Iesaki rakstu: 
Kādu laiku vakar pievakarē pēc valdības sēdes, kuŗā slēdza robežas, svārstījos — varbūt ir gana, varbūt ar to pietiks, lai apturētu un uzveiktu koronvīrusu. Nolēmu ar apsvērumiem pārgulēt un gaŗāku rakstu (tādā nozīmē, ka ne čivinājumu) rakstīt šovakar. Nu esmu gatavs.
Valdības lēmums ir labs un pareizs: tas slēdz robežu turpmākai sērgas ievazāšanai.
Diemžēl līdzšinējā Viņķeles, Kariņa un citu oficiālo Latvijas sargu polītika bija turēt robežu vaļā ievazāšanai — un tas sekmīgi noticis.
Tāpēc ar robežu slēgšanu vairs nepietiek, kā būtu pieticis, ja tāds (un pat maigāks) lēmums būtu pieņemts un izpildīts laikus: ne vēlāk kā 22. februāŗa vakarā, kad kļuva skaidrs, ka Italijā sākusies epidēmija. Ja oficiālie Latvijas sargi būtu uzdevuma augstumos, šobrīd nebūtu vajadzējis ne skolas slēgt, ne sarīkojumus aizliegt.
Cīņā pret eksponenciālu multiplikātīvu apdraudējumu, kāds ir koronvīruss, jāaizsteidzas tam priekšā, jārīkojas preventīvi, ne reaģējot uz notikušo, jārīkojas iespējami agri un stingri.
Dzīves īstenība rāda, ka līdzšinējie valdības lēmumi mazināt cilvēku kontaktus iekšzemē (slēgt skolas, sarīkojumus u.c.) ir nepietiekami, lai apturētu koronvīrusa izplatīšanos: cilvēki ielās ir, uz darbu un citur brauc, autobusi un trolejbusi kursē, veikali vaļā.
Rīt (nu jau šodien) turklāt gaidāmi Latvijas iedzīvotāju evakuācijas reisi no sērgas skartām zemēm, kas, visticamāk, būtiski vairos koronvīrusa slimnieku skaitu Latvijā.
Lai nepieļautu slimības masveida izplatīšanos, kāda notiek Igaunijā, un veselības aprūpes katastrofu, kāda ir Italijā, nepieciešams preventīvi uz laiku būtiski mazināt cilvēku pārvietošanos un kontaktus iekšzemē tādā apmērā, kā to darīja Ķīna vai kā šobrīd spēkā Italijā.
Diemžēl cilvēku brīvprātība un apzinība nav simtprocentīga, un diemžēl atšķirībā no daudzām citām dzīves jomām pietiek ar vienu neapzinīgu, lai aplipinātu 99 apzinīgus. Tāpēc vispārējs mājas režīms un iekšzemes pārvietošanās apturēšana ir jākontrolē.
Ievērojot sērgas izplatīšanās ātrumu, iekšzemes dzīve apturama nekavējoties. Piemērots (kaut pavēls) brīdis ir ministru kabineta 17. marta sēde. Lai iedarbotos un izskaustu epidēmiju, iekšzemes karantīnai vēlams palikt spēkā pašreizējo ārkārtas situācijas laiku — līdz 14. aprīlim.
Neapturot iekšzemes dzīvi šobrīd, tas tik un tā būs jādara mazliet vēlāk, tikai sliktākos apstākļos (līdzīgi kā ar robežu slēgšanu) — ar daudz lielāku slimnieku skaitu, daudz lielākiem zaudējumiem, pārpildītām slimnīcām, bojā gājušiem un ilgāku nepieciešamo iekšzemes karantīnas laiku.
Pārpublicēts no ritvars.wordpress.com
Seko mums 
Sabiedrībā rezonansi izsaucis Ernesta Rieksta video: “Es ceru, ka Krievijas armija ienāks Latvijā.” “Sprādzienu” izraisīja tieši šis teikums. Pārējo vēstījuma daļu aizņem pašreiz piekoptās politikas kritika un konstatācija, ka Dievzemītē viss pagalam. Delfi gan cenšas Riekstu rečekot, ka citur, t. sk., Krievijā ir vēl sliktāk, taču “reņģēdājiem” no tā vieglāk nepaliek.
Kārtējo reizi kārtējā Saeima ir ievēlējusi jaunu (sic!) valdību. Ko mēs varam sagaidīt no šī piedzimušā brīnumbērna, kurš mums sola piena upes un ķīseļa krastus tuvākajos gados, proti, Eiropas Savienības valstu vidējo dzīves līmeni? Skeptiķi teiktu – blēņas! Cik valdības nav nākušas un gājušas, kas nav solīts, bet, kur bijām, tur esam!
Katrs veselības ministrs nāk ar sev vairāk vai mazāk draudzīgu politiķu uzstādījumiem, kurus tad pirmajās darba dienā pamanās paust tautai, atbildot uz nesagatavotu žurnālistu nesagatavotiem jautājumiem. Ar laiku ministrs saprot spēles noteikumus, sāk solīt mazāk, bet prasīt vairāk.
Saņēmu Jūsu e-pastu ar aicinājumu veikt papildu iemaksas Pensiju fondā! Varbūt Jūs tomēr varat mani nomotivēt to izdarīt, atbildot uz maniem jautājumiem un varbūt sniedzot papildu informāciju!
Kā jau parasti, ja Ogres novadā top kaut kas jauns, vajadzīgs un skaists, no tumšiem stūriem uzrodas personāži, kas izplata dažādus melus un puspatiesības par šīm iecerēm. Slēpjoties aiz skaistām frāzēm par attīstību un novada interesēm, tiek bīdītas politiskās intereses un personīgi motīvi.
No 2000. gada marta līdz 2022. gada maijam Slovēnijā ierosināja ~62 000 lietu par antikovida noteikumu pārkāpumiem, piemērojot naudas sodus vairāk nekā 5,7 miljonu eiro apmērā. Vēlāk Slovēnijas Konstitucionālā tiesa atzina pretkovida pasākumus par antikonstitucionāliem. Iepriekšējiem vadīkļiem šādas negantības maksāja varu.
