Lai gan Latvija rada tikai 0,02% no pasaules siltumnīcefekta gāzu izmešu apjomiem, esam apņēmības pilni skriet lokomotīvei pa priekšu
Egils Levits*02.11.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kopš Parīzes nolīgumā paredzēto mērķu izvirzīšanas ir pagājuši seši gadi. Ir skaidrs, ka noteiktie uzdevumi netiek pildīti kā plānots. Laika tam nav daudz. Mums ir jādara viss iespējamais, lai nepieļautu temperatūras paaugstināšanos par vairāk nekā 1,5° C. Tā ir COP26 “minimālā programma”.
Arī Latvijā mēs arvien vairāk izjūtam klimata pārmaiņu sekas. Esam valsts, kurai ir 500 kilometru gara piekrastes līnija, tādēļ viens no galvenajiem riskiem, kam pievēršam pastiprinātu uzmanību, ir krasta noārdīšanās. Tāpat ar satraucošu biežumu varam vērot Eiropā notiekošās dabas katastrofas.
Lai gan Latvija rada tikai 0,02 % no pasaules siltumnīcefekta gāzu izmešu apjomiem, mēs esam apņēmības pilni pildīt Eiropas Savienības un ANO ietvaros noteiktos uzdevumus saistībā ar piesārņojuma samazināšanu.
Ir nekavējoties jāsāk darbs pie seku mazināšanas. Valstu valdībām, starptautiskajām organizācijām, valsts un privātā sektora pārstāvjiem, kā arī visiem iedzīvotājiem ir kopīgi jārisina šie jautājumi. Ikviena cilvēka ieguldījumam ir nozīme.
Mums jāpārliecina savu valstu iedzīvotāji, ka dabai nekaitīgāka saimniekošana ļaus sasniegt augstāku labklājības un drošības pakāpi. Ir jāmainās cilvēku priekšstatiem. Cilvēces nākotne ilgtermiņā ir atkarīga no tā, vai spēsim mainīt savu dzīvesveidu un padarīt saimniekošanu dabai nekaitīgu.
Bieži vien atbalsts klimata programmām paliek gan tikai vārdos. Arī Latvijā – mazāk, bet tomēr – tas ir novērojams. Mums labpatīk domāt par sevi kā tautu, kas ir “zaļa”. Tiesa, lielu daļu savas elektroenerģijas iegūstam no atjaunojamajiem energoresursiem. Gandrīz pusi valsts teritorijas klāj meži. Siltumnīcefekta gāzu izmešu apjomi uz vienu iedzīvotāju ir sarukuši gandrīz par trešdaļu salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.
Neskatoties uz to, mēs redzam, ka centieni aktīvi mazināt atkarību no fosilajiem kurināmajiem sastopas ar jūtamu pretestību. Tādās jomās kā enerģētika, satiksme un lauksaimniecība vēl ir atliku likām darāmā.
Mums ir jākoncentrējas ne tikai uz klimata pārmaiņu bremzēšanu, bet arī pielāgošanos tām.
Pielāgošanās nes līdzi arī sociālās izmaiņas. Dažiem tas var būt sāpīgi īsā un vidējā termiņā, tādēļ ir nepieciešams kliedēt jebkādas šaubas un skepsi par klimata pārmaiņu mazināšanas aspektiem.
Lai cilvēki vieglāk pieņemtu šīs pārmaiņas, ir jārada mehānismi, kas vismaz daļēji kompensē klimata pārmaiņu pretpasākumu radītās negatīvās sekas. Tikpat svarīgi ir panākt, ka šādu mehānismu darbībai ir visi nepieciešamie resursi.
Dialogam starp zinātniekiem un uzņēmējiem jākļūst ciešākam jau šodien. Līdzsvarota attīstība nav iedomājama bez papildu līdzekļu ieguldīšanas videi draudzīgās tehnoloģijās.
Strādājot pie COP26 secinājumiem jebkurā no jomām, ir jātiecas uz to, lai tautsaimniecisko sistēmu ekoloģiskie aspekti būtu balstīti nepārprotamos noteikumos, kas veicina to ievērošanu. It īpaši attiecībā uz atklātību un tirgus funkcionēšanu.
Ir laiks pāriet no skaļiem paziņojumiem uz pavisam skaidriem darbiem. Kā šī pāreja notiks praksē? Kas to apmaksās? Kam ir jāuzņemas lielākā darba daļa?
Godātais priekšsēdētāja kungs!
Kā Jūs pareizi norādījāt, mēs nevaram to nedarīt.
Uz to mūs skaļi un skaidri aicina daudzi, it īpaši jaunieši. Viņi uztver klimata pārmaiņas kā tiešu draudu savai pastāvēšanai, un viņiem ir tiesības prasīt no mums daudz aktīvāku rīcību. Es kā Latvijas valsts prezidents esmu gatavs darīt visu, kas būs manos spēkos.
Paldies!
* uzruna ANO Vispārējās Konvencijas par klimata pārmaiņām konferences 26. sesijas (COP26) valstu un valdību vadītāju sanāksmē Glāzgovā
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
