Laime

No kurienes cilvēkā ir šī vēlme dzīvot laimīgi un bezrūpīgi? Šāda vēlme un tieksme pat ģenētiski balstās tur, ka ļoti sen pirmie cilvēki tika izraidīti no paradīzes. Ģenētiskā atmiņa par dzīvi paradīzē vilina cilvēku pa dažādiem ceļiem un ar dažādām metodēm tur atgriezties.

Izraidīšana no paradīzes ir tikai cilvēkam saprotams tēls un skaidrojums, bet traģēdija nav kādas vietas pamešanā un izklīšanā pa Pasauli. Traģēdija ir tajā, ka cilvēks ir zaudējis saskarsmi ar Dievu. Tieša saskarsme ar Dievu arī ir patiesa paradīzes būtība, nevis pārticība un piena upes ar ķīseļa krastiem.

Saprotamā līdzībā to var atainot šādi: gadījumā, kad bērns dzīvo ģimenes aprūpēts un ir pastāvīgā saskarsmē ar vecākiem, ja šis mīlētais un lolotais bērns kādā lielveikalā citā publiskā vietā vai mežā pazūd, viņš zaudē nepārtraukto saskarsmi ar vecākiem un ļoti nobīstas. Viņu pārņem panika, jo vecāki vienmēr viņu pieskatīja un par viņu rūpējās. Vecāki viņu mīlēja, bet nu ap viņu ir tikai nedraudzīga un pat naidīga pasaule. Arī cilvēks līdzīgi ir nošķīries no Dieva.

Kā var pazust bērns? Tikai neklausot vecākus, tikai aizskrienot prom vai citādi nepakļaujoties vecāku gribai. Arī cilvēks aizgāja no Dieva pēc paša gribas. Tas izvēlējās neklausīt Radītājam un vēlējās pats būt kā dievs. Es pats gudrs! Nu ir rezultāts šai gudrībai, kas patiesībā nebija gudrība, bet lepnība, augstprātība un iedomība. Sekas – panika, bailes un izmisums.

Paradīzē Dievs Ādamam un Ievai bija devis tikai vienu bausli, tikai vienu kopā būšanas noteikumu. Bet cilvēks apzināti pieņēma lēmumu nebūt pastāvīgā saskarsmē ar Dievu un palika bez Dieva klātbūtnes, kā minētais bērns, kurš nepakļāvās vecāku norādījumiem.

Svētlaime

Laime, laime tev, tautiet,

Tev bij laime, man nelaime,

Tev bij laime, ka es gāju,

Man nelaime dzīvojot.

Kaut arī tikai ģenētiskas, bet tomēr nojautu līmenī atmiņas par to laiku, kad cilvēks dzīvoja paradīzē un tieši saskārās ar Dievu un Tā mīlestību, ir vēl dzīvas, un tāpēc cilvēks cenšas, ja ne paradīzē un bez Dieva, tad vismaz grēcīgajā pasaulē iekārtoties un justies laimīgi. Cilvēks konstruē un izveido kādu laimes surogātu. Ja patiesa laime nav sasniedzama, tad vismaz var izlikties par laimīgu.

Vieniem laimīgiem būt palīdz apdullinošie dzērieni un dažādas vielas, citi atrod laimi darbā, citi laimi bērnos, jaunā mājā, iestādītā kokā, un dažs pat cenšas kādu rāpuli nogalināt par to, ka tas provocēja viņu aiziet no Tēva. Citi ieslīgst mākslas pasaulē, citi izvirtībās, bet citi atrod dvēseles mieru mūzikā.

Ir dažādas metodes, kā aizmirsties un pretoties dvēseles saucienam atgriezties pie Tēva, aizbāzt muti ģenētiskajai atmiņai un radīt ilūziju un it kā svētlaimes sajūtu.

Vairums cilvēku ir pārliecināti, ka nav obligāti jāatgriežas Dieva valstībā, lai būtu laimīgs. Laimīgu vidi var radīt pats – šeit un tagad. Daudzi domā, ka tas ir iespējams, ja ir gana daudz naudas. Tāpēc vairumu savas dzīves tie veltī naudas raušanai, pat zagšanai, lai ar tās palīdzību imitētu atgriešanos Radītāja namā, atslābtu un justos kā paradīzē.

Lai ko un kā cilvēks censtos, iznāk tikai laimes surogāts, un tas mēdz beigties gan ar pāragru nāvi, ieslodzījumu, neārstējamu slimību, nodevību, un bieži cilvēks pats sevi nogalina. Patiesa laime ir iespējama tikai saskarsmē ar Dievu. Kāds no svētajiem ir teicis, ka cilvēka dzīvē nav nekā, par ko patiesi būtu jāpriecājas.

Lūgt piedošanu

Ai, vecaju bāleliņu,

Tev bij manam tēvam būt:

Tev bij rāt, tev žēlot,

Tev piedot padomiņa.

Kā atgriezties Tēva namā? Saprotams, ka cilvēces pirmsākumos notikušo nevar atcelt, bet var vismaz samazināt un saīsināt sāpīgās sekas. Bērns, kurš nav klausījis un tāpēc ir pazudis no vecākiem, dažs pat aiziet no mājām, un vecāki to meklē ar policijas palīdzību, saskaroties ar dzīvi bez vecāku aizgādības, vēlas atgriezties ģimenē. Šai piemērā minētajiem bērniem nav grūti atgriezties, viņi zina, kur ir viņu mājas un kur dzīvo viņu vecāki. Aiziet atpakaļ nav grūti, – grūti ir atzīt, ka esi rīkojies nesaprātīgi, ka esi sāpinājis cilvēkus, kuri tevi mīl, un bieži šķiet neiespējami pazemīgi lūgt piedošanu.

Kas traucē? Traucē tas, ko saucam par kaislēm. Aizejot no Dieva, cilvēks, līdzībā runājot, smagi saslima. Viņš kļuva mirstīgs, viņš sāka novecot, viņš sāka slimot, viņam nu bija nepieciešams apģērbs. Šīs slimības rezultātā mainījās  uzvedība, domāšana un attieksme pret citiem, arī Dievu. Katra nākamā paaudze manto iepriekšējās paaudzes bojājumus, gan psihiskus, gan citādus. To mēdz saukt par iedzimto grēku, kaut šoreiz apzīmējums ir nepareizs. Cilvēks piedzimstot vēl nav paspējis grēkot, bet viņš nāk pasaulē ar no senčiem mantotiem bojājumiem. Tieksmēm, vēlmēm, nosliecēm un citiem. Un, jo ilgāk tas turpinās, jo zemāk krīt cilvēks. Jau esošajām kaislēm dzīves laikā pievienojas jaunas, un reti kad tās tiek izskaustas vai mazināta ietekme kādai iedzimtajai.

Rezultātā pazemības vietā ir lepnums, mīlestības vietā – egoisms un pašmīla, dāsnuma vietā – skopums, pieticības vietā – izšķērdība. Un tā katrā izpausmē pat kopš mazotnes cilvēku plosa kaisles. Gan skaudība, gan naids, gan mantkārība, gan lepnums un iedomība, nomāktība, un cilvēks no tā ļoti cieš. Lai mazinātu kaislību radītās ciešanas un tā vietā, lai cīnītos ar kaislēm, cilvēks izvēlas tām pakļauties. Līdzīgi kā paradīzē, no kāda koka ēdot.

Badā viņš nebija, un izsalkums nebija par iemeslu nepaklausīt Dievam. Nē, tā bija pirmā – lepnības un iedomības – kaisle, kas tā lika rīkoties. Kaisle neradās cilvēkā pati, to atnesa čūska, taču grēks bija nevis ēst no koka, bet runāt ar čūsku. Ar ļaunumu nedrīkst runāt! Ja ielaidies ar to sarunā, tas noteikti uzvarēs, un brīdī, kad sāc ar to runāt, jau esi zaudējis.

