Lai Latvijas informatīvajā telpā nepaliktu vienīgi Kremļa propaganda

Sakarā ar iedzīvotāju sēdēšanu mājās no medijiem ir pilnībā pazudusi kultūras un sabiedrisko pasākumu (tajā skaitā pašvaldību rīkoto) reklāma, visa tūrisma firmu un aviobiļešu reklāma, pat mazumtirgotāji apturējuši Lieldienu atlaižu reklamēšanu. Ieņēmumu kritums 50 līdz 80 procentu apmērā vissliktāk ietekmē radiostacijas un interneta portālus, kam faktiski visus ieņēmumus sastāda reklāma, ļoti līdzīgi ir arī televīzijai, un pat drukātie mediji zaudē gan reklāmu, gan naudu no pārdošanas mazumtirdzniecībā (iemesls — cilvēki arvien mazāk iet uz veikaliem un kioskiem, kur parasti pērk presi).

Līdz ar to — jo mazāki reklāmas ieņēmumi, jo mazāk žurnālisti varēs veidot kvalitatīvo saturu par vīrusa bīstamību. LŽS kā 1926. gadā dibinātā žurnālistu arodbiedrība atbalsta visus priekšlikumus, kas nāks par labu kā žurnālistiem, tā izdevējiem, pastam, tipogrāfijām, raidorganizācijām utt., jo šinī gadījumā visa mediju nozare sēž vienā laiviņā ar reklāmas nozarē strādājošajiem. Un šī laiviņa strauji pildās ar ūdeni!

Ko darīt konkrēti:

1) Noteikti piekrītam viedoklim, ka jau ieplānotos valsts atbalsta mehānismus (tajā skaitā konkursus) jāturpina īstenot bez kavēšanās, iespēju robežās pat paātrinot.

2) Jāstiprina sabiedriskais pasūtījums visur, kur ir atrodama auditorija. Tātad jāatbalsta kvalitatīvā satura ražošana arī privātajos komercmedijos, ne tikai sabiedriskajos.

3) Dīkstāves pabalsti: ja žurnālisti vēl var strādāt no mājām, tad fotogrāfi, TV operatori u.c. nevar strādāt mājās un var inficēties tieši darba pienākumu veikšanas laikā (kā to parāda Artusa gadījums, pat bezatbildīgs Saeimas deputāts var kļūt bīstams). Dīkstāves pabalsti attiecināmi arī uz tipogrāfiju darbiniekiem (ja kritīsies tirāžas, tas skars viņus) un jo īpaši reklāmas pārdevējiem: ja krītas vispārējais reklāmas tirgus apgrozījums, tad nav viņu spēkos pārdot ieplānoto reklāmas apjomu, pat ja viņi cenšas trīsreiz intensīvāk nekā parasti.

4) Ja valsts ieviesīs vēl stingrākus pārvietošanās ierobežojumus (kā Itālijā), tad to profesiju sarakstā, kuriem būs tiesības atrasties publiskās vietās un pārvietoties, lai veiktu darba pienākumus, jāieraksta mediju darbinieki. Ja mēs nevarēsim veikt savu darbu un apgādāt sabiedrību ar uzticamām ziņām no notikumu vietām, tad auditorija sāks ietekmēties no soctīklu tenkām, kas ar laiku mazinās sabiedrības spēju ievērot pašizolāciju un citus veselības pasākumus.

5) NEPLP Monitoringa centram jau tagad ieteicams koncentrēt darbu uz Kremļa propagandas kanālu novērošanu. Tikko kā jebkurš no TV kanāliem pārraida nepatiesu informāciju (konspirācijas teorijas vai no medicīnas viedokļa nepatiesas ziņas par epidēmiju, kas apdraud auditorijas veselību), aizliegt uz trim mēnešiem.

6) Ja tiek apspriesta ideja uz laiku (piemēram, līdz gada beigām) atbrīvot raidošos medijus no LVRTC apraides maksām (LVRTC to var finansiāli atļauties), tad analoģiski vajadzētu atbrīvot drukātos kvalitatīvos medijus no maksas Latvijas Pastam par to izplatīšanu. Taču to neattiecināt uz dažādiem bezmaksas reklāmas izdevumiem, izklaides satura žurnāliem, pašvaldību biļeteniem un tamlīdzīgiem veidojumiem, kas neizplata kvalitatīvu žurnālistiku vai vispār neievieto ziņas. Tie lai turpina maksāt pastam.

7) Ierosinām Kultūras ministrijai (KM) apspriest un virzīt valdībā/Saeimā 5000 eiro granta piešķiršanu ikvienai redakcijai (radio, TV, drukātajiem, interneta medijiem bez izšķirības), kas regulāri publicē informāciju par koronavīrusa bīstamību un apgādā savu auditoriju ar objektīvām ziņām par slimību (pretstatā, piemēram, soctīklos un PEH-TB atrodamajām konspirācijas teorijām).

Turklāt arī reģionālajiem medijiem jādod tiesības iegūt grantu: jo tālāk no Rīgas, jo vairāk reģionālie mediji pilda tādu kā “vietējo sabiedrisko mediju” funkcijas — lokālajiem medijiem ir augsts uzticamības līmenis vietējā sabiedrībā. Uz koronavīrusa epidēmijas laiku piešķirts grants ļaus finansēt kvalitatīvā satura sagatavošanu. Ierosinājums ir piešķirt katram izdevējam vienādu summu, jo satura sagatavošana izmaksā līdzīgi, neraugoties uz to, cik un kādās platformās tā vēlāk tiek ievietota.

Piemēram, vairākiem reģionālajiem izdevējiem katram ir rajona avīze latviski, rajona avīze krieviski un portāls; vienreiz sagatavojot materiālu, tas parādās tur visur. Cits piemērs — Star FM ir 13 raidītāji visā Latvijā, Radio Skonto ir sava reģionālā apraide utt.; vienreiz finansējot saturu, tas noklāj lielu auditoriju.

Visā Latvijā ir apmēram 50 tādas mediju organizācijas, kas uz šādu grantu varētu pretendēt (nosakot, ka uz to nevar pieteikties visādi nozaru, specializētie, šauri tematiskie utt. izdevumi vai portāli). Piešķīrums izlietojams tikai satura ražošanai iedzīvotāju informēšanai par vīrusu, tā profilaksi, ārstēšanos, prevenciju utt. līdz šī gada beigām, kad arī jāatskaitās.

8) Pamainīt fokusu no jaunu, inovatīvu satura formu atbalsta uz tradicionālas, auditorijai labi zināmas un uzticamas žurnālistikas formu atbalstu. Sērga nav īstais laiks, kad apgrūtināt medijus un auditoriju ar eksperimentiem.

9) Pievienojoties visiem, kas uztraucas par reģionālo mediju likteni šajā sarežģītajā situācijā, LŽS iesaka dot uzdevumu Latvijas Pastam, ka tam jānodrošina preses mazumtirdzniecība un abonementu noformēšana līdzšinējā līmenī — uz šādu nepieciešamību norāda Dr. Andas Rožukalnes apkopotās ziņas: “Ja pasta nodaļas ir slēgtas, ļoti samazinās šo laikrakstu pircēju un īso termiņu (3 mēneši, mēnesis) abonētāju skaits, jo pasta nodaļās varēja gan iegādāties, gan abonēt laikrakstus. Tagad samazinās pieprasījums pēc realizācijai paredzētajiem laikrakstu eksemplāriem, kritums ir ap 1/3”.

Tātad jāorganizē mazo pasta nodaļu atvēršana vismaz uz kādu stundu dienā, iekārtojot darbu tādā veidā, lai darbinieki nesaskaras ar potenciālajiem slimniekiem tiešā kontaktā. Darba stundas no pirmdienas jāpārceļ uz sestdienu, jo cilvēki regulāri sūdzas, ka uz pastu var iet tikai brīvdienā, bet tad tas daudzviet ir ciet.

10) Visu augstākminēto atbalstu sniegt tikai tādiem medijiem, kuri atbilst tiem vispārējiem kvalitātes kritērijiem, kādi jau tagad tiek piemēroti konkursos par valsts atbalstu:

— Redakcionālais darbs nodalīts no īpašniekiem, žurnālistika — no reklāmas;

— Spēkā ir savs ētikas kodekss vai ir dalība tādās profesionālajās organizācijās, kuru biedriem šāds kodekss ir saistošs;

— Vismaz 60% no kopējā apjoma veido saturs, nevis reklāma, komercinformācija vai jebkādā formā apmaksātie materiāli;

— Gatavo oriģinālmateriālus, nevis tikai pārkopē LETAs ziņas;

— Nepieder pašvaldībām, politiskām organizācijām utt.;

— Ir deklarēti visi īpašnieki un/vai patiesā labuma guvēji;

— Nav nodokļu parādi;

— Reģistrēti vismaz vairākus gadus;

— Katrs pretendents var iesniegt tikai vienu pieteikumu.

LŽS gatava palīdzēt ieviest šos un arī citus atbalsta mehānismus, ja tādi tiks izstrādāti.

Novērtē šo rakstu: