilktnēm un 150 milj. eiro vērtībā stāv nesadalītā “miskastē” pie “Pārējie koksnes izstrādājumi (t.sk. neklasificēti)”. Pēc datu precizējumiem kāda daļa no šī apjoma tiks pārdalīta un, visticamāk, palielinās 2022. gada kurināmās koksnes eksporta apjomu.

5) Klauss: “Latvijas Bankas pārstāvis Edvards Kušners, kas valdības sēdē, lemjot par mežsaimniecības potenciālu kurināmās šķeldas pieejamības palielināšanā, minēja, ka šķeldas neto eksports bija 1,5 miljoni tonnu. Lieta tāda, ka ir dažādas šķeldas – vienkāršoti, viena kvalitāte pamatā der kurināšanai, savukārt augstākās kvalitātes, saukta par celulozes šķeldu, kas parasti arī ir dārgāka, ir domāta citu koksnes produktu, piemēram, plātņu, granulu vai celulozes, ražošanai. Un kurināmās šķeldas neto eksports (eksporta pārsniegums pār importu) nav 1,5 miljoni, bet gan gandrīz astoņas reizes mazāk – 2020. gadā tie bija 0,18 miljoni tonnu.”

Nav oficiālu datu par celulozes šķeldas ražošanas vai eksporta apjomiem. Kušners operē ar oficiālo statistiku, kur ir tikai kopējā kurināmā šķelda (Zemkopības ministrijas dati par meža nozares ārējo tirdzniecību). Turklāt pēc datu precizēšanas kurināmās koksnes neto eksports 2021. gadā ir bijis pat lielāks (1.6 milj. tonnu), nekā Kušners min. Savukārt Klauss ar saviem pieņēmumiem to ir sadalījis (izmantojot kurināmās šķeldas energobilanču datus). To, ka šis ir tikai nepilnīgs pieņēmums, apliecina fakts, ka energobilancē uzrādītais kurināmās šķeldas imports vairākos gados ir lielāks par kopējās šķeldas importu ārējā tirdzniecības datos. Tātad nav gluži savietojami avoti.

6) Klauss: “Jaunākās tirgus tendences parāda, ka samazinās gan visas kvalitātes šķeldas imports, gan eksports. Pie tam eksporta apjomi samazinās straujāk nekā imports. Šī tendence ir ļoti svarīga, jo importa iespējas mums ir krietni samazinājušās, kopš Krievija, iesaistot arī Baltkrieviju, ir uzsākusi brutālo karu Ukrainā. Baltkrievijas šķelda iepriekšējos gados spēlēja nozīmīgu lomu Latvijas enerģētikā”.

Te Klauss ir pasteidzies ar pavasara tendenču novērtējumu un prognozēm, salīdzinot pirmo mēnešu operatīvos datus ar precizētajiem pērnā gada datiem (atcerēsimies par nesadalīto  “miskastes” atvilktni). Lai gan pēdējo mēnešu dati vēl nav pārrēķināti, tomēr jau tagad var redzēt, ka šis novērtējums neatbilst faktiem un visas kvalitātes šķeldas neto eksports ir audzis, nevis samazinājies – kā apjomā, tā vērtībā.

Bet Klauss jau nepaliks bez pēdējā vārda! Redzot šos datus, lieliskais burvju mākslinieks atkal ķeras pie pārvērtēšanas ar saviem pieņēmumiem [1]. Šoreiz mērķis ir pārrēķināt granulas, kurām kurināmās koksnes portfelī vienīgajām ir neto eksporta kritums. Pamatojot, ka granulas ietilpina vairāk šķeldas izejvielu, tāpēc granulu eksporta kritums atsver šķeldas eksporta pieaugumu. Loģiski? It kā loģiski! Tiesa, atkal jāizmanto pieņēmumi. Ar šiem pieņēmumiem viņš pārrēķina šķeldu, granulas un zāģskaidas/briketes/koksnes atlikumus vienotā ekvivalentā mērvienībā un secina, ka enerģētikas/celulozes izejvielas eksportētas (neto) 2022. gadā par 1.3 milj. berkubikmetriem mazāk nekā 2021. gadā.

Labi, lai būtu, pieņemsim, ka visi pieņēmumi ir perfekti un pamatoti, man pašai labāka piedāvājuma nav. Cik esmu vaicājusi nozaru ļaudīm, dzirdu viedokļus, ka tik agregētā līmenī vispār neesot korekti rēķināt, ka rezultāti var būtiski atšķirties, ka svarīgs mitruma līmenis, koku sugas, iepakojums (blīvums) utt., bet tik detalizētā līmenī datu vienkārši nav. Tāpēc paliksim pie šiem. Bet!

[Rībinoša bungu mūzika.] Saliksim kopā A un B, precīzāk, 5. un 6. punktu! Ja reiz izmantojam šādu pārrēķinu 2022. gadam, lai pamatotu enerģētikas/celulozes izejvielu neto eksporta kritumu, tad kāpēc lai to neizdarītu arī ar 2021. gada datiem? Kušners minēja kurināmo šķeldu (kas it kā nevajadzīgi ietver arī celulozes šķeldu) nozīmīgo neto eksporta apjomu, bet nebūt neskaitīja tai klāt granulu un brikešu šķeldai ekvivalentus apjomus. Ja Kušners izmantotu Klausa pieņēmumus, tad varētu valdības sēdē startēt ar daudzkārt iespaidīgāku vērtējumu par enerģētikas/celulozes izejvielu neto eksportu. Palūkosim, cik tad tas būtu? Kopējam rezultātam no berkubikmetriem atrēķināju atpakaļ uz šķeldai ekvivalentajiem milj. tonnu, kas tika skatīti valdības sēdē. Un mēs nonākam pie rezultāta, ka runājam vairs ne par 1.5 vai 1.6 milj. tonnu, bet par vairāk nekā trīs reizes lielāku skaitli – 5.3 milj. tonnu 2021. gadā.

Un pat ja no šī vērtējuma izņemtu celulozes šķeldu, kas gan tiek izmantota arī granulu ražošanai un, nav noslēpums, tiek arī tiešā veidā kurināta augsto kurināmās šķeldas cenu un iekārtu specifikāciju dēļ. Pat nerunājot par ziņām, ka pērn nav smādēti arī citi koksnes produkti (piemēram, jau pat sazāģēti noliktavā stāvošie dēļi), lai tos pārstrādātu šķeldā.

Šīs ir manas košākās emocijas. Kā redzams, man atradās, par ko “piekasīties” gan Klausam, gan Kušneram. Pavisam noteikti var atrast arī neprecizitātes jebkuros manos rakstos, pat nerunājot par prognožu precizitāti. Tā teikt – nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara, pārfrāzējot – arī nesaka, neraksta un, jo īpaši, neprognozē. Bet domāju, ka visi kopā mēs tomēr gribam, lai koksnes resursu mēs izmantotu jēdzīgāk un gūtu lielāku labumu no tās vērtības, kas mums ir – cilvēki un materiālie resursi.

Par Kušnera izteikumiem rakstā Enerģētikas zaļais mezgls šajā ierakstā neizteikšos, jo neesmu enerģētikas jomas eksperts un mana dūša nav tik liela, lai publiskotu viedokli ārpus savas profesionālās jomas tēmām. Bet atzīšos, ka sajūtas no malas ir duālas, es Kušnera vietā neizteiktos par jautājumiem, kuru risināšanā pati neesmu bijusi klāt. Tā, manuprāt, ir riskanta taciņa. Vienlaikus manī ir zināms prieks, ka kādam tomēr ir drosme pakustināt to skudru pūzni un dažādas politiskās intereses, kur sakritība ar valsts interesēm ir stipri apšaubāma. Pat bez ģimeniskās (koleģiālās) sajūtas, noskatoties 22. marta raidījumu “Kas notiek Latvijā?”, mani pārņēma spēcīga vilšanās par enerģētikas politikas veidošanu Latvijā.

[1] Avots: Klauss mežā. Nedēļa nr.7” – vēstules meža nozares ļaudīm. Publiska izmantošana ar K.Klausu saskaņota. Norādītie pieņēmumi – “Izmantojot šķeldai pārejas koeficientu 1 berkubikmetrs=320 kg un granulām 1t granulas=7 berkubikmetri šķeldas/skaidas un zāģskaidu/brikešu un atlikumu rindai piemērojot 1t=5 berkubikmetri (tikpat labi var lietot 3, jo brikešu saldo tur ir ~10 tūkst.t)”

Novērtē šo rakstu: