Iesaki rakstu: 
Baltkrievijas jautājums ir aktuāls un noteikti vēl kādu laiku būs. Tiesa, skatoties lielos vilcienos, viss bez izmaiņām. Protestētāji protestē, varas un spēku struktūras viņus uzrauga, aiztur. Aleksandrs Lukašenko atrodas savā amatā, skraida ar triecienšauteni, sola konstitūcijas labojumus un noliek protestētājus.
Vērojamas nelielas tendences, kuras situāciju Baltkrievijā padara vēl sarežģītāku. Proti, pēdējā laikā redzams, ka Baltkrievijas iedzīvotāji sadalās divās daļās. Pirmā – protestētāji, bet otrā – A.Lukašenko atbalstītāji. Tiesa, pašlaik vēl neatbildēts jautājums, vai A.Lukašenko atbalstītāji tik tiešām no brīvas gribas viņu atbalsta vai arī tas tiek darīts saskaņā ar pavēli no augšas, vienlaikus piedraudot ar sankcijām, ja nedarīs to, ko liek.
Šā vai tā, vērojama tendence, ka Baltkrievijas iedzīvotāji tiek pretstatīti, kas savukārt rada iespējamību konfliktiem starp šīm grupām. Nav šaubu, ka šādu konfliktu esamība būtu tikai un vienīgi izdevīga A.Lukašenko režīmam.
Tomēr vislielākās iespējamās izmaiņas Baltkrievijā ir saistītas ar Krievijas iesaisti. Ja kādu laiku atpakaļ Krievijas plašsaziņas līdzekļi demonstrēja sava veida neitralitāti, tad pēdējā laikā redzams, ka protestētāji tiek atspoguļoti daudz negatīvāk. Arī V.Putins paziņoja, ka Maskava uzskata prezidenta vēlēšanas Baltkrievijā par notikušām un leģitīmām.1 Par Krievijas gatavību sniegt A.Lukašenko atbalstu jau runāts.
Kremļa iesaisti A.Lukašenko glābšanā iezīmē pavisam citi momenti. Proti, 2020.gada februārī bija lasāms A.Lukašenko paziņojums, ka pagājušās nedēļas sarunu laikā par abu valstu ekonomikas tālāku integrāciju Krievija esot uzstājusi uz abu valstu apvienošanu. "Viņi integrāciju saprot kā Baltkrievijas aprīšanu. Tā nav integrācija. Tā ir inkorporācija. Es tam nekad nepiekritīšu."2
Savukārt tagad izplatīta informācija, ka pēc kārtējām sarunām starp A.Lukašenko un V.Putinu “tika apstiprināts abpusējs noskaņojums uz tālāku Krievijas-Baltkrievijas savienības nostiprināšanu un savstarpēji izdevīgas sadarbības paplašināšanu visos virzienos”, teikts Kremļa paziņojumā.3 Vienlaikus tika paziņots, ka A.Lukašenko tuvāko divu nedēļu laikā dosies uz Maskavu, lai runātu ar V.Putinu.
Skatoties šādas izmaiņas, neviļus rodas jautājums – kas aiz tā visa slēpjas. Reiz A.Lukašenko uzmeta V.Putinu, liedzot viņam kļūt par šo savienoto valstu galvu. Vai V.Putins aizvainojumu, ka nesaņēma, ko vēlas, aizmirsis? Nebūsim naivi, noteikti, ka ne.
Vai šajā brīdī A.Lukašenko var kaut ko piedāvāt V.Putinam un ir ar viņu kaut salīdzināmās situācijās? Arī ne. Ja viens, kaut nemīlēts, pie varas pagaidām ir diezgan stabili, tad otrs ar ieroci rokās ir spiests slēpties no savas tautas aiz tiesībsargājošo iestāžu darbinieku mugurām. Ekonomika ir apstājusies, tiek prognozēti draudi Baltkrievijas banku sistēmai4.
Līdz ar to A.Lukašenko neko nevar piedāvāt V.Putinam, tikai – piekrist visam, ko V.Putins vēlas. Visticamāk, ka piekrišanas cena varētu būt garantijas A.Lukašenko, ka viņš netiks atdots baltkrievu tautas rokās un varēs par Jūdasa grašiem vilkt savas vecumdienas. Otrs variants – formāli A.Lukašenko it kā paliek par neatkarīgas Baltkrievijas prezidentu (tas nekas, ka neatzīts un nemīlēts), bet faktiski kļūst par Kremļa marioneti.
Var jau formāli izveidot kaut kādas abu valstu kopējās pārvaldes institūcijas, bet nav ne mazāko šaubu, ka tajās tiks ņemtas vērā tikai Krievijas vēlmes un intereses. Viens no “ātrāk” veicamajiem darbiem būtu tiesībsargājošo iestāžu apvienošana (varbūt te tad var sākt vilkt paralēles ar Krievijas Federālā drošības dienesta vadītāja vizīti Minskā5) un arī abu valstu armiju apvienošana, lai garantētu drošību, par kuru apdraudējumu A.Lukašneko pēdējā laikā ļoti aktīvi ir runājis.
Visbeidzot, varbūt arī A.Lukašenko gatavotais Konstitūcijas grozījumu projekts jau paredz “ciešāku” sadarbību ar Krieviju. Tas, ka varbūt atsevišķu jautājumu izlemšana būtu nododama tautas nobalsošanā, bažas nerada, jo pieredze, kā šādus pasākumus organizēt, ir liela kā A.Lukašenko, tā arī V.Putinam.
Faktiski izskatās, ka A.Lukašenko ir sapratis, ka, neskatoties ne uz ko, viņš par prezidentu ilgi nepaliks, tamdēļ – jāmēģina darīt visu, lai nodrošinātu savu eksistenci. Tas, ka eksistences nodrošināšanas dēļ viņš “pārdod” savu tautu un valsti, viņu nesatrauc. Arī otrajā pusē ir tāds pats “zvērs”, kurš jau vairākkārtīgi ir pierādījis, ka nekautrējas izmantot jebkādus līdzekļus, lai iegūtu, ko noskatījis.
1 https://sputniknewslv.com/Russia/20200829/14284287/putins-pazinoja-krievijas-poziciju-saistiba-ar-velesanam-baltkrievija.html
2 https://www.delfi.lv/news/arzemes/krievija-velas-baltkrieviju-aprit-apgalvo-lukasenko.d?id=51886379
3 https://www.delfi.lv/news/arzemes/kremlis-lukasenko-un-putins-tiksies-maskava.d?id=52421895
4 https://www.tvnet.lv/7043355/baltkrievi-no-bankam-iznem-iekrajumus-pastav-zinami-draudi-baltkrievijas-banku-sistemai
5 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/mediji-minska-nolaidusies-krievijas-drosibas-dienesta-lidmasina.a371009/
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