Cilvēces nāve

Nāve, nāve, steidzies drīz,

Ņem tos vecos sevim līdz;

Apēd manu tīru maizi,

Manus baltus kāpostiņus.

Pakļaujoties kaislēm, cilvēks ir izveidojis patērētāju sabiedrību. Cilvēkiem vajag aizvien vairāk, un, lai būtu vairāk, ir vairāk jāražo, bet, lai varētu ražot vēl, ir jāpārdod jau saražotais, un tā pārdošana dzen ražošanu, bet ražošana – patēriņu. Rezultātā nevajadzīgi tiek izšķiesti dabīgie izrakteņi, noplicināta un izpostīta zeme, saindēts gaiss un ūdens. Un nu jau, kaislību dzīti, esam pieķērušies arī Visuma patērēšanai...

Katra cilvēka gada kaislību rezultāts ir pat izmērāms atkritumu tonnās. Cilvēks iznīcina visu, kam pieskaras, arī sevi, un nespēj šai procesā apstāties, dēvējot to par progresu. Nav grūti aprēķināt, kad tas beigsies, jo resursi nav bezgalīgi.

Šo ceļu uz cilvēces nāvi var apturēt tikai atteikšanās no patērēšanas kulta un pieticība. Jo vairāk cilvēks samazinās patērēšanu, jo ilgāks būs cilvēces mūžs. Bet cilvēks ir tā apmāts, ka uz to nav spējīgs. Tāpēc tā saucamais Pasaules gals netiek atcelts, bet tā datums strauji tuvojas.

Kā cilvēkam mainīties? Kā no ļauna kļūt labam?

Cilvēks, kāda aprēķina vai vēlmes mudināts, spēj izlikties par labu, bet nav iespējams, lai cilvēks atteiktos no kaislēm. Nav tādu vingrinājumu un nav tādu metožu, izņemot vienu.

Līdzīgi rīkojas tie, kuri patiesi vēlas atbrīvoties no kādu vielu atkarībām. Viņi vēršas pie Dieva sakot: Dievs palīdzi, alkohols ir stiprāks par mani, lepnība ir stiprāka par mani, iedomība ir stiprāka par mani, palīdzi man no tā atbrīvoties. Un, ja vēlmes ir patiesas un pazemība nav izlikšanās manevrs, tad Dievs arī palīdz.

Kā iemācīties mīlēt ne tikai tos, kas ir radinieki vai draugi, bet arī tos, kas nav labvēlīgi pret tevi savā rīcībā un attieksmē? Līdzīgi kā iepriekš rakstīju, – tikai ar Dieva palīdzību. Cilvēks ir vājš, un viens to nespēj. Bērns arī ir vājš un viens – bez ģimenes gādības – nespēj izdzīvot.

Kaisles

Tukšas domas tev, puisiti,

Caura tava cepurite;

Met zemê tukšas domas,

Lāpi savu cepuriti.

Ilgi nespēju saprast, kāpēc cilvēks nepieņem to, pret ko viņam nav argumentu. Viņš noklausās, spiests atzīt, bet neko nemaina savā uzvedībā un domāšanā. Izstāsti, pat ar pirkstiem parādi, vienkārša lieta, nav nepieciešama speciāla izglītība, bet pēc brīža, it kā nebūtu dzirdējis, turpina tādā pašā garā, uzturot aplamo domu gājienu.

Tā cilvēks rīkojas tāpēc, ka ir par vāju, lai atzītu, ka viens pats – bez Dieva palīdzības – nespēj atvairīt kaisles, bet kaisles tam neļauj pieņemt un pārvērst praksē saprātīgu domāšanu un rīcību. Cilvēks klausās, bet zemapziņā dun – es pats gudrs, es labāk zinu... Es nepazemošos, es neatzīšos, nevēlos uzvarēt kaisles un tām pretoties, jo tā patiesībā ir mana izvēle, manas kaisles caur mani sabiedrību padara bagātāku u.c.

Cilvēks pats nespēj mainīt savas domas, savu attieksmi. Viņā dominē tas, kam viņš pieķēries, lietas, kurām viņš dod priekšroku. Mainīt to spēj tikai Dievs, bet Viņš to nedrīkst darīt pret cilvēka gribu. Un nedara, kamēr cilvēks to patiesi nevēlas. Ne bluķa vilkšana, ne veco mantu iznešana noteiktā datumā to nespēj. Tikai cilvēka patiesa griba un Dieva palīdzība. Nav tāda rituāla, ar kuru var patiesi mainīt cilvēku, – var tikai māžoties. Dažreiz tas var likties aizraujoši un pat interesanti, bet māžošanās bija, ir un būs tikai māžošanās. Arī kristīgie rituāli ir māžošanās, ja tajos nav cita satura un būtības, kā tikai – ko, cik reizes, kur un kā izdarīt.

Risinājums ir tikai caur pazemību. Cita ceļa nav, un tikai tie, kas ir gana stipri šādai rīcībai, tuvojas Dieva valstībai. To nevar veikt ne ar svētvietu apmeklēšanu, ne garīgu grāmatu lasīšanu, nedz rituālu praktizēšanu. Tikai caur pazemīgu kaislību atzīšanu un to, ka esmu pārāk vājš, lai vienatnē tās uzvarētu.

Bāreņi

Še rugaji, te rugaji,

Visa zeme rugajôs;

Še bāreņi, te bāreņi,

Visa zeme bāreņôs.

Un tomēr, kaut cilvēks ir ļoti attālinājies no Dieva, mūsos vēl ir saglabājusies taisnības izjūta. Katrs mēs zinām, kad rīkojamies godīgi, kad nē, kas ir taisnīgi un kas ne. Pat bez reliģisku grāmatu lasīšanas un baznīcas apmeklējumiem zinām, ka zagt nav labi, ka nogalināt nav labi, un citu.

Šīs zināšanas vēl neesam līdz galam pamanījušies aizmirst un iznīcināt sevī. Mēs zinām, ka ir taisnība senajam teicienam: kā sauc, tā atsaucas. Un te runa nav par „zobu pret zobu un aci pret aci”, bet par to, kas ir pelnīti, taisnīgi un pamatoti.

To, kas ir godīgi, kas nav, kas ir labi un kas ir slikti, zina visi, gan tie, kurus uzskatām par labiem, gan tie, kurus dēvējam par sliktiem. Zināšanas vēl negarantē kādu rīcību. Kramplauzis labi zina, kā iekārtota slēdzene, bet tas netraucē viņam to neatļauti atvērt.

Cilvēku attiecības var atjaunot, ja viens piedod otram, attiecības ar Dievu var atjaunot un atgriezties Dieva valstībā, ja patiesi nožēlojam, lūdzam piedošanu un mums piedod. Dievs ir mīlestība un tikai, un patiesa mīlestība nespēj nepiedot. Vēl viss nav zaudēts, un vēl iespēja ir, bet šī iespēja ir mūsu rokās un tikai mūsu izvēle.

Diemžēl daudzi jau ir kā bāreņi, kam zudusi pat ģenētiskā atmiņa par Dieva valstību, un viņiem nav pat zemapziņas aicinājuma atgriezties pie Radītāja. Viņi ir kā bāreņi, kas uzauguši bērnunamā un nezina, kas ir ģimenes mīlestība. Viņi nespēj vēlēties to, kas viņiem nav saprotams un ko nav izjutuši.

Kāds no šādiem bāreņiem, būdams zinātnieks, apgalvoja, ka viņam nav nepieciešama ilūzija par Dievu. Viņa secinājums ir loģisks, jo kā viņam var būt nepieciešams tas, par ko viņš neko nezina. Tas ir līdzīgi, ja kāds nekad nav ēdis ābolu vai šokolādi, nu kāpēc lai viņš tiektos to atkal izgaršot?

Novērtē šo rakstu: